Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Suņu čipošana. Vai visi saprot - kāpēc?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Notikumi Ukrainā. Pagājuši divi gadi, un atkal situācija saasinās

Kas pēc tiesas lēmuma notiks ar padomju laika latviešu filmu mantojumu?

Padomju Latvijas filmu autori nezina ne par savām tiesībām, ne par filmu izrādīšanu mūsdienās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Padomju laikā Rīgas kinostudijā radītās filmas pieder to autoriem – fiziskām personām, noslēdzot 10 gadu ilgušo strīdu par autortiesībām norādījusi Augstākā tiesa. Strīds ap padomju laika mākslas, dokumentālajām un animācijas filmām sācies brīdī, kad AS "Rīgas kinostudija" paziņojusi, ka tā nodod 973 filmu izplatīšanas tiesības kādai Dānijas kompānijai. Reaģējot uz to, Kultūras ministrija vērsās ar prasību tiesā. Lai arī tiesa nu lēmusi par labu filmu autoriem, kinostudijas ieskatā filmas arvien ir to pārvaldībā.

Latvijas PSR Civilkodeksu vairs neņem vērā

"Mūsdienu likums par autoru jeb darba radītāju atzīst tikai fizisko personu, un neviena juridiska persona, kas kādreiz organizējusi filmas radīšanu, nevar kļūt par tās autoru.

Tas ir iemesls, kādēļ mēs šādas tiesības nevaram atzīt nedz valstij, nedz akciju sabiedrībai "Rīgas kinostudija"," sacīja Augstākās tiesas tiesnese Zane Pētersone, komentējot spriedumu par padomju laika filmu autortiesībām.

Viņa arī uzsvēra, ka tās ir nošķiramas no tiesībām uz filmu lentām jeb filmu kopiju fiziskajiem nesējiem, kas atrodas Nacionālajā arhīvā. Par tiem šajā lietā strīdu nebija, tie pieder valstij.

"Lietā bija runa par specifiskām juridiskās personas autortiesībām, kādas paredzēja Latvijas PSR Civilkodekss," par 10 gadus ilgušo strīdu un tā atrisinājumu stāsta Pētersone.

"Augstākā tiesa secināja, ka šobrīd un jau no 1993. gada 15. maija, kad stājās spēkā neatkarīgās Latvijas Republikas likums par autortiesībām un blakustiesībām, šādas juridisko personu autortiesības vairs nepastāv.

Tas bija specifisks tiesību institūts, kas pastāvēja padomju sistēmā un šobrīd nepastāv. Šeit būtiski saprast, ka runa nav par parastiem likuma grozījumiem, bet notika tiesību sistēmas transformācija no padomju laika tiesībām uz neatkarīgas Latvijas tiesībām," sacīja Pētersone.

Streičs: Ar Padomju Latvijas filmām tik un tā bagāts nekļūsi

Strīdusābols bijis teju tūkstotis padomju laikā radīto kinodarbu. Viens no ražīgākajiem šī perioda režisoriem ir Jānis Streičs. Taujāts, vai kopš valsts neatkarības atgūšanas bieži konstatējis, ka leģendārās filmas izmanto bez viņa ziņas, režisors ir lakonisks un ar smaidu citē "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā".

"Ir ļoti bēdīgi, ka tā notiek, bet nu Dievs ar viņiem. Tik dzirdi, ka filma bijusi tur vai citur, taču varētu vismaz paziņot, nevis es uzzinu no citiem avotiem. Te man jāsaka, kā Mirtas tante teica: "Es vēl esmu dzīva, aprunāties vajag".

Ļoti lielu muļķību izdarīja kinostudija, kad viņi gribēja filmas sev piekabināt kā mantojumu, jo tad vajadzēja aprunāties ar autoriem," saka Streičs.

"Vajadzēja ņemt mūs sev par sabiedrotajiem, nevis nekaunīgi paziņot, ka mums jau reiz ir samaksāts. Mums nekas netika samaksāts, tas notika tajā sistēmā un naudas apjomā, kā pieņemts Padomju Savienībā, kad honorāru mums vispār nemaksāja par to, kas ārzemēs pienācās. Mums samaksāja vienreizēju honorāru, bet visā pasaulē maksā par tirāžām," norāda Streičs.

Vienlaikus režisors vaļsirdīgi atzīst, ka viņu arī nesatrauc tas, ka pašreizējā kinostudija filmas cenšas mūsdienās iespējams izplatīt vēl kādās valstīs, jo, viņaprāt, tās lielus ienākumus vairs nevar nest.

Streičs domīgi vērtē, ka esošajos filmu industrijas ražošanas tempos padomju perioda gabali nav pieprasīti. Tomēr arī tas nevar kalpot par iemeslu tiesību pārkāpšanai.

"Kaut vai mans "Limuzīns" [Jāņu nakts krāsā"]! Vai tad tā ir problēma kaut kur ārzemēs? Viņi to nesaprastu. Nu, šeit mums filmai ir citas vērtības, tas pierādījies gadu gaitā – raksturi, kādi mēs latvieši esam. Vai tad tas aktuāli kādam citam, Francijā vai Spānijā! Nezinu. Nedomāju, ka kaut kur ir liela vajadzība pēc vecām citas domāšanas filmām. Neviens no tām tagad stāvus bagāts nekļūs. Filmas tagad, tostarp Krievijā, vairojas kā sēnes pēc lietus. Taču, tiesa, tās mantojuma tiesības ir jāsakārto, jo nākotnē izglītības programmās tas būs vajadzīgs.''

Ja gribētu taisīt retrospekciju, tad nebūtu kurp doties

Padomju laikā radīto kinodarbu vidū, kurus par savu īpašumu uzskata akciju sabiedrība "Rīgas Kinostudija", ir arī ne mazums mīļu un vērtīgu animācijas filmu, to vidū arī pati pirmā Arnolda Burova leļļu animācija "Kikerigū" vai "Sisidra".

"Datorgrafika - tā ir pavisam cita lieta. Savukārt animācija ir cilvēka roku, dvēseles, smadzeņu darbības kopsavilkums. Tās jūt cilvēka roku siltumu. Tas ir ļoti mīļi, ka tu redzi, ka tehnika piedalās, bet tikai palīdz," stāsta tolaik kinostudijā ar meistaru Burovu leļļu kino grupas komandā strādājušais Jānis Cimermanis.

Arī viņam kā režisoram šajā sarakstā ir četri darbi. Daudzi filmu radošie darbinieki, iespējams, nemaz neko nezina par tiesībām uz saviem darbiem un arī iespējām, secina Cimermanis.

Bieži pārņemot sajūta, ka padomju animācijas filmas ir pagātne un tikai atmiņas, jo nav skaidrības, kā tikt nedz pie saviem, nedz pie leļļu grupas kopējiem darbiem, lai tos radoši izmantotu un varētu arī skatītājam atgādināt par senākajiem pašu radītajiem leļļu animācijas darbiem.

"Gribētu kādreiz uztaisīt retrospekciju. Pirmkārt, kur mēs ņemsim šīs filmas? Tikt pie šiem materiāliem jau ir problēma. Mēs paši šajās telpās nedrīkstam to darīt. Bet kam tās [filmas] pieder... Vai es gribu tiesāties? Nē, es negribu tiesāties. Es gribu izdevumus? Nē, es negribu izdevumus. Es gribu strādāt, darīt savu darbu," teica Cimermanis.

Viņš stāsta, ka pašam par saviem padomju laika darbiem nav nekādas informācijas par to, kur un kādās kopijās tie Latvijā glabājas un vai tiek izplatīti.

Kinematogrāfisti: Filmu veidotājiem nav jādzīvo pēc aizgājušas valsts likumiem

Savukārt Kinofotofono materiālu arhīva darbiniecēm krājumos izdevās atrast arī Cimermaņa animāciju "Mežsarga mazdēls un …".

Tiesa, tā animācija, ko atrāda uz arhīva montāžas galda, ir kopija, - kā daudzas citas padomju laika filmas, jo oriģināli jeb filmu negatīvi atrodas Krievijā.

Arhīva dokumentu glabāšanas nodaļas pārstāve Linda Pleša atrāda arī sarakstu ar filmām, kuras Rīgas kinostudija uzskata par savām un akciju sabiedrības pārstāvji to mēģinājuši aizrādīt arī arhīvam.

"Tas bija 2008., 2009. vai 2010.gads, kad viņi mums atsūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka "mums noteikta tiesvedība par visām filmām, tāpēc turpmāk, lūdzu, visu filmu izrādīšanu, kas notiks arhīvā, saskaņot ar mums". Protams, ka tas netika darīts. Uz kāda pamata?"

retoriski vaicā Pleša. Arhīvā atrodamas dažādas filmas: mākslas, animācijas, dokumentālās.

Gandarījumu par Augstākās tiesas lēmumu paudusi arī Kinematogrāfistu savienība, kuras vadītāja Ieva Romanova norāda, ka filmu autori nav izņēmums, kam jādzīvo pēc iepriekšējās sistēmas likumiem.

Tāpat, neskatoties uz to, ka šīs tiesības pieder autoriem, būtu jābūt kādam filmu saglabāšanu un uzturēšanu garantējošam regulējumam, lai tās paliktu Latvijā.

"Katrs var katru dokumentu izlasīt, kā viņš vēlās, bet Augstākā tiesa ir spriedusi šādi," saka Romanova. "Ir tradicionālais piemērs ar teicienu "nošaut nedrīkst apžēlot", un katrs jau to komatu var ielikt tur, kur vēlas, kur viņam tas ir izdevīgi. Kinostudija publiski arvien apgalvo, ka viņi turpina izplatīt šīs filmas Krievijā un, viņuprāt, viņi to drīkst darīt. Taču autoriem un mantiniekiem ir jāsatiekas un jālemj, kā mēs tālāk rīkosimies un kam autori deleģē savu tiesību pārstāvniecību šādās diskusijās," norāda Romanova.

Kinostudija un ministrija gatavas dzīvot kā līdz šim

"Rīgas kinostudijas" valdes priekšsēdētājs Armands Liberts aizvien uzskata, ka tai pieder autortiesības uz 973 padomju laikā uzņemtajām filmām un Augstākās tiesas spriedums neko nemaina, jo tā ir atstājusi spēkā apgabaltiesas spriedumu.

"Spekulācijas par tēmu, ko tad vēl ir nospriedusi Augstākā tiesa, ir vienkārši neauglīgas, tāpēc ka nekas cits nav nospriests un kinostudijai nekas nav mainījies.

Kinostudija nekad neko nav prasījusi atzīt, jo mūsu autortiesības uz šīm filmām pastāv uz likuma pamata. Savukārt valsts cēla prasību un tā tika noraidīta. Tas arī viss," sacīja Liberts.

Savukārt Kultūras ministrija spriedumu uztver citādi. Proti, vērtē to arī pozitīvi, lai gan pēc būtības valsts ir kinostudijas oponents šajā strīdā. Ministrijas autortiesību daļas vadītāja Ilona Pētersone uzsver, ka Rīgas kinostudijai sava turpmākā filmu izplatīšanas rīcība vienmēr ir jāsaskaņo ar autoriem un teorētiski tādai kārtībai jābūt kopš deviņdesmitajiem gadiem.

"Šis spriedums pasaka, ka nekādu tiesību uz šīm filmām nav nedz valstij, nedz kinostudijai (..)," atgādina Pētersone.

Tāpat ministrija aicina autorus būt aktīviem un tiesībsargājošām iestādēm vienmēr darīt zināmus gadījumus, ja tiesības ir pārkāptas un kāds no kinodarbiem izplatīts bez viņu ziņas. "Protams, vislabākais veids ir sarunas. Ja tas notiek Krievijā, tad tas nav vienkārši, bet autoriem arī tad ir jānorāda, ka Rīgas kinostudijai nav attiecīgu tiesību. Latvijā var vērsties tiesā un protestēt pret viņu tiesību pārkāpšanu," norāda Pētersone.

Kultūras ministrija tuvākajā laikā vēl plāno rīkot diskusijas ar Kinematogrāfistu savienību par labākajiem padomju laika filmu pārvaldīšanas veidiem, lai autoru tiesības netiktu pārkāptas.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti