Latvijas Radio 3 raidījums "Etnovēstis" dodas uz meistara darbnīcu Līgatnē, lai uzzinātu interesantus faktus ne tikai par mūzikas instrumentu būvēšanas noslēpumiem, bet, piemēram, arī to, ka Klints savulaik bijis profesionāls tālbraucējšoferis, bet dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā dzīvojuši viņa vecāki – latvietis tēvs un vāciete mamma.
Anete Stuce: Vai instrumentus taisāt no pašiem pamatiem? Arī kokus pats iegūstat mežā?
Eduards Klints: Skatoties, kādus. Koklēm vajag sausu materiālu, izturētu. Principā jau visiem instrumentiem tādu vajag, izņemot bungas.
Izrādās, esat dzimis Sibīrijā, un tikai 17 gadu vecumā atbraucāt uz Latviju. Kādas bija sajūtas, pirmoreiz šeit iebraucot?
Tā nebija pirmā reize, jo arī līdz tam ik pa brīdim braucu uz Latviju – visvairāk vasarās, skolas brīvdienās: dzīvoju pie vecmammas Lejasciemā. Tur bija arī viņas meita – mana tante, divi brālēni. Tā es tur iepazinos gan ar lauku dzīvi, gan ar latviešu valodu.
Tātad arī latviešu valoda tika apgūta Latvijā?
Drusku jau valodu zināju, gan ar vecmammu, gan tēvu runājāmies, bet – ja nerunā ilgāku laiku, tad aizmirstas.
Sibīrija ir jūsu bērnības vieta. Vai nav sajūtas, ka ik palaikam turp jāaizbrauc?
Jā, ir, ir tāda sajūta… Biju plānojis aizbraukt aizpagājušajā gadā, izpētīju, kā iet lielie kuģi, kā varu tur tikt, bet tagad jau laikam vairs nekas nespīd. Arī cilvēki, kuri tur bijuši, runā, ka viss stipri mainījies: cilvēku tur esot maz, lielākā daļa aizbraukuši, un tas, kas bijis bērnības atmiņās – tā laikam jau vairs nebūs nekad.
Jūsu pusē bija dzirdama arī dziedāšana?
Jā, gan latviski, gan krieviski – pārsvarā jau krievu valodā. Jāņos vainagus taisīja. Man bija kādi trīs, varbūt četri gadi, arī akordeons tika spēlēts. Kad vectēvs vēl bija, tad arī vijoli viņš spēlēja.
Vai, atbraucot uz Latviju un sākot dzīvi šeit, bija viegli justies kā latvietim?
Nebija viegli… Un es jau arī nejutos kā latvietis, gāju krievu skolā. Un nevarēju saprast, kas te notiek – nesapratu, kāpēc puikām pēc skolas bija jāiet "latviešus sist" – prasīju viņiem, un neviens nevarēja paskaidrot. Pēc tam jau sapratu, protams.
Bet interese veidot kokli jums radās pēc krietniem gadiem – kad pašam bija ap trīsdesmit.
Tur sakrita vairāki notikumi. Iepazinu folkloru. Tad sākās Atmoda. Folkloras kustības sākums gan bija agrāk, bet es tieši pirms Atmodas sākuma iepazinos ar dievturiem – sākumā dziedājām un kokles spēlējām, un pietrūka instrumentu – jo arī pašam gribējās spēlēt.
Latvijā toreiz bija tikai divi meistari, kuri kokles būvēja, un tad nu braucu pie viņiem tā kā parunāties. Viņi, saprotams, nekā daudz nestāstīja – amata noslēpumus jau neviens amatnieks īsti nestāsta...
Lietuvā bija kokļu gatavošanas kursi, divas dienas nomācījos, lai gan – viens skolotājs uz trīsdesmit cilvēkiem – ko nu tur daudz var iemācīties. Bet nu – redzēju un sapratu, ko vajag, un braucu mājās kaut ko mēģināt. Jo man jau bija kādas prasmes: skolā biju mācījies strādāt ar koku, metālu, tāpēc visu kaut ko mācēju darīt, bija arī kādi instrumenti.
Lietuvā kokle tomēr atšķirīga. Ar ko tā atšķiras no Latvijā esošās kokles?
Lietuvā drusciņ savādāka ir arī spēlēšanas tehnika. Pirms dažiem gadiem meita bija Lietuvā – gadu viņa bija mācījusies kokles spēli, un tad, kad viņa parādīja, kā viņa spēlē Latvijā, visi brīnījās. Es gan nesaprotu, kur tā atšķirība tik liela, bet viņiem ļoti iepatikās. Bet runājot par būvēšanu – bija kādas publikācijas, Brīvdabas muzeja katalogs, gan man pašam bija divi katalogi. Vēl kādus aprakstus varēja dabūt, kā kokle izskatās. Drusku pielaboju izmērus, uztaisīju optimālākus stīgu nostiepumus, un pirmā kopija izdevās ļoti labi – vēl brīnījos, kā tik labi tā skan! Sāku mēģināt spēlēt. Bet kur tu spēlēsi: kad uzzināja, ka esmu uztaisījis kokli sev pats, sāka prasīt – uztaisi man ar'! Un tad arī sākās... Kur vairs vari paspēlēt? (smejas)
Jūs pats esat dibinājis folkloras kopu "Abra", kur spēlē arī jūsu dēls. Visi instrumenti šajā kopā ir jūsu veidotie?
Jā, jā! Tāpēc jau arī uztaisījām to grupu: ja taisi instrumentus, tie ir jāizmēģina un jāzina, cik tie izturīgi, cik ērti spēlēšanai. Jāsaprot, kā tie uzvedas, tos lietojot ilgāku laiku. Gribējās arī spēlēt. Bet sākās ar dūdām…
Biju tolaik iegādājies diezgan neveiksmīgu instrumentu, kuru praktiski nevarēja spēlēt, un biju dusmīgs: nauda izdota, bet nevar paspēlēt!
Ar dievpalīgu atradu meistaru, kas dzīvo Igaunijā – viņam bija ļoti labas dūdas. Aizbraucu parunāties, kaut ko uzzināt, bet nu atkal – kas tev uzreiz visu stāstīs! Sak, ja nopirksi no manis dūdas, tad es tev stāstīšu! (smejas) Tad nu bija jānopērk, bet nenožēloju – ļoti labi instrumenti.
Un šobrīd vēl aizvien esat vienīgais dūdu meistars Latvijā?
Domāju, ka vienīgais vairs ne, viens otrs jau kaut ko mēģina.
Bet vienīgais ar tik lielu pieredzi! Dzirdot, kā jūsu dūdas skanēja "Saucēju" koncertā "Labietī", sapratu, ka to skaņai ir sava specifika: pats noteikti esat izpētījis, kādam jābūt materiālam, lai skaņa būtu maigāka un patīkamāka – ne tik griezīga.
Ir, protams, atšķirība – skabargu vairāk vai mazāk, vai koks gludāks un tā. Protams, materiāls ir svarīgs, bet pats lielākais knifs ir uztaisīt labu mēlīti un labu maisu. Dūdu konstrukcijas jau atšķiras: ir instrumenti ar dubultmēlīti, un ir ar vienu. Attiecīgi vienlaicīgi skan vai nu divas mēlītes, vai viena. Dūdas, kuras no senseniem laikiem spēlē Baltijas teritorijā, Livonijā, pārsvarā ir viena mēlīte, dubultmēlīšu prakses Latvijā nav. Cik redzēts muzejos, arī tās dūdas visas ir ar vienu mēlīti, tāpēc arī skaņa ir maigāka.
Vai ir vēl kādas kopas, kurās piedalāties kā spēlmanis?
Nē, pastāvīgas nav, un tas arī būtu negodīgi – ja tev ir kāds mērķis, ko gribi panākt grupā, tad dari kaut ko vienu: ja skraidīsi turp un šurp, nekas neiznāks. Jā, mani kādreiz pieaicina, un es arī labprāt [piekrītu] – uztaisām kādam projektam pāris mēģinājumu un kaut kas sanāk. Bet citādi ne.
Kādas īpašības īsti nepieciešamas instrumentu meistaram? Jūs pats to darāt jau vairākas desmitgades. Kādām rakstura iezīmēm jābūt, lai tā kļūtu par profesiju?
Pirmkārt, vajadzīga pacietība. Bet jāzina arī, kāpēc tu to dari. Jābūt mērķim.
Pacietība rodas tad, kad ir mērķis, – ja tā nav, tad tu kaut ko pagrābsties, ai, tas nesanāk, šitas nesanāk, nu tad darīšu kaut ko citu. Ja gribi radīt kādu lietu, kura ir kvalitatīva un labi kalpo cilvēkam, vajadzīga pacietība. Protams, arī zināšanas.
Esmu kaut ko mācījies, braucis pie meistariem, cik nu pie viņiem varēja iemācīties. Jāzina arī kādi fizikas likumi, lai zinātu, kā kaut kas strādā un kāpēc tieši tā. Pieņemsim, stīga – kā tā strādā un kāpēc? Kā izplatās skaņa? Tas nav kā rotaļlietu taisīt – tā spīd, ir jauka, cilvēki priecājas, bet ne uz ilgu laiku. Instruments ir mūžīgs.
Tepat ir arī jūsu gatavotā ģīga.
Tradicionāli ģīga bijusi ar vienu stīgu – apritē ienākusi 19. gadsimta sākumā, 18. gadsimta beigās. Šī ir vairāk modernizēta, jo cilvēki grib, lai būtu plašāks diapazons un varētu spēlēt smukāk. Parasti jau folkloristi velk uz vienas stīgas un saka – o, forši, es ģīgu spēlēju! Un tad pāriet uz otru stīgu – labi, ka tā ir, ir interesantāk.
Vēl jums ir stabule, taures un celmu bungas. Vai tās radās tad, kad "Vilkos" sākāt darboties?
Jā, tur dikti vajadzēja bungas. Līdz tam viņiem bija tādas – no orķestriem izrautas, vai spēlēja to, ko gribēja – cits kaut vai uz kofera. Sameklēju bluķi, Universitātes garāžās visu kalu – vakaros tur bija vieta un laiks, tā nu tur ņēmos un uzliku bungām mežacūkas ādu. Un tas bija tiešām diezgan liels pārsteigums, jo skanēja ļoti labi! Tā arī aizgāja – vēl tagad to bungu izmanto. Ir arī teļāda, jo mežacūkas ādu vairs nevar dabūt. Redz, āda tomēr dilst, ja spēlē intensīvi – tā kļūst plānāka un plīst.
Un vēl te ir auna rags un āža rags.
Āžragi tagad gan ir ļoti grūti dabūjami, jo āžu ar gariem ragiem vienkārši nav! Vai arī ir ļoti reti.
