Arī Valmieras integrētajā bibliotēkā uz šādiem kultūras dzīves pacēluma gadiem skatās līdzīgi, tāpēc vēstures izzināšanu ar nākotni saista arī atverot Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pabrika grāmatu "Hiršenhofas stāsts. Kultūrvēsturiska eseja".
“Pēdējā laikā gan klimata pārmainu ietekmē, gan cilvēka darbības rezultātā daudz kas no kultūras mantojuma pazūd, mēs to vēl neesam paspējuši iepazīt," saka Malva Šķēle, "Europe Direct" informācijas centra Valmierā vadītāja
Būtiski iepazīt to kultūras mantojumu, kas sniedz apziņu par savu identitāti. Ar šādu domu arī Artis Pabriks apkopojis gadu gaitā savākto informāciju par savas dzimtas mājām Kokneses novada Iršu ciemā, agrākajā baltvācu zemnieku kolonijā Hiršenhofā. Tajā baltvācieši dzīvoja no 1766. gada līdz pat Otrā pasaules kara sākumam, bet Aris Pabriks šo vietu kā bērns sāka iepazīt no vecmāmiņas stāstiem. Viņai arī veltīta eseja “Hiršenhofas stāsts”.
“Pēdējos gados man bija sakrājušies pāris tādas kārtīgas mapes ar dažāda veida materiāliem un atmiņām, un tad es domāju, ka vienkārši ir kaut kad viņas jāsaliek kopā. Mums katram ir vairākas identitātes nekā viena. Šajā grāmatā es noteikti neesmu politiķis, es esmu vienkārši cilvēks, latvieties, eiropietis, baltvācietis, kas pēta apkārtējo vidi," stāsta eiroparlamentārietis.
Viena no motivācijām pievērsties vēstures pētniecībai ir Pabrika senču māja, kas pēc viņa stāstītā nav nemaz tik ļoti piedzīvojusi laikmetu maiņu. Tieši no šādu ikdienišķu lietu prizmas skatoties, grāmatas autors aicina ikvienu, ja iespējams, pievērst uzmanību vietai, ar kuru saistās dzimtas pagātne. Un pat tas, kādus informācijas avotus lietojam, izzinot vēsturi, rādot cilvēku piederību šīs dienas kultūras telpai, tā uzskata Artis Pabriks.
“Mēs esam valsts, kas ir gandrīz 30 gadus brīva, bet vai jums ir kabinetā cilveki, kas boksterē angliski? Viņiem ir labāk krieviski runāt. Tā arī ir kultūras orientācija. Tas ir veids kā mēs domājam, jo, ja mēs nezinām valodu, tad mēs nevaram izlasīt to literatūru, to kultūras mantojumu, kas tur ir, un, ja mēs nevaram to iepazīt, tad mēs iepazīstamies ar to kultūru, kuras valodu mēs zinām," saka Pabriks.
Hiršehofas iedzīvotāji šī brīža Iršu ciematu pameta sākoties Otrajam pasaules karam 1939.gadā. Aiz tiem palika iekopti dārzi un tukšas mājas, un Artis Pabriks cer, ka viņa radīto vēstures liecību apkopojumu izdosies pārtulkot vācu valodā, lai tas sasniegtu arī Hiršenhofas iedzīvotāju bērnus un mazbērnus Vācijā.
