1991. gada 20. augusta naktī OMON ieņem Latvijas Radio studiju Doma laukumā. Latvijai nedraudzīgajiem spēkiem šķietami ir izdevies panākt svarīgu mērķi – apklusināt plašsaziņas līdzekļus, lai tie nevarētu Latvijai un pasaulei stāstīt par notiekošo. Tomēr plāns ”X” stundai ir gatavs un pēc nelielas klusuma pauzes ar paziņojumu par to, ka Latvijas Radio studija Doma laukumā ir ieņemta un raidīt sāk jauna, slepenā studija, klajā nāk žurnālists Dzintris Kolāts. Slepenā radio stacija strādāja divas diennaktis, un vairāki žurnālisti – Dzintris Kolāts, Elita Mīlgrāve, Sergejs Kruks un citi nepārtraukti par notiekošo informēja iedzīvotājus Latvijā un pasaulē.
Kopš šiem notikumiem pagājuši jau 30 gadi. Tam par godu Daugavas muzejs sadarbībā ar Salaspils kultūras namu ir izveidojuši īpašu ekspozīciju – izstādes iekārtošanai izmantoti tā laika materiāli un oriģinālie ieraksti. Interesentiem apskatāmas oriģinālās radio pultis un dažādi nozīmīgi to laiku raksturojoši priekšmeti – gan tā laika mēbeles, gan arī pārtika, kāda šajās dienās bija pieejama slepenajā radiostacijā. Lasāmas arī slepenās stacijas galvenā iekārtotāja, tā laika Latvijas Radio tehniskā direktora Aigara Semēvica un vairāku žurnālistu atmiņas.
Izstādes galvenais eksponāts ir oriģinālā radio pults, kuru Salaspils slepenajā radiostudijā Puča laikā izmantoja žurnālisti.
Daugavas muzeja speciāliste Inese Kupšāne stāsta: "Tieši Daugavas muzeja krājumā esošā radio pults un magnetola ir oriģināli, studijā izmantotie priekšmeti. Šī ir arī unikāla iespēja tās redzēt, jo ikdienā tās nav nekur izstādītas. Otra daļa ir vairāk tāda instalācijas formāta – tās ir oriģinālās lietas no tā laika, kas arī ir pieminētas cilvēku atmiņās. Tās ir gan mēbeles, kas ir no tā laika, gan arī šie divi galvenie radio aparāti – „Abava” un „Spīdola”. Arī pašā studijā uz vietas radio bija nozīme. Jo, lai gan viņiem preses centrs sagatavoja kādu informāciju, kuru raidīt, viņi mēģināja arī uz vietas „ķert” Maskavā esošo radio „Brīvā Eiropa”, kas bija vienīgais uzticamais ziņu avots, un to tad viņi paši uz vietas tulkoja gan latviešu, gan angļu valodās."
Darbs slepenajā radiostacijā bija ļoti saspringts un jādara ļoti uzmanīgi. Neviens nedrīkstēja uzzināt, no kurienes tiek raidīts signāls. Žurnālisti nemitīgi informēja par notiekošo Rīgā.
To, kam piekritusi, līdz galam sapratusi, vien nonākot studijā un redzot, cik nopietni viss sagatavots, stāsta viena no slepenajā studijā strādājušajām žurnālistēm Elita Mīlgrāve: "Bija tāds moments vienā no naktīm, kad mēs sekojām, kas notiek Maskavā, un bija tāds brīdis, kad bija sajūta, ka varētu sekot arī darbības pret mums, un mūs varētu arī atrast un savākt. Un tad tikai bija tā apziņa, ka es esmu patiešām bīstamā vietā un pagrīdē tā vārda īstajā nozīmē. Tā kā bija arī uztraukums liels un tajā pašā laikā es sapratu – nav jau neviena aiz muguras."
Uz studiju Mīlgrāve vesta automašīnā ar aizkariem un aicināta izvairīties no skatīšanās ārā.
Mīlgrāve arī nav zinājusi, kur tieši tiek vesta. To nav zinājusi arī sākotnēji, atrodoties studijā, un arī pēc visiem notikumiem vēl labu laiku informāciju par to nav izpaudusi. Pirms došanās ceļā viņai bijušas pāris stundas, lai paņemtu nepieciešamākās lietas. Starp tām ielikusi arī mūzikas ierakstus un ēdienu – tostarp vīramātes marinētos gurķus – tos viņa atceras vēl šodien: "Man toreiz teica – nu, paķer kaut ko ēdamu arī līdzi, ja nu kas. Tāpēc arī ir šīs slavenās gurķu burkas. Mana vīramāte gatavoja brīnišķīgus marinētos gurķīšus. Ar to es vienmēr biju slavena. Tad pirmā doma bija: „Jā, tad pieliekamajā jāpaņem tie.” Kas nu vēl bija pieejams, protams, aizskrēju līdz veikalam, maizīti nopirku un sviestiņu."
Salaspils kultūras namā „Rīgava” izstāde par godu slepenās radiostacijas darbībai augusta puča laikā būs apskatāma vēl līdz 21. augustam.
