Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele atminas, ka savulaik pirmā doma bija publicēt grāmatu par okupācijas laiku. „Bet tā doma bija, ka šis muzejs būs kā tāda grāmata, kurā var iestaigāt, arī ja ir tikai stunda vai pusstunda, kad grāmatu nekad nevarētu izlasīt, bet muzeju varēs izstaigāt, un būs iespaids par to, kas ir okupācijas laikā noticis,” norāda Michele.
Ideja par muzeja dibināšanu savulaik dzima Amerikā – trimdas latvietim, Viskonsinas universitātes vēstures profesoram Paulim Lazdam. Muzeja pirmā izstāde atainoja pirmās padomju okupācijas nežēlību, un eksponātus tai sagādāja izsūtītie, kuri bija izdzīvojuši 1941. gada deportācijās uz Sibīriju. Muzejā tolaik nebija apkures un pa ziemu eksponātus nācās atdot atpakaļ. Tagad Okupācijas muzejs ataino visas trīs okupācijas, ko piedzīvojusi Latvijas valsts, un tā ekspozīcijas ir papildinātas un modernizētas. „No vecā te jau daudz kas ir izmainījies. Šite galā bija liels Ļeņins – skulptūra liela. Un daudz, daudz te kas mainījies,” stāsta bijusī muzeja arhivāre Brigita Radziņa.
Muzeju uztur galvenokārt ziedotāji – tādu ir 5000, un pa 20 gadiem saziedoti jau vairāki miljoni latu. Neliels finansējums nāk no valsts, un kopš dibināšanas ievērojami pieaudzis arī apmeklētāju skaits – ja 90. gadu sākumā tie bija pāris tūkstoši gadā, tad tagad ar Latvijas vēstures drūmākā posma liecībām ik gadu iepazīstas ap 100 000 apmeklētāju, pārsvarā – tūristi. „Dažreiz ļoti pārsteigti, un ļoti bieži mēs atrodam un arī mūsu viesu grāmatā ir diezgan bieži ierakstīts – mēs to nezinājām, mēs neapzinājāmies, kas ir noticis,” stāsta Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs.
Un tomēr muzeja dibinātāji uzsver – atmiņu krātuve ir nepieciešama galvenokārt mums pašiem, un muzeja nozīme ar gadiem tikai augs. Tajā apkopotās liecības ir atgādinājums par pagātnē pieļautajām kļūdām, kuras vēlreiz atkārtot nedrīkst. Okupācijas muzejs ir domāts galvenokārt mums pašiem: vecākajām paaudzēm - kur pieminēt un atcerēties, bet jaunajiem – kur mācīties.
