"Tas nav tikai mans darbs, pasarg Dievs" – tā vairākas reizes norāda novadpētnieks Aldis Denčiks, turot rokās pavisam nelielu grāmatiņu, kas – tāpat kā brīvkundzes Alises fon Firksas darbs pirms vairāk nekā 100 gadiem – iznākusi nelielā tirāžā. Pie grāmatas tulkojuma strādājuši valodnieki, vēstures eksperti, pēdējā muižas barona mantiniece un citi, bet Nurmuižas gids pievienojis savu pētījumu.
Nurmuižas restorāna vadītāja Kristīne Jelinska stāsta: "Man šķita ļoti interesanti, ka Aldis atrada daudzas likumsakarības un līdzības ar savu dzīvi. Un tā kā Aldis ir mūsu gids un pat muižas sargs, kā mēs viņu dēvējam, tas, man liekas, pat bija viņa pienākums – iztulkot Alises fon Firksas grāmatu, lai citiem cilvēkiem arī būtu iespēja izlasīt šo darbu."
Alise fon Firksa bija ģimenes pastarīte, lutināta un mīlēta, tāpēc viņas bērnība bija laimīga. Novadpētnieks ir pārliecināts, ja 35 gadu vecumā viņa nebūtu gājusi bojā no pēcdzemdību komplikācijām, grāmata "Saulainās bērnības atmiņas" nebūtu viņas vienīgais darbs.
Aldis Denčiks atklāj: "Viņa [Alise fon Firksa] gan ļoti daudz ceļoja ar savu dzīvesbiedru, jo novada muzejā ir fotogrāfijas, kas saglabājušās no Ernesta fon Firksa laikiem, kur darbinieki pat ir pie Ēģiptes piramīdām. Un es pieņemu, ka varbūt būtu parādījies arī kaut kāds ceļojuma apraksts tajā laikā."
Alises fon Firksas apbedījumi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados palika zem jaunizveidotās Senču ielas Rīgā. Tāpēc novadpētnieks uzskata, ka iztulkotā grāmata ir kā piemineklis nepelnīti aizmirstajai vācbaltu literātei: "Sapratu, ka tas ir goda jautājums, lai šo paveiktu. Lai arī šāda veida piemineklis saglabātos. Un līdz ar to viņa figurēs arī tur, kur viņai ir jābūt."
Nurmuižas kompleksā, kur notika grāmatas atklāšana, laiku pavadījusi arī pati Alise fon Firksa. Pie pirmā grāmatas eksemplāra tika Nurmuižas kaimiņiene Maiga Jentgena, kura atzina, ka pirms tam par Alisi fon Firksu neko daudz neesot zinājusi: "Tagad es ceru uzzināt vairāk par savu kaimiņieni pirms 100 gadiem. Es staigāju pa parku te ar suņiem, un es diezgan bieži patiesībā iedomājos, kā tas bija tajos laikos, ka viņi te staigāja, kā viņi to visu būvēja, kāpēc viņiem vajadzēja tādas siltumnīcas lielas, un kā tas viss te izskatījās…"
Nurmuižas saimnieki cer, ka novadpētnieks turpinās darbu pie grāmatām un reiz uzrakstīs skaistu stāstu arī par pašas Nurmuižas renesansi.
