Vairāki mūziķi atcēluši gaidāmos koncertus, tostarp arī Intars Busulis, kurš atteicies no jau reiz pārceltās uzstāšanās Dzintaru koncertzālē.
“Mums tie koncerti tika izsludināti jau 2019. gada rudenī, un tad jau uz abiem koncertiem pirmajā un otrajā manā vārda dienā 2020. gadā bija izpārdoti 2 nedēļu laikā, un
mēs vienkārši nevarējām morāli tagad piespiest cilvēkus vakcinēties.
Mēs bijām pārliecināti, ka tas ir pareizs lēmums tos koncertus atcelt, jo nezinām, kādas varētu būt sekas un kā mums kā rīkotājiem vajadzētu rīkoties – vai jāīrē laboratorijas, cik cilvēku būs, ja potēti, tad tikai 500 cilvēki, un – vajadzētu sešus koncertus, lai iegādātās biļetes varētu izmantot,” atklāj Busulis.
Pašreizējie noteikumi nedaudz atvieglo situāciju attiecībā uz mazāka mēroga pasākumiem, bet lielo koncertu rīkošanā pagaidām labāk ieņemt nogaidošo pozīciju, jo gribas tikties ar visiem klausītājiem – pauž dziedātājs. Turklāt lielu koncertu rīkošana šobrīd būtu neizdevīga, arī tiekoties ar jauktu auditoriju, proti, arī tiem, kam negatīvi testi. To secina arī citi kultūras jomas profesionāļi.
Latgales vēstniecības “Gors” vadītāja Diāna Zirniņa stāsta: “Savā darbā mēs mēģinājām veidot pirmos pasākumus, paredzot, ka publika nav tikai drošā, bet ir daļēji drošs pasākums – nāk arī testēti apmeklētāji. Ir skaidrs, ka testēto apmeklētāju skaits ir ļoti mazs, tuvu nullei mūsu gadījumā, un
mūsu izvēle, arī skatoties uz iespējamiem draudiem turpmāk, ir organizēt pasākumus tikai vakcinētajiem un pārslimojušiem. Diemžēl.
Mums ļoti negribas atteikties no publikas, kas ir testēta, bet – mēs pamatā savu darbu organizējam iekštelpās – tas nozīmē puse no zāles piepildījuma. Ja pretī būtu mehānisms, kas kompensētu šādus izdevumus, tad mēs varētu runāt arī par daļēji drošiem pasākumiem.”
Savukārt kultūrtelpas “Hanzas perons” vadītāja Ieva Irbina skaidro, ka noteikumi “uz papīra” izskatās daudz labāk nekā dzīvē: “Skaidrs, ka šie noteikumi arī mums liedz uztaisīt tos pasākumus, kurus mēs būtu gribējuši uztaisīt ģimenēm. Bet mēs nespējam tos nodrošināt par pietiekami pieejamu cenu pie šiem noteikumiem. Mēs esam mēģinājuši rēķināt šos “ekseļus” no visām pusēm, īpaši tamdēļ, ka mēs gribējām arī pasākumus bērniem, jo mēs zinām, ka
zaļajā režīmā pasākumi ar bērniem nav īsti iespējami, jo visiem jābūt ar sertifikātu.
Mums bija padomā brīnišķīgi pasākumi ģimenēm, un mēs redzam, ka cilvēki nebūs gatavi maksāt tādu cenu par biļeti, lai mēs varētu nokompensēt trūkstošo skatītāju, kuru nevaram ielaist iekšā distanču ievērošanas un citu noteikumu dēļ.”
Pirmo pirmizrādi un satikšanos ar skatītāju pēc deviņu mēnešu pauzes nospēlējis arī Jaunais Rīgas teātris. Ja kādreiz biļetes uz šī teātra izrādēm bija teju neiespējami dabūt, tad šobrīd pirkšanas tempi mazinājušies.
Jaunā Rīgas teātra pārstāve Inga Liepiņa atzīst, ka izvēlējušies jūlijā piedāvāt izrādes tikai vakcinētiem vai Covid-19 pārslimojušiem skatītājiem, savukārt augustā eksperimenta kārtā paredzētas divas izrādes cilvēkiem ar testiem. Viņa pauž:
“Esot šī brīža situācijā, mēs noteikti vairāk pieturēsimies pie modeļa ar vakcinētajiem un izslimojušiem, jo tas dod mums iespēju spēlēt izrādes pilnai zālei, pēc kā visi ir ļoti noilgojušies.”
Liepiņa norādīja, ja teātris turpmāk izlems spēlēt izrādes testētājiem skatītājiem, tad tās nebūs visas repertuāra izrādes, bet tās, kurās iesaistīts neliels aktieru skaits.
Vakaros par āra kino pārtop kinoteātra “Splendid Palace” pagalms, kur ļauts pulcēties visiem, bet iekštelpās tikai ar sertifikātiem. Kinoteātra pārstāve Daira Āboliņa secina: “Cilvēku gaume un prasības pret notikumu ir augstākas nekā tad, kad kino ir ikdienas sastāvdaļa. Cilvēki nāk uz kino kā uz notikumu, tieši tāpat kā uz koncertu vai teātri.
Daudz lielākas prasības ir pret to, ko mēs rādām. Cilvēki meklē kompromisu starp izklaidi un mākslu. Būtu grūti piedāvāt cilvēkiem ļoti dramatiskas filmas.”
Ja noteikumi ļaus, tad varētu pārskatīt jautājumu par seansu biežumu iekštelpās. Tomēr ir skaidrs, ka esošajos apstākļos daudzās kultūrvietās jārēķinās ar apmeklētāju izmaiņām un faktu, ka pašreiz kultūras pasākumus patērējošie vienā brīdī, iespējams, pārsātināsies.
“Protams, ka mēs kaut kādā brīdī zaudējam šos apmeklētājus, un – kas ir skumji, ka viņi bieži vien pārmet mums, ka tā ir mūsu ideja, ka mēs esam izdomājuši šos noteikumus,
distances, biļešu personalizāciju, ka mēs nelaižam cilvēkus bez drošības nosacījumiem, un sajūta, ka viss ir uz pašu kultūrvietu pleciem, nepamet,” skaidro Diāna Zirniņa.
