Eiropas Kultūras mantojuma dienas
Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. 2021. gadā Eiropas Kultūras mantojuma dienas no 17. līdz 19. septembrim norisinājās visā Latvijā un bija veltītas transporta tēmai.
Izgriežamais Oskara Kalpaka tilts Liepājā
Ar objektu Liepājā iepazīstina Elvita Ruka.
Kopš Karosta atkal ir kļuvusi par brīvi pieejamu Liepājas pilsētas daļu, izgriežamais tilts vienlīdz noslogoti pilda gan transporta, gan estētisko funkciju. Šis 132,28 metrus garais un 300 tonnas smagais tilts pār Karostas kanālu atrodas ainaviskā vietā, un tā siluets iezīmē vienu no Liepājas industriālajām vizītkartēm. Līdz 20. gadsimta sākumam Liepāju un Karostu vienoja tikai tvaika piedziņas prāmis.
Lai Aleksandra III osta būtu aizsniedzama ērtāk, 1903. gadā tika iniciēta izgriežamā tilta projektēšana, bet jau 1904. gadā uzsākts darbs pēc vācu inženiera Haralda Halla projekta.
Tilta metāla konstrukcijas tika izgatavotas Krievijas pilsētā Brjanskā, bet mehānismi un elektromotors Beļģijā. Tiltu atklāja 1906. gada 19. augustā, un kopš šī laika viens no visvecākajiem Latvijas metāla konstrukciju tiltiem kalpo kā inženiertehniskās domas paraugs. Tas ir veidots no divām identiskām izgriežamām daļām, kuras, kuģiem tuvojoties, tiek pagrieztas par 90 grādiem katra uz savu pusi. Lai arī tas ir tikai 8,32 metrus virs ūdens, 1922. gadā ar paša būvēto lidmašīnu “Auseklītis” zem tilta apakšējās arkas izlidoja slavenais latviešu lidotājs Herberts Cukurs.
115 gados tilts pārdzīvojis divus karus un dažādus saimniekus, kas ietekmēja tā ekspluatāciju. Uzspridzināts Pirmajā pasaules karā, spēcīgi cietis Otrajā, vairākas reizes traumēts ar kuģu un tankeru triecieniem, tilts ir ne tikai izdzīvojis, bet abās brīvvalstīs piedzīvojis restaurāciju un neierobežotas kustības atdzimšanu. PSRS laikā Karosta bija slēgta teritorija un kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargpostenis, bet šobrīd tā tehnisko perfekciju un estētisko šarmu var novērtēt katrs ceļinieks – peldot, braucot, ejot vai minot pedāļus.
Jaunpiebalgas dzelzceļa tilts
Ar objektu Jaunpiebalgā iepazīstina Elvita Ruka.
Jaunpiebalgas dzelzceļa tilts, kas izgatavots no metāla, joprojām dabā iezīmē kādreiz aktīvo Piebalgas dzelzceļa dzīvi. Tās vēsture saistīta ar 1915. gadā uzsākto dzelzceļa līnijas Rīga–Gulbene izbūvi. 1917. gada pavasarī sāka būvēt dzelzceļa tiltu pāri Gaujai, taču tilts nodega. 1918. gada oktobrī atklāja atjaunoto tiltu; šoreiz tilts iebruka. 1919. gadā sākās tilta būvniecība, un to atklāja 1920. gadā. Stacijas ēku nosauca par “Piebalgu”, un sākās straujš šī transporta līdzekļa uzplaukums. Dzelzceļa virsvalde dzelzceļa tiltu pārbūvēja par metāla skaistuli, ko 1944. gada rudenī bēgošie vācu okupanti pārvērta lūžņos. Tajā pašā gadā sapieri montēja gatavas koka konstrukcijas pāri Gaujai un atjaunoja dzelzceļa satiksmi ar Rīgu galvenokārt militāram un saimnieciskam transportam. Sapieru celtais koka tilts, kalpodams arī vēl pēc kara, savu uzdevumu bija izpildījis. Baltijas dzelzceļa pārvalde nolēma uzbūvēt dzelzs tiltu pēc iepriekšēja projekta, kurš kļuva jau par ceturto priekšgājēju virknē. Lai nepārtrauktu tik svarīgo dzelzceļa satiksmi, mainīja ceļa trasi, ierīkojot tilta augšpusē jaunu uzbērumu un sliežu ceļu. Tilts celts 20. gadsimta 50. gadu vidū. Aktīvi izmantots līdz 2000. gadam, kas zīmīgs ar dzelzceļa satiksmes Rīga–Pitalova likvidēšanu.
Vilcieni nekursē, bet dzelzceļa metāla tilts stāv vēl šodien.
Novadam ir svarīga dzelzceļa līnijas un tās tilta vēsture un nozīmīgums mūsdienās, jo tas kalpo kā neatņemama Greenways projektu sastāvdaļa, nodrošinot drošu pārvietošanos pār to gan gājējiem, gan velobraucējiem.
Dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu pie Upeslejām
Ar objektu Ropažu novadā iepazīstina industriālā mantojuma pētnieks Andris Biedriņš.
Dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu pie Upeslejām ir viena no 58 inženierbūvēm, kuras tika uzceltas Rīgas–Ērgļu–Madonas–Lubānas dzelzceļa līnijā. Jaunā dzelzceļa posmu Rīga–Ērgļi nodeva lietošanā 1935. gadā, un šis dzelzceļš pastāvēja līdz 2009. gadam, kad no Sauriešiem līdz Ērgļiem demontēja sliežu ceļus.
Tilts pār Mazo Juglu, kas bija viena no dārgākajām inženierbūvēm šajā līnijā, pēc konstruktīvā risinājuma ir vienlaiduma dzelzs konstrukcijas siju tilts ar režģotu kopni uz masīviem betona krasta balstiem. Tilta laiduma dzelzs kopnes garums atbilstoši specifikācijai bija 55,2 metri un svars – ap 229 tonnām. To izgatavoja un uzstādīja Čehoslovākijas firma "Vitkovicke Železarny".
Tilta būvniecības darbus pabeidza 1933. gada 9. februārī, kad noslogojot tika veikta konstrukcijas pārbaude. Drīz pēc tam tiltu nodeva lietošanā un dzelzs režģotās kopnes galā piestiprināja čugunā atlietu piemiņas plāksni, kas zudusi 2000. gadu sākumā. 1944. gadā karadarbības laikā tika bojāti tilta balsti un deformēta laiduma dzelzs kopne, ko atjaunoja 1946. gadā.
Pēc vilcienu kustības pārtraukšanas šajā dzelzceļā bija paredzēta arī tilta demontāža, ko 2012. gadā neatbalstīja vietējā pašvaldība.
Ņemot vērā tilta praktisko un kultūrvēsturisko nozīmi, tas 2013. gadā tika atzīts par industriālo pieminekli, apstiprinot tā turpmāko izmantošanu gājēju un velobraucēju vajadzībām.
Tilts pār Salacu Staicelē
Ar objektu Limbažu novada Staicelē iepazīstina NKMP Rīgas reģionālās nodaļas speciāliste Ieva Marta.
Līdz ar pirmā tilta izbūvi pār Salacu 19. gadsimta beigās sākās arī Staiceles pilsētas vēsture. Līdz tam laikam Staiceles vietā atradās tikai krogs, stallis un pārceltuve pār upi. 1846. gadā krogu un pārceltuves mājiņu apvienoja Stazeles pusmuižā. Lai būtu vieglāka piekļūšana pusmuižai, 1885. gadā Rozēnu un Unguru muižu īpašnieki nolēma uzcelt tiltu blakus pārceltuvei. 1887. gadā tika pabeigts koka tilts uz mūra pamatiem.
Tā kā tilta koka konstrukcijas bija apsistas ar zaļi krāsotu skārdu, to dēvēja par “Zaļo tiltu”.
Desmit gadus vēlāk Staicelē uzsāka papīra un kartona fabrikas būvniecību, līdz ar to blakus “Zaļajam tiltam” tika uzbūvēts vēl viens tilts fabrikas vajadzībām. 1913. gadā pāri šim tiltam izbūvēja šaursliežu dzelzceļa atzaru, pa kuru vagonetes ar saražoto produkciju vilka zirgi no fabrikas līdz Pāles stacijai.
20. gadsimta 20. gados “Zaļā tilta” koka pārsegumi jau bija divreiz atjaunoti. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā tiltu uzspridzināja. Taču jau pēc gada, izmantojot vācu karagūstekņu darbaspēku, uz vecā tilta mūra balstiem izveidoja 30 metrus garu tiltu ar “Howe” tipa kopni.
Tilts sanācis nedaudz šķībs, tāpēc tas tika iesaukts par “Melno, šķībo tiltu”.
Šis tilts kalpoja līdz sabrukšanai 1968. gadā. Taču to neatjaunoja par autotransporta tiltu, jo 1962. gadā, izveidojot apvedceļu ap Staiceli nepilnu kilometru tālāk, tika uzbūvēts vēl viens jauns tilts pār Salacu. Dažus gadus vēlāk, izmantojot vēl aizvien labā stāvoklī esošos “Zaļā tilta” mūra balstus, šajā vietā tika uzcelts vienkāršs trošu tilts gājējiem. Pēdējoreiz atjaunots 2018. gadā, tas kalpo vēl aizvien.
Tiltiņš pār Ģedules upi
Ar objektu Bauskas novada Iecavā iepazīstina pašvaldības pārstāve Ineta Bramane.
Iecavas muižas kompleksā saglabājies 1908. gadā celtais pils bibliotēkas korpuss, 18. gadsimta otrās puses klēts (sākotnēji būvēta kā brūzis) ar vējrādītāju jumtgalē, 19. gadsimta beigās celtie staļļi, trīs parka vārtu sargu namiņi pie iebraucamajiem ceļiem parkā, veļas māja un tiltiņš pār Ģedules upīti (Iecavas upes pieteka).
Mūra tiltiņš – vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis – ir grāfa Pālena muižas 16,6 hektārus lielā un skaistā angļu stila parka ainaviskais elements. Tas atrodas parka malā, savulaik kalpojis kā ieeja parkā. Blakus tam atradās parka sarga namiņš. Tiltiņš mūrēts aptuveni 19. gadsimta otrajā pusē no laukakmeņiem un gludi kaltiem granīta kvaderiem.
Latvijā masveida mūra tiltu būvniecība sākās 18.–19. gadsimtā. Mūra tiltus galvenokārt būvēja pilsētās, kā arī tā laika saimnieciskajos un garīgajos centros – muižās.
Uzbūvēto tiltu brauktuves bija šauras, to platums atbilda toreizējās satiksmes intensitātei un galvenajām slodzēm, t. i., gājējiem un pajūgiem. Nelielais arkveida tiltiņš Iecavas parkā ir maza, bet būtiska Iecavas vēstures daļa, kas veiksmīgi kalpojis sabiedrībai no tā uzcelšanas brīža.
2018. gadā tiltiņš tika restaurēts un ieguva 3. vietu valsts nozīmes konkursa “Gada labākā būve Latvijā 2018” nominācijā “Inženierbūves”.
Tiltiņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir vienojošais tilts, kas vieno 19. gadsimtā Iecavā dzīvojošo sabiedrību ar mūsdienu cilvēkiem, kā arī sabiedrību, kas turpmāk dzīvos šajā apkaimē. Iecavas pašvaldība novērtē, saglabā un atjauno fon der Pālenu (von der Pahlen) dzimtas mantojumu, un pilsētas attīstība notiek kā turpinājums Pētera fon der Pālena iesāktajam attīstības virzienam – veidot Iecavu kā progresīvu, modernu un labklājībā balstītu Eiropas pilsētu.
Akmens mūra tilts pār Abavu Kandavā
Ar objektu Tukuma novada Kandavā iepazīstina industriālā mantojuma pētnieks Andris Biedriņš.
Pēc tilta, kas Kuldīgā šķērso Ventu, šis ir otrs lielākais akmens mūra tilts Latvijā. Tas šķērso Abavu Kandavā, kas bija nozīmīgs transporta ceļu krustpunkts. Kopš 17. gadsimta Abavas šķērsošanai šeit bija ierīkota pārceltuve, bet pirmais tilta projekts ticis izstrādāts 1848. gadā.
Saimnieciskā nepieciešamība pēc pastāvīga tilta pieauga 19. gs. otrajā pusē, un vietējā muižniecība pēc ilgstošas sarakstes ar valsts iestādēm panāca finansējuma piešķiršanu tilta būvniecībai. Kandavas tilta būvdarbi tika pabeigti 1873. gada būvsezonā, un būvi nodeva lietošanā tā paša gada nogalē. Lai arī plaši tika izmantots lētais zemnieku darbaspēks, tomēr ar valsts naudu vien nepietika, un
barons Karls fon Firkss (Karl von Fircks), kurš bija viens no būves iniciatoriem, esot līdzfinansējis šo projektu no saviem līdzekļiem.
Tilts konstruktīvi ir četru laidumu akmens mūra arku būve ar masīviem ledlaužiem upes augšteces pusē. Tilta garums ir nepilni 60 metri, bet platums 8,5 metri.
20. gadsimta laikā tilts vairākkārt ir ticis remontēts. Plašākie tilta remontdarbi notika 1937.–1938. gadā, kad nostiprināja būves balstu zemūdens daļu, kā arī izveidoja arku apmetumu un šuvojumu. Vienlaikus saveda kārtībā arī braucamo daļu un margas. Līdzšinējo savstarpēji savienoto aizsargstabiņu vietā ierīkoja metāla margas uz 90 centimetrus augstas akmens mūra aizsargsienas. Virs tās tilta vidusdaļā uzmūrēja obeliskus ar piemiņas plāksnēm.
Beidzamo kapitālo remontu 1996.–1997. gadā veicis ceļu būves uzņēmums “M.A.-Taka”, kā rezultātā atjaunoja arī laika gaitā zudušās bronzas piemiņas plāksnes.
Tilts pār Vizlas upi Vidagā
Ar objektu Smiltenes novada Virešu pagasta Vidagā iepazīstina NKMP Vidzemes reģiona inspektore Sarmīte Dundure.
Latvija ir dabiskajām ūdenstecēm – upēm, strautiem un avotiem – bagāta zeme. Izsenis cilvēkam bijusi vajadzība nokļūt otrā krastā, lai sasniegtu iecerēto mērķi vai atgrieztos mājās. Tādēļ nācās domāt par laipām un tiltiem. Varam vien iztēloties, kā tika pārvarēti dabiskie ūdens šķēršļi senatnē, taču līdz pat 18. gadsimtam Latvijā tiltu būvniecībā galvenokārt izmantots koks. Tas ir materiāls, kas ir viegli pieejams un samērā lēts. Tomēr, salīdzinot ar akmeni, koka kā būvmateriāla kalpošanas laiks ir ievērojami īsāks. Tādēļ līdz mūsdienām vairāk ir saglabājušies vēsturiskie mūra tilti. Jāņem vērā aspekts, ka jebkurš tilts ir arī stratēģiska būve, tāpēc to lielā mērā apdraud arī kari un nemieri. Tomēr, neskatoties uz to, Latvijā saglabājušies daudzi vēsturiskie tilti, kas ir liecības par tā laika inženierbūves mākslu.
Vidzemes ziemeļaustrumos savus ūdeņus uz Gauju nes 26 kilometrus garā kreisā krasta pieteka Vizla, kas lejpus Vidagai ietek Gaujā. Šī ir ļoti gleznaina vieta, un savu šarmu tai piešķir ap 1860. gadu (dažos avotos tilta būvniecība datēta ar 1834. gadu) būvētais arkveida tilts pār Vizlu.
To uzskata par vienu no vecākajiem dolomīta tiltiem Latvijā. Tilta velve būvēta no dolomīta, bet paša tilta būvniecībai izmantoti arī laukakmeņi.
Satiksmes vajadzībām tilts izmantots līdz 2001. gadam, kad veikta autoceļa Velēna–Vireši rekonstrukcija un, iztaisnojot ceļu, blakus izbūvēts jauns tilts. Mūsdienās tilts vairāk kalpo kā tūristu iecienīts apskates objekts. No tā sākas Vizlas dabas taka, kas ļauj iepazīt Vizlas upi līdz ietekai Gaujā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā “Ziemeļgauja”. Apmeklējot taku, skatāms Vizlas dolomīta atsegums un Vizlas dižakmens.
Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
