Nabahronika

Nabahronika #7. Viesos Jānis Žilde un Uldis Zariņš

Nabahronika

Nabahronika #9. Viesos Anna Platpīre un Renārs Zīvers

#8 NABAHRONIKA: Radio NABA laiks ir šeit un tagad. Ingmāra Balode un Kaspars Groševs

No Ziedoņa līdz Ždanokai. «Radio Nabas» vēsturē ielūkojas Ingmāra Balode un Kaspars Groševs

"Radio Naba" pirmajā skanēšanas gadā programmā bija vairāk nekā 30 dažādu autorraidījumu. Viens no tiem bija raidījums "Nākotnes vīzijas", ko veidoja divi "Radio Naba" jaunpienācēji – Kaspars Groševs un Mārtiņš Roķis. Kaspars Groševs tagad ir pazīstams mākslinieks un "Purvīša balvas" nominants, bet toreiz viņš bija Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknis, kurš līdz ar raidījuma veidošanas laiku skolu absolvēja un iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Savukārt dzejniece, tulkotāja un atdzejotāja, divu Latvijas Literatūras gada balvu īpašniece Ingmāra Balode vēl radio KNZ laikā kopā ar režisori Margo Zālīti un dzejnieku Ronaldu Briedi aizsāka literatūrai veltīto raidījumu "Bron-hīts", kas "Radio Naba" programmā skan joprojām.

Grāmatas un paģiru raidījums

Nora Rieksta: Ingmāra, kāds ir tavs stāsts, kā nonāci "Radio Naba"? Turklāt ar literatūru, nevis mūziku.

Ingmāra Balode: Vispār literatūra izdomāja staigāt man līdzi vai nonākt kopā ar mani, es īsti nezinu. Bet ar literatūru es satuvinājos Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), kur es iepazinos ar Margo Zālīti. Viņa studēja "dāņos", bet es studēju "poļos" un iepazinos turpat arī ar godīgu teorētiķi Rolandu Briedi. Man liekas, ka tā bija Margo, kas teica: "Eu, ir tāds variants, uztaisām literatūras raidījumu!" Un tā kā tobrīd bija Latvijai tik patstāvīgais drēgnums un nemitīgais klepus, tāpēc mēs šo raidījumu nosaucām par "Bron-hītu". Tā definīcija ieviesās vēlāk, laikam cilvēki vēlējās tikt vaļā no piesaukšanas, pieburšanas vai citām tādām lietām. Bet tādu aktīvās darbības periodu es atceros jau ar šo studiju, tos sestdienas rītus, kad visos gadalaikos un visos laikapstākļos es cilpoju uz studiju apkrāvusies ar nereālu kaudzi dzejas grāmatu, jo visu vajadzēja fiziski paņemt līdzi. Sestdienas rīti bija mūsu, iespējams, mēs bijām vientulīgākie gan tobrīd ēterā, gan šeit studijā. Studijā bija viens samiegojies Olivers, ja paveicās.

Nora Rieksta: Es kā radio klausītāja varu teikt, ka man sanāca "Bron-hītu" klausīties diezgan regulāri, agrāk tas skanēja sestdienu rītos ap plkst. 12.00, tagad tas ir pārcēlies uz agru pēcpusdienu plkst. 15.00, bet toreiz tie bija gandrīz rīti. Jāsaka godīgi, tāds kā "paģiru raidījums", kad tā rimti pēc piektdienas ballēšanās radio skan kādi dzejas lasījumi. Tā ka var teikt, ka es biju diezgan klātesoša.

Ingmāra Balode: Paldies, un es gribu teikt arī lielu paldies visiem literātiem, mūsu draugiem un draugu draugiem, kurus mēs dzenājām toreiz rokās, lai viņi nāk un palasa kaut ko no saviem veikumiem.

Laimas pulksteņa dredaiņi

Nora Rieksta: Kaspar, tu biji jaunpienācējs, kas nāca ar savu raidījuma ideju un piedalījies pārrunās, lai pārliecinātu radio vadību, ka šādam raidījumam ir vieta "Radio Naba"? Kā tu atceries šo sākumu?

Kaspars Groševs: Mēs pieteicāmies ar Mārtiņu Roķi. Toreiz pie manis Imantā uz kompīša miksējām raidījuma pieteikumu, kaut ko runājām, kaut ko mēģinājām izlobīt no tā, ko mēs spēlējām. Patiesībā mēs ar Roķi iepazināmies pie Laimas ņūmetāla laikos, viņam bija dredi un man bija dredi. Mēs sākām mainīties ar diskiem un mūziku, ko klausāmies. Mums protams patika ņūmetāls, bet arī džeziņš, elektroniskā mūzika un viskautkas cits. Roķis bija pat plates sapircis, neesmu drošs, vai viņam maz bija, kur tās klausīties. Mums vienā brīdī sāka interesēt elektronika, uztaisījām pirmo raidījumu, un tad mums bija pārrunas, bijām sastresojušies. Mums priekšā bija Kaspars Ozols, viņam ļoti patika tas mūsu raidījuma koncepts – spēlēt elektroniskās un dzīvās mūzikas sintēzes, un tā mēs sākām veidot raidījumus. Sākumā pat centāmies nākt uz studiju un kaut ko pastāstīt par to mūziku, ko atskaņojām, bet laika gaitā arvien mazāk sākām runāt un spēlēt vairāk mūziku. Kādu brīdi tas pamira, bet no 2017. gada skan otrdienu vakaros raidījums "Radio San Serriffe", kas ir mazliet cita ideja – bet pamatā interesanta mūzika, kas man pašam šķiet interesanta, varbūt vairs ne tik eksperimentāla, bet drīzāk eksotiska. Šobrīd šo pārraidi es veidoju kopā ar Jēkabu jeb DJ presiiti.

Kā Andrejs Eglītis saķēpāja grāmatas un LKA aizmugure

Nora Rieksta: Ingmāra, vai toreiz juti klausītāju atgriezenisko saiti, vai viņi kā iesaistījās?

Ingmāra Balode: Pirmie klausītāji bija Latvijas Kultūras akadēmijas brīnišķīgie pasniedzēji, jo pēc tam akadēmijas gaiteņos dzirdējām kādus komentārus, ja mēs bijām kādu pārāk jocīgu, vai tieši otrādi – pārāk nodeldētu dzejoli izvilkuši un pataisījuši to par lielu jaunumu. Akadēmija mums bija liela aizmugure, tolaik mums vēl bija Pēteris Laķis sastopams akadēmijā, un atceros, ka mēs arī vienu projektu printējām pie viņa rektorātā un bija tā "aizmugures" sajūta, – lai ko mēs izdomātu, mums netiktu liegts ne padoms, ne kāda grāmata. Labi, reiz literatūrkritiķe un toreiz akadēmijas bibliotēkas vadītāja Aija Kubuliņa mums negribēja dot līdzi Andreja Eglīša grāmatu. Iedomājieties, mēs satikām Andreju Eglīti! Bet, jā, viņa negribēja dot tās grāmatas, bet mums tomēr izdevās izlūgties, un tad mēs dabūjām veselus trīs krājumus. Tad mēs aizbraucām pie Andreja Eglīša, viņš mūs cienāja ar gotiņkončām, man liekas, mēs visi esam pataupījuši tos papīrīšus ar dainām. Viņš kaut kā ieraudzīja tās grāmatas, un Margo laipni palūdza, lai tajās ieraksta autogrāfu, bet pēc tam Kubuliņas kundze mums pārmeta, ka mēs esam atnesuši saķēpātas grāmatas. Nākamais mirklis bija tas, ka viņa tiešām saprata, ka tas ir Andreja Eglīša ieraksts, un tas kaut kā nostabilizēja mūsu attiecības.

Nora Rieksta: Es ceru, ka šobrīd šīs grāmatas LKA ir goda vietā, vitrīnā.

Ingmāra Balode: Es šobrīd LKA dažreiz vēl pasniedzu. Vispār "Radio Naba" deva to sajūtu, ka reizi nedēļā kaut kur publiski ir jāparunā. Nav noslēpums, ka dzejnieki un literāti ir tādi cilvēki, kas vairāk ir nolīduši kaut kur savā nodabā ar savu tekstu. Bet ir ierasts parunāt. Es atceros, ka bija sajūta, ka neviens mūs nedzird, bet tieši tajās reizēs, kad kaut kas noiet sviestā, neizslēdz mikrofonu vai kaut kas nesanāk, tad parasti to ir dzirdējis kāds un pat kāds, par kuru neesi pat nojautis, ka viņš varētu klausīties. Pēc tam nāca iespēja to klausīties ierakstā kaut kur tīklā, bet tas jau bija krietni, krietni vēlāk.

Īpašie viesi un veltījums "Alveolai"

Nora Rieksta: Jūs vienmēr arī pierunājāt kādu atnākt viesos uz studiju. Kas bija šie viesi – jūsu draugi, līdzgaitnieki? Bet man prātā ir arī tas, ka šeit ir bijušas tobrīd lielās literatūras personības.

Ingmāra Balode: Te ir bijušas personības, kas uz visiem laikiem, kamēr pastāvēs kosmoss, būs Latvijas literatūras personības.

Šeit vairākkārt ir viesojies Uldis Bērziņš, skaidri atceros raidījumu ar Imantu Ziedoni. Tā kā mēs ar viņu satikāmies šādā salīdzinoši neformālā vidē, tad viņš izteica vēlmi pēc tam ar mums vismaz iedzert kafiju.

Bija absolūti skaisti ienākt tādā parastā kafejnīcā ar Imantu Ziedoni. Grāmatā viņš ierakstīja veltījumu raidījumam "Alveola", jo viņam bija skaidrs, ka kaut kas bija ar plaušām un elpvadiem, bet kas tur īsti… Edvīns Raups gan kā dzejnieks, gan kā atdzejotājs ir ļoti bieži viesojies. Mums bija atsevišķi raidījumi, kas bija veltīti latgaliski rakstītajai dzejai, lībiešu dzejai, tobrīd uzaustošajai "Orbītai", kas pēc tam pati tika pie savām pultīm un saviem miķiem, un tad mēs pievērsāmies kam citam.

Praktiski viss aktuālais literārais process, kas Latvijā notika, tas notika arī "Radio Naba" un "Bron-hītā". 

Autori bija ļoti atvērti mums, es īsti neatceros nevienu gadījumu, kad autori atteiktos no sarunas, ja vien kāds nebija saslimis vai konceptuāli izdomājis nerunāt par konkrēto grāmatu, jo jau gaida nākamo, par ko gan ir priecīgs parunāt. Bija autori, kurus mums nebija dūšas uzrunāt. Bet lielākoties jau bija visi, visi, visi. Tad, kad mēs tā jauki ieskrējāmies un sapratām, kā mēs esam lutināti, tad Margo radās doma izdot dzejas diskus. Bija tā saķere, ka gribas runāt, ne tikai gribas dzirdēt par šiem autoriem.

Uz telefona līnijas ar Māronkuli

Nora Rieksta: Viens no "Radio Naba" klausītājiem, vismaz pirmos gadus, bija dzejnieks Māris Melgalvs, kurš arī bija aktīvs zvanītājs. Un tajā liktenīgajā naktī 2005. gada 14. janvārī, kad viņš atvadījās no dzīves, viņš arī zvanīja uz radio tiešo ēteru, šis gan nebūs precīzs citāts, bet runa bija par maziem rozā zilonīšiem, kas aiziet debesīs. Ingmāra, vai Māris ir bijis arī jūsu viesis?

Ingmāra Balode: Man liekas, ka Mārim ar šo raidījumu bija kāds magnēts. Mēs viņu ļoti daudz lasījām. Proti, raidījumam bija divas daļas – pirmajā daļā parasti viesojās kāds autors, ar kuru mēs sarunājāmies par kādām aktualitātēm, un otrajā daļā bija tāda kā dzejas mikstūra, tāda kā dzejas plejliste, kurā mēs paši lasījām darbus. Tajā Melgalvs skanēja no visiem krājumiem, bieži, daudz, un, iespējams, viņš bija viens no tiem dzejniekiem, kura dzeja pat atkārtojās, jo no mūsu puses viņš bija ļoti mīlēts.

Mēs ilgi nezinājām, ka tas pats Māronkulis, kas zvana uz radio studiju, ir tas pats mūsu mīlētais Māris Melgalvs. Bet patiesībā uz raidījumu mums pietrūka drosmes viņu uzaicināt.

Ko mēs te iesāktu, ja te kāds nebūs savā labākajā formā vai mēs nepratīsim ar viņu risināt dialogu. Zinu, ka es vairākkārt lūkojos uz viņa telefona numuru un tomēr nesaņēmos viņu uzaicināt. Vieglāk bija uzaicināt kādu, par ko tu zini, pat ja viņš ir ar trauslāku veselību, bet tad, kad viņš atnāk, tomēr varam rēķināties, ka saruna izdosies. Noraustījāmies. Tā, kā ja tu, Māri, mūs tur dzirdi, piezvani, kaut ko izdomāsim… [..]

Šogad, pamanot, ka jauna komanda turpina raidījumu, domāju, – ārprāts, cik tas ir skaisti. Tajos brīžos neskatās līdzi, cik tur tie gadi vai poētiskās paaudzes, bet to, ka tas kādam aizvien ir svarīgi. Salikt kopā tekstu, atnākt uz studiju, no tā visa radīt kompozīciju. Ja to varētu uztvert kā tādu egoistisku motīvu, tad, manuprāt, dzejniekam veidot radio raidījumu ir viena no labākajām kompozīcijas skolām. 

Kafejnīcu mūzika

Nora Rieksta: Kaspar, vai tu atceries kāds bija tavs sākums radio?

Kaspars Groševs: Man bija prieks, ka mūsu koncepciju pieņēma un mēs sākām savu raidījumu ar Roķi. Bet pirms tam es vēl biju viesojies Radio KNZ pie Vernera Bitera raidījuma "Salauztā kafejnīca", un man jau toreiz likās, ka radio ir ļoti forša lieta. Tā liekas aizvien, un man pašam arī patīk klausīties radio. Tad, kad tas viss sākās, man mājās nebija interneta, es dzīvoju dziļākajos Imantas laukos. Interneta man vēl ilgi nebija, un tad es te atnācu sestdienas vakarā ar čipsu paku un kolu, un tad es te visu nakti sēdēju, pumpēju mūziku un vienlaikus pumpēju Olivera filmas, viņam tur bija visāda avangarda klasika. Tā es nejauši iepazinos ar dažādiem 60.–70. gadu filmu veidotājiem. To visu es ierakstīju diskos un gāju mājās, un skatījos. [..]

Es te sēdēju kā tāda mēbele un ar visiem iepazinos. Pat ar Tatjanu Ždanoku, kas reiz bija uz kādu interviju atnākusi.

Es sēdēju un uzsūcu visu, man tas likās superinteresanti. [..] Caur "Nabu" mums sākās visādi piedāvājumi spēlēt dažādos pasākumos. Latvijas Universitātei, Rīgas svētkos, mums vienreiz bija jāspēlē uz kuģīša "Vecrīga", tur viens liela izmēra krievs pienāca, iedeva disku, samaksāja mums piecus latus un teica – uzspēlējiet šito. Mēs arī uzspēlējām. Toreiz mūsu brazīļu džezs nevienam neinteresēja, vēl nebija populārs. Tagad būtu normāli uz kuģīša klausīties 60.–70. gadu brazīliešu mūziku, bet toreiz tā vēl nebija kafejnīcu mūzika.

Eksperimenti un pārāk daudzi eksperimenti

Nora Rieksta: Tu esi spēlējis studijā arī kā mūziķis?

Kaspars Groševs: Es tiešām nezinu, vai mēs spēlējām, jo man nebija tāds akustisks projekts. Bet man interesēja rīkot dažādus studijas koncertus, kad kāds atbrauc un uzspēlē, bet tas gan nebija bieži. Reiz man bija ieradušies divi šveicieši, ar kuriem biju iepazinies "MySpace", tas bija jocīgs pasākums. Tad bija Mistah Zivs, man liekas, tad mēs kopā uzstājāmies. Tad vēl viens nozīmīgs notikums bija, ka viens no pirmajiem avangarda noise projekta "1/2 h 1/2w" koncertiem notika "Radio Naba" studijā. Viņi toreiz pat nebija izdomājuši savu nosaukumu un saucās "The Best of Early 90’s", atradu tieši bildi no tā gada, kur visi izskatās jauni un nevainīgi. Tur Mārtiņš Butlers, kas šobrīd ar Brekti spēlē "+K+M+B" un taisa ļauno mūziku, Toms Auniņš, kas kļuva par aktieri un arī mūziku taisa ļoti interesantu. Bet toreiz viņi bija tādi… jauni.

Mēs arī gājām uz "Skaņu mežu" visu laiku. Tad caur mūsu raidījumu veidojās kaut kāda komūna ar cilvēkiem, kuri klausās eksperimentālu mūziku. Laika gaitā mēs palikām arvien eksperimentālāki, "Skaņu mežs" arī to visu ietekmēja. Priekš manis tas bija tāds ar atklājumiem pilns laiks. Raidījumos tas arī ļoti atspoguļojās. Es atradu arī 2005.–2010. gada raidījuma "Nākotnes vīzijas" arhīvu, domāju, ka drīzumā to varētu nopublicēt internetā. [..] Man ir mazliet tāds arhivatora gēns, es visu saglabāju pēc datumiem, un man ir vairāki folderīši ar visu to materiālu. Interesanti ir paskatīties, kā viss ir mainījies, kā mainījusies visa elektroniskā, eksperimentālā mūzika, esksperimentālā saplūšana ar popmūziku, tas viss ir mainījies, bet tajā pašā laikā par ņūmetālu jaunieši šobrīd izsakās tāpat kā es toreiz.

Fiktīvās salas oficiālais radio

Nora Rieksta: Cik ilgi tu darbojies "Radio Naba"? Pēc arhīva gadiem izklausās pat diezgan ilgi.

Kaspars Groševs: Apmēram 2013. gadā bija dzirdams no kolēģiem, ka tiem sāk apnikt raidījuma vienveidīgums. Tad tas arī pamazām tika izbeigts. Bet ap 2017. gadu satiku Madaru vai Oliveru, vai abus, un viņi jautāja, vai es negribu kaut ko jaunu veidot, ka nav pat jārunā raidījumos. Tad dzima ideja par "Radio San Serriffe". Sākotnēji tā sākas kā instalācija Rīgas Mākslas telpā, ideja bija par fiktīvu salu San Serriffe, uz kuras cilvēki runā flangu valodā, un viss kas tur notiek, visa kartogrāfija ir saistīta ar tipogrāfiju. Mēs atradām to stāstu par San Serriffi kaut kādos interneta arhīvos, un doma bija, ka šis radio var kļūt par šīs fiktīvās salas oficiālo radio, kas spēlē dažādas, iepriekš nedzirdētas skaņas. Man interesēja rakāties pa visādiem arhīviem, meklēt visādus jocīgus ierakstus, lo-fi, iepriekš man nedzirdētus ierakstus. Kādā brīdī man pievienojās DJ presiite, Jēkabs, ar kuru šobrīd mēs uz maiņām veidojam šos raidījumos. LSM.lv ir viss arhīvs. Tur ir atrodams daudz foršu lietu.

"Radio Naba" kultūras un mediju ekosistēmā

Nora Rieksta: "Bron-hīts" bija viens no pirmajiem raidījumiem, ja ne pirmais raidījums, kas saņēma Valsts kultūrkapitāla finansējumu. Zinot radio noteikumus, kurus mēs pieņemam kā nekomerciālu radio, kurā algu neviens nesaņem, VKKF ir kaut kas tāds, uz ko mēs varētu pretendēt, bet vai tiešām mūs tur ņems nopietni... Bet jūs saņēmāt šo finansējumu. Ingmāra, tavuprāt, kāpēc "Radio Naba" ir nepieciešama Latvijas mediju videi?

Ingmāra Balode: Nekā jau daudz labāk mēs nejutāmies, tas deva iespēju studiju gados tramvajā nebraukt pa "zaķi" vai aizbāzt muti kādam, kas mājās burkšķ par pārāk intensīvu interneta iezvanpieejas izmantošanu piektdienas vakaros raidījuma vajadzībām. Tas vairāk bija tādam ikdienas atsvaram. Man liekas, ka mums jāpateicas visiem tiem dzejniekiem, kas nāca pie mums, ar Margo kontaktu loku uzaudzēt to reputāciju, ka varam aiziet uz veikalu "Upe" un raidījuma vajadzībām izmantot diskus, ko pēc tam neskartus nogādājām atpakaļ. Skaidri atceros, ka reiz man ieplīsa tā caurspīdīgā plēvīte, un tad es to disku godīgi arī nopirku. Kultūras finansējums vienmēr aiziet kultūrai, grozi pasauli, kā gribi. Bet tas jau bija pēc vismaz vienas izskanējušas sezonas, kad mēs jau bijām pierādījuši, ka mums ir kāda koncepcija un ideja.

Nora Rieksta: Jā, šis atbalsts ir ne tikai tāds finansiāls atspaids, bet arī tāds zīmogs "Latvijas kultūrvidei tas ir vajadzīgs". Jautājums, ko es uzdodu visiem viesiem šajā raidījumā, kāpēc, jūsuprāt, tāds radio kā "Naba" ir vispār nepieciešams?

Kaspars Groševs: Man tā bija pirmā profesionālā pieredze, kas deva gan iespēju apgūt tehniskās lietas, pulti, plejlistes, es pat kaut kādā brīdī intervēju cilvēkus, un es biju ar trīcošām rokām. Bet, man liekas, ka tas "Nabas" fenomens ir tas, ka šeit skan tas, kas citur neskan, un vienmēr ir iespēja atklāt arī ļoti daudz Latvijas mūziku, ievērojamais personību skaits, ko apkopo "Naba", savā ziņā tas jau ir kultūras piemineklis.

Ingmāra Balode: "Radio Naba" ir nepieciešams, lai Latvijas mediju vide būtu pilnvērtīga mediju vide. Lai tajā nav tikai šie pieaugušie, korektie, godīgie radio, par kuriem mēs jau zinām, kas tur ir sagaidāms, un brīžiem zinām to līdz sāpīgumam precīzi. Protams, tā ir kvalitātes latiņa, kas dod piemēru tam, ko dara cilvēki šeit, pirmo reizi ieraugot pulti vai pirmo reizi kādu intervējot. Pieredze, ko šī vieta dod, ir ļoti būtiska, lai kādā vecumā tā gūta. Bet man liekas ļoti simpātiski, ka raidījumi spēj saglabāties, nomainoties paaudzēm. "Naba" ļoti dzīvi parāda šī brīža aktualitātes mākslā un literatūrā, tā nepaspēj nākt ar retrospektīvu, jo visu laiku nāk tajā kas jauns. Tas brīdis, kad notiek "Radio Naba", ir šeit un tagad. Un otra forša lieta – kopienu veidošanās, tas ir neatsverams draugu un paziņu loks, kas neveidojas izglītībā vai citos CV punktos iecirstos aspektos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti