ĪSUMĀ
- Autores atzīst - rakstīt grāmatu bijis kā arhivēt notikumus
- Pastāvēšanas laikā "Orbīta" darbojusies arī ar izdomātām ziņām-mākslas projektiem, kam bijis sociāls vēstījums
- "Orbīta": Purvīša balvas nominanti
Mākslinieku apvienība “Orbīta” šogad svin savas pastāvēšanas 20. gadadienu, viņiem ir arī sava mājaslapa, kurā var noklausīties ''Orbītas'' izdotos dzejas audio un video.
Kad pirms 20 gadiem “Orbīta” sevi pieteica, tā bija Latvijā, Rīgā dzīvojošo krievu dzejnieku – Artūra Puntes, Semjona Haņina, Sergeja Timofejeva, Žorža Uaļļika un Vladimira Svetlova – veids, kā kļūt par pamanāmiem. Šobrīd “Orbīta” jau ir Latvijas kultūras eksportprece starptautiskos kultūras projektos, zīmols, kas apvieno grupas darbības dažādus mākslas žanrus aptverošo darbību, un arī mākslinieku apvienība-ilgdzīvotāja Latvijas mākslas vidē.
Nupat iznākusī grāmata ir arī hronika – tajā atrodams “Orbītas” rīkoto pasākumu, izdoto grāmatu uzskaitījums, mākslinieku biogrāfijas un fotogrāfijas.
Šķirstot grūti atbrīvoties no sajūtas, ka es šķirstītu ģimenes albumu. Nu labi, varbūt ne gluži savas ģimenes, taču laiku, kas tajās attēlots, es atpazīstu, tas ir arī mans laiks, tādējādi Ilvas Skultes un Aigas Dzalbes sarakstītā grāmata nav tikai par “Orbītu” vai orbītiešiem, bet par laiku. Mūsu kopīgo, vēl pavisam neseno, bet jau vēsturi.
Grāmatas autores: Bijusi sajūta, ka jāarhivē notikumi
Autores atzīst – par laikabiedriem rakstīt ir interesanti, ir bijusi sajūta, ka jāarhivē notikumi. “2000. gadu sākumā Aiga Dzalbe kopā ar Ingu Brūveri “kim?” veidoja izstādi par teksta un attēla mijiedarbību,” stāsta Ilva Skulte.
Izstādē piedalījās arī “Orbīta”, un tā sākusies mākslinieku mijiedarbība – Aiga Dzalbe rakstījusi par mākslu, Ilva Skulte – par literatūru, daudz sanāca saskarties ar “Orbītas” daiļradi.
“Viens no galvenajiem “Orbītas” darbības momentiem ir apstāklis, ka viņi darbojas dažādu mediju, dažādu mākslu krustpunktā,” vērtē Skulte. “Un tajā krustpunktā mēs arī sastapāmies. Tas ir grāmatas impulss.”
Teksta korpuss veidots kā vārdnīcas tips ar vienu burtu. Un šis burts ir M. M kā mobilitāte, multimedialitāte, kā metro, kā mileniums. Visi šie jēdzieni bija to starpā, kurus aptvert, ar kuriem sadzīvot bija jāmācās sabiedrībai tūkstošgades mijā, laikā, kad oficiāli piedzima tekstgrupa “Orbīta”.
Ilva Skulte un Aiga Dzalbe pašas ir rīkojušās mazliet kā dzejnieces, sarakstot nevis lineāru vēsturi, bet izceļot atsevišķus jēdzienus, vārdus, kas tālāk jau paši raisa aizvien jaunas asociācijas un salikumus.
“Kad izvēlies vienu negaidītu momentu un sāc visu būvēt uz tā pamata, atklājas jaunas, negaidītas šķautnes,” uzskata Skulte.
Arī grāmatas vāku rotā liels burts M, tas jānolasa fotogrāfijā, kurā redzami divi viens otram pretim stāvoši ceļamkrāni, rakursā, kurā to kausi krustojas.
Autores atzīst – grāmatas tapšanas gaitā atklājušies arī “Orbītas” agrīnie darbi. Viena no grāmatas sadaļām ir intervijas ar pašiem “Orbītas” dalībniekiem.
Diezgan daudz kas no grupas pirmajām akcijām ir tikai pašu dalībnieku atmiņās, taču vienlaikus šīs atmiņas stāsta par to 90. gadu mākslas vidi, kas nepierakstīta, pastāvoša ārpus dokumentējamās kultūras robežām, tiecas pazust aizmirstībā.
Pekstiņi un mākslas žanru robežas
Piemēram, Sergejs Timofejevs stāsta par 90. gadu sākumā Latvijas Televīzijā raidīto iknedēļas 15 minūšu programmu “Sala”, ko viņš veidojis kopā ar Viktoru Vilku un Katerīnu Borščovu. Tas esot bijis kultūras ziņu un izdomātu sižetu sajaukums. Vladimirs Svetlovs, fotogrāfs, 1997. gadā radījis neeksistējošu smaržu reklāmu. Ap to pašu laiku Aleksandrs Zapoļs izdomājis Rīgas pagrīdes metro shēmu, karti zem pilsētas esošiem pazemes ceļiem – ar pieturvietām kino, kapos, trakomājā –, pa kuriem pārvietojas no sociālās dzīves izstumtie un rīko neredzamus svētkus. Šos stāstus varētu uztvert kā jautrus pekstiņus, taču tie visi tādi vai citādi ir īstenojušies vēlākajos “Orbītas” mākslas projektos.
Sergejs Timofejevs un Arvis Viguls – autors un atdzejotājs – šāda blakus būšana ''Orbītas'' izdevumos ir pašsaprotama, kādā apbrīnas vērtā veidā viņiem izdevies ievilkt atdzejas procesā latviešu dzejniekus, padarīt dzeju par kopā darīšanu, turklāt atdzejoti tiek ne tikai orbītiešu pašu, bet arī viņiem nozīmīgo dzejnieku teksti. Arī vairums “Orbītas” izdoto grāmatu iznāk bilingvāli.
Tekstgrupa “Orbīta” jau piedzima uz dažādu mākslas žanru robežas, īsi pēc dibināšanas, 2001. gadā dzimst festivāls “Word in Motion” – videodzejas festivāls, kas akcentēja skaņas, attēla klātbūtni dzejas izpildījumā.
Ilva Skulte un Aiga Dzalbe savā grāmatā raksta, ka “Orbīta” atdod dzejai kaut ko no tās sākotnējās jēgas – caur skaņu, video, performanci dzeja atkal ir nevis pierakstītais vārds, bet gan dzīvais izpildījums. Attēls ir arī veids, kā veicināt starptautisku sadarbību, piedalīties līdzīgos festivālos Berlīnē, Maskavā, Gēteborgas grāmatu tirgū, veids, kā pārvarēt valodu barjeru, jo videodzeju svešā valodā var klausīties arī kā performanci, mūzikas papildinājumu vai skatīties kā filmu.
Pēdējos gados: politiska māksla un nominācija Purvīša balvai
Pēdējos gados ''Orbīta'' jau mērķtiecīgi piedalās vizuālās mākslas izstādēs, rīko izstādes paši. Nupat nosaukti Latvijas augstākā apbalvojuma mākslā - Purvīša balvas nominanti, viņu vidū arī “Orbīta”, par izstādi peldošajā mākslas galerijā ''Noass''. Interesanti, ka, no vienas puses, izstādes rīkotāji ir grupa, taču katram tās dalībniekam izstādes telpās bija iekārtota sava istaba, kurā atbildēt – no kā rodas dzeja?
Aiga Dzalbe uzskata – ir grūti attiecībā uz “Orbītu” uzdot jautājumu par izcilākajiem darbiem vai vispār censties vispārināt, iezīmēt kādus darbības virzienus. Grāmatā ir notikumu liecības fotogrāfijās, paraksti pie tām palīdz izsekot pasākumu hronoloģijai, tēmām. Taču noskaņas, konteksts, asociācijas bieži vien paliek nepierakstītas. Tās ir skatītāju, lasītāju, klausītāju komentāros.
Projektā “Dzejas vēstneši” “Orbīta” veda uz Rīgu šobrīd interesantos Krievijas autorus. Viņu darbi tika atdzejoti, iznāca grāmatā, un tā bija iespēja publicēties dzejniekiem, kurus Krievijā šobrīd nedrukā.
Pirms diviem gadiem “Orbīta” devās tūrē pa Amerikas Savienotajām Valstīm. Šobrīd “Orbīta” vairs sevi par tekstgrupu nesauc.
Viņu darbība tieši pēdējos gados ir paplašinājusies žanriski, visu šo laiku klāt nāk aizvien jauni notikumi. Autores atzīst, ka ja tagad būtu jāķeras pie darba, iespējams, tā būtu pavisam cita grāmata.
