Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Latvijas atmiņas institūcijas pavasarī ātri reaģēja uz izmaiņām, ko koronavīrusa pandēmija ienesa mūsu visu dzīvē. Piemēram, Nacionālais vēstures muzejs aicināja vākt mantiskas pandēmijas laika liecības, bet Latviešu folkloras krātuve savu gadiem kopto Autobiogrāfiju krājumu nolēma papildināt ar cilvēku dienasgrāmatām par jauno šodienu.
Pirmajā mēnesī atsaucība bija milzīga, atceras viena no idejas autorēm, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone.
“Atskatoties uz pavasari, es tiešām ļoti priecājos, ka mēs to sākām tik laicīgi. Tas bija knaps marta vidus, kad mēs atklājām “Pandēmijas dienasgrāmatas”, līdz ar to mums ir šī unikālā iespēja iekāpt tajās vecajās kurpēs, kas bija pašā sākumā. Visas tās nepierastās sajūtas, mājās sēdēšana, viss tas, pie kā tagad esam pieraduši...
Bet sākumā mēs daudzi jutāmies kā īpaša laikmeta liecinieki. Un tas arī bija tas, kas stimulēja vēlmi rakstīt dienasgrāmatas,” stāsta Reinsone.
Aktīvākajā posmā pētnieki saņēma pat līdz 40 ierakstiem dienā, un jāņem vērā, ka tās ir tikai tās dienasgrāmatas, kuru autori – vai nu anonīmi, vai ar vārdu – piekrita publicēšanai. Vairums raksta elektroniski, daži – ar roku, un tad sūta pa pastu, citi – zīmē un fotografē.
Bet Latvijas Radio kolēģe Anda Buševica izveidoja raidījumu ciklu “Mājāssēdētāja dienasgrāmata”.
Četros raidījumos Anda trāpīgi dokumentēja krasās pārmaiņas viņas ikdienā un sajūtās pandēmijas sākumā, bet tad secināja – pietiek. Viņa neslēpj, ka tā, protams, nebija klasiska dienasgrāmata, bet gan literatūra – jau iesākumā domāta citu acīm un ausīm. Bet tapa īstajā brīdī.
“Ja atceraties to laiku, tad pašā pandēmijas sākumā visi mediji bija nobloķēti ar valdības rīkojumiem, paziņojumiem – tā bija pavisam cita intonācija. Tajā nevienu neinteresēja tik smalka lieta kā sabiedrības psihiskais, emocionālais stāvoklis. Es arī neesmu nekāds psihologs, bet domāju, ka ar šīm dienasgrāmatām man izdevās veikt sava veida sarunbiedra funkcijas sabiedrībai, rādot publiski, ka es arī tā jūtos, es arī nezinu, bet tomēr ir kaut kādas vērtības, pārliecība, dzīves izjūta, kas līdz šim mūsu dzīvi ir saturējusi kopā, un tā jau nekur nav pazudusi.
Ko tur slēpt, dienasgrāmatas rakstīšana pavasarī man palīdzēja tikt galā arī pašai ar savu apjukumu,” atzīst Anda Buševica.
Mazinoties ierobežojumiem, dienasgrāmatu rakstītāju aktivitāte kritās un vasarā apdzisa gandrīz pavisam, bet rudenī projekta autori izplatīja vēl vienu aicinājumu turpināt dokumentēt pandēmiju, kas tobrīd uzliesmoja ar daudz lielāku sparu.
Sanita Reinsone gan atzīst, ka šoreiz atsaucība ir daudz mazāka – cilvēki ir noguruši no ierobežojumiem un vairs nejūt vajadzību par tiem reflektēt.
Bet tie, kas raksta, iekrāso jau pavisam citu noskaņu.
“Ja pavasaris gandrīz izskatās pēc tādas kā poēmas, kā dzejas, tad rudenī dienasgrāmatas jau ir daudz skarbākas – tie ir cilvēki, kas slimo, cīnās, veseļojas, arī tādi, kuri ir slimnīcās, kuru bērni slimo...
Tas jau ir daudz nopietnāks, skarbāks pandēmijas atspoguļojums,” saka Reinsone.
Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem Reinsone min Rēzeknes bibliotekāres Meldras Gailānes dienasgrāmatu – viņa sākusi rakstīt jau pavasarī, bet gada nogalē “Covid” nopietni skāris viņu pašu. Autore nokļuva slimnīcā.
“Viņa turpina rakstīt dienasgrāmatu par to, kāds ir šis atveseļošanās ceļš, kā tas ietekmē ikdienu, kad mājās ir bērni un kad neizdodas un neizdodas kārtīgi tikt uz kājām. Ieraksti nav gari, bet tie ļoti labi parāda realitāti, ar ko nākas saskarties, un arī to, kur smelties spēku un novērst domas.
Šī dienasgrāmata ir viens no spēcīgākajiem piemēriem dažādajos pandēmijas laikos,” vērtē Reinsone.
Rudens posmā pētnieki aktīvāk seko arī sociālo tīklu ierakstiem un sazinās ar autoriem, kuri dokumentē savu ikdienu “Facebook” vai “Twitter”. Kolekcijā nonākuši, piemēram, rīdzinieka Kristapa ieraksti no slimnīcas, kas rudenī guva lielu popularitāti sociālajā tīklā "Twitter". Tajos viņš aprakstīja gan savu pašsajūtu, gan ārstu ikdienu un pat palīdzēja risināt grūto skābekļa balonu atvienošanu. Sociālo tīklu ieraksti ir gaistoši, tāpat kā mūsu sajūtas par konkrēto laiku, Reinsone pamato, kāpēc šādas dienasgrāmatas ir vērtīga liecība nākotnei.
“Dienasgrāmatu šarmu un īsto vērtību redzam tikai pēc laika, kad ir jau aizmirsies. Šis gads ir ļoti labi parādījis tās gaistošās sajūtas. Tagad lasot pavasara dienasgrāmatas, mēs liekamies tādi mazi muļķīši, jo esam tik daudz kam jau izgājuši cauri. Tas, kam ejam cauri pašlaik, nav salīdzināms, bet dienasgrāmatas ir iekonservējušas to veco sajūtu,” saka Reinsone.
Viņai par pārsteigumu, kolekcijai pagaidām nav iesūtīta neviena “pret-pandēmijas” dienasgrāmata, ko būtu rakstījis, piemēram, kāds ierobežojumu apšaubītājs vai protestētājs. Bet interesanti, ka autoru vidū ir ne vien sociālajos tīklos aktīvi trīsdesmit vai četrdesmitgadnieki, bet arī, piemēram, pusaudži, kurus pavasarī rakstīt mudinājuši skolotāji, seniori un latvieši Lielbritānijā, Vācijā, Itālijā un citviet pasaulē.
Latviešu folkloras krātuvē līdz šim iegūlušas 228 cilvēku “pandēmijas dienasgrāmatas” ar teju 2000 ierakstiem, kas šodien lasāmi digitālajā arhīvā “garamantas.lv”.
