Meistars Knehts

Prasme sarunāties par sienas gleznojumu un ne tikai

Meistars Knehts

Pēterbaznīcas nākotne: pašvaldība vai baznīca?

Kas un kā nodokļu jomā mainījies no 1. jūlija, un vai pārmaiņas ir uz labu?

No mākslinieka par grāmatvedi. Atziņas 3 mēnešus pēc nodokļu reformas

"Es personīgi nedomāju, ka tas ir labākais risinājums, bet tas bija vienīgais, ko varēja pieņemt," atzīst finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis, spriežot par nodokļu reformu, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Savukārt par to, ka izmaiņas bija nepieciešamas, vienisprātis ir visi – gan mākslinieki un producenti, gan reformas ieviesēji.

LR3 "Klasika" diskusiju raidījumā "Meistars Knehts" šoreiz tiek runāts par regulām, noteikumiem un to interpretācijām Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un citu speciālistu lasījumā, par komunikācijas birokrātiju, kompensāciju mehānismu pilnveidošanu, kā arī pašnodarbinātā un mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja priekšrocībām un pienākumiem.

Diskusijā piedalās finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis, Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, laikraksta "Diena" mūzikas apskatniece Inese Lūsiņa un Pašnodarbināto mūziķu biedrības padomes loceklis Aivars Hermanis. 

ĪSUMĀ:

Orests Silabriedis: Int, drīkst tev kā finanšu ministra padomniekam tā pavisam vienkārši pajautāt – kam šādas izmaiņas bija nepieciešamas?

Ints Dālderis: Izmaiņas radās darba devēju organizāciju ilgstoša pieprasījuma rezultātā, lai mazinātu disproporciju starp dažādiem nodokļu režīmiem, kurā apmēram viena trešdaļa strādājošo Latvijā maksā ievērojami zemākus nodokļus nekā pārējās divas trešdaļas. [Ir] spiediens uz to, ka darbaspēka nodokļi valstī ir jāsamazina, lai mēs būtu konkurētspējīgi ar blakus valstīm: bet

šāda disproporcija, ka viena trešā daļa strādā alternatīvajos režīmos un sociālās iemaksas gandrīz vai nemaksā, faktiski neļauj pārējām divām trešdaļām samazināt nodokļus.

Tāpēc pamatideja bija tāda, ka visiem iedzīvotājiem – vienalga, kādu darbu cilvēks veic un kādā profesijā – nodokļi būtu jāmaksā vienādi, vismaz lēnā garā tos mēģinot izlīdzināt. Protams, beigu beigās tas skar arī patentmaksātājus, arī līdz šim tā saucamo autoratlīdzību maksātājus un arī citus nodokļu režīmus, kuri pārsvarā tika izmantoti, lai maksātu mazākas sociālās iemaksas.

Reformas ierosinātāji – darba devēji

Tātad ierosinātāji ir darba devēji?

Ints Dālderis: Bija dažādi, bet lielā mērā tieši darba devēju organizācijas bija tās, kas gadiem ilgi uzturēja šo naratīvu – īpaši Darba devēju konfederācija, kas uzskatīja, ka šie dažādie nodokļu režīmi, kas pirms apmēram desmit gadiem tika ieviesti ar labu domu – attīstīt mazo uzņēmējdarbību un dažādus atvieglojumus dažādās jomās, izvērtušies tā, ka faktiski vairs neļauj mums elastīgi piemērot kopējo nodokļu slogu visai sabiedrībai.

Sākotnēji tas bija domāts kā nišas pasākums, bet bija izvērties diezgan masveidīgi. Līdz ar to bija uzdevums to pārskatīt, un tas arī ilgākā periodā tika darīts. Kompromisu, kas nu caur dažādām debatēm ir pieņemts Saeimā, var dažādi vērtēt:

es personīgi nedomāju, ka tas ir labākais risinājums, bet tas bija vienīgais, ko varēja pieņemt.

Tu runā par vienu trešdaļu iedzīvotāju. Vēlreiz precizēsim – kas ir šī viena trešdaļa?

Ints Dālderis: Aptuveni 260 000 iedzīvotāju, kuri, vienkāršoti izsakoties, maksāja mazākas sociālās iemaksas: mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, patentmaksātāji, autoratlīdzību maksātāji, kas strādājuši šajos režīmos, un vēl dažādas kombinācijas starp šiem režīmiem. Arī mēs, šeit klātesošie, pilnīgi noteikti esam saņēmuši atlīdzības dažādos režīmos.

Tā kā veidojumu bija ļoti daudz, kopējais mērķis bija tos kaut kādā veidā unificēt un mēģināt izveidot daudz skaidrāku un saprotamāku sistēmu. Mums bija astoņi režīmi, kādā veidā atlīdzība dažādās jomās tiek aplikta ar nodokļiem, un beigu beigās neviens vairs īsti nevarēja saprast, kā ar to visu tikt galā.

Ir dzirdēts uzskats, ka pandēmijas laiks varbūt nav gluži pats piemērotākais vispār jebkādām reformām, tai skaitā arī nodokļu.

Ints Dālderis: Jā, zināmā mērā varētu piekrist, bet pieredze rāda – nekad neviens nav teicis, ka tagad ir īstais laiks reformām. Nekad tā nav bijis.

No kreisās: Orests Silabriedis, Aivars Hermanis, Inese Lūsiņa, Ints Dālderis un Maija Pavlova

Pieņemtais risinājums – pārāk sarežģīts

Aicināšu iesaistīties arī pārējos sarunas biedrus. Reforma, iespējams, patiešām bija nepieciešama, lai mazinātu sociālā netaisnīguma izpausmes Latvijā. Bet runā, ka tā esot sasteigta un pārāk sarežģīta, lai ar to tiktu skaidrībā vienkāršs un parasts pilsonis, kurš maksā nodokļus.

Aivars Hermanis: Šādas runas un nesapratne ir – un ne tikai no pašnodarbinātajiem mūziķiem, bet arī no citiem dažādu saimnieciskās darbības veicējiem, tai skaitā arī no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informatīvā tālruņa: kad viņiem uzdod kādu jautājumu, kas skar, piemēram, to, kā notiks administrēšana tiem, kuriem mēnesī ienākumu būs mazāk par piecsimt eiro vai kvartālā – mazāk par 1500 eiro un kā tieši kurā gadījumā viss notiks, reizēm īsti atbildes nav. Tā ka zināma putra ir.

No mūsu organizācijas viedokļa skatoties – pamatā esam pašnodarbināti mūziķi, kuru pamatienākumi ir no spēlēšanas, un lielākoties neesam tie potenciālie klienti, kuru ienākumi mēnesī ir līdz 500 eiro – mēs esam tie, kuriem ir vairāk. Līdz ar to kopumā šī problēma mūs tieši neskar, bet tomēr – ja skar, tad tas ir sarežģīti. [Bet par reformu] mēs iestājāmies lielā mērā –

biju viens no tiem, kurš savas organizācijas vārdā vērsās pie Finanšu ministrijas: ar Dāldera kungu pirmo reizi tikāmies pagājušā gada jūnija beigās, lai runātu par saimnieciskās darbības kontu, kas būtu vienkārši administrējams un visiem saprotams.

Tas bija paredzēts no 1. jūlija, bet fiskālā daļa kaut kā iestrēga, un tagad būs 1. janvāris. Bet nu – tās lietas, kas ir apkārt, un diskusijas arī Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, Valsts prezidenta ierosinātā diskusija par nodokļiem vispār, kurā piedalās gandrīz visi, – tur ir daudz dažādu jautājumu, dažādas neprecizitātes.

Ints Dālderis: Šobrīd strādā darba grupa, kurā iesaistītas daudzas un dažādas organizācijas, kas mēģina rast turpmākos risinājumus un atrisināt problēmas, par kurām runā Aivars – objektīvi tās pastāv, un par tām arī mēs saņemam ļoti daudz dažādu viedokļu. Risinājums, par ko Saeimā beigās tika nobalsots, darba devējiem ir ļoti sarežģīts, tāpēc nav pareizs. Kaut ar labu pamatideju, beigās tas sarežģī visu procesu.

Tiem klausītājiem, kuri nav īsti iedziļinājušies šajā problēmā – Aivara pieminētie 500 eiro ir minimālā alga 2021. gadā.

Inese Lūsiņa: Pirmkārt, maza replika. Pirms divām dienām mums laikrakstā "Diena" bija attālinātais vebinārs, kur ar mums runāja konsultante no VID. Kad viņai tika jautāts, kā tad nu būs – vai nākamgad būs Aivara pieminētais vienotais saimnieciskās darbības konts, viņa teica – ja tas būšot, tad tas attiekšoties tikai uz tiem, kas ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju režīmā. Tāda bija atbilde.

Putra ir diezgan liela. Jo visi tie, kas nekad mūžā nav nodarbojušies ar grāmatvedību un kuriem arī nav tādu līdzekļu, lai maksātu grāmatvedim par šo palīdzību, tagad ir spiesti ar to nodarboties. Tas ir visnotaļ sarežģīti.

Starp citu, aizmirstiet par kādiem gada griezumiem – gada griezums šobrīd, kā es jau noskaidroju, attiecas tikai uz ienākuma nodokli. Bet labāk jau to gada griezumā nekrāt, jo pēc tam, kad būs nodota deklarācija, ja mēs vienkārši kaut ko nebūsim maksājuši reizi ceturksnī, tad arī nogrimsim uz visiem laikiem, ņemot vērā, ka tad, kad tiek nodota deklarācija, pilnā sparā vēl turpinās apkures sezona, kas šogad būs vienkārši dramatiska. Tas ir viens. Bet ir jau runa par ceturkšņiem. Arī šajā konsultācijā mums tika uzsvērts – runa ir par katru mēnesi atsevišķi. (..)

Vārdu sakot, jo tālāk mežā, jo vairāk malkas. Es nemaz nerunāšu par dažādajām formām: pieņemšanas-nodošanas akti, rēķini.

Piemēram, atnāku uz radio, lai piedalītos raidījumā "Post factum", par ko man kaut ko samaksā. Man pēc tam radio jāizraksta un jāiesniedz rēķins, lai saņemtu šo naudu. Tieku apkrauta ar visu kaut ko.

Nesen veselu darbdienu sēdēju, lai aizpildītu pašnodarbinātā ceturkšņa ziņojumu, un beigu beigās es to atstāju karājamies gaisā, jo patlaban mums ir tāda situācija, ka nezinām, kā viss beigsies. Un par ko es tagad runāju? Par šiem nabaga 500 eiro.

Protams, viena lieta ir pašnodarbinātais, kurš ir tikai pašnodarbinātais – kuram nav pamatdarbavietas: viņš visu saņem kā pašnodarbinātais, un ar to viss sākas un beidzas. Bet ir citi pašnodarbinātie – arī es to skaitā. Ļoti daudz žurnālistu privātajos medijos ir tādi, kas saņem darba algu, kas parasti ir minimālā, bet pārējais ir autoratlīdzība – tajā pašā darbavietā. Varbūt arī vēl kaut kur atsevišķi – reizi pa trim mēnešiem.

Un tad, lūk, mūsu galvenais vebināra jautājums bija šāds: ir tāds likums par valsts sociālo apdrošināšanu, 20. pants ar mazo četrinieku augšā. Minimālais obligāto iemaksu objekts, tā noteikšana un obligāto iemaksu veikšana. Minimālais obligāto iemaksu objekts ceturksnī ir trīs Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Ja persona ir darba ņēmēja pie vairākiem darba devējiem vai vienlaikus darba ņēmēja un pašnodarbinātā – lūk, tas ir daudzu žurnālistu gadījums, šai personai deklarētos obligāto iemaksu objektus summē.

Bet šajā konsultācijā mums mācīja, kā tagad aizpildīt visus ceturkšņa ziņojumus, un izrādās – ja tev ir 500 eiro vai vairāk, tev jāmaksā par šiem piecsimt vai vairāk (pēc savas izvēles) 31,7% sociālā iemaksa, un par to, kas paliek pāri (ja saņem vairāk autoratlīdzībās), vari maksāt 10 procentus.

Pēc idejas mēs šo minimālo iemaksu veicam divreiz – gan kā darba ņēmēji, gan kā pašnodarbinātie. Bet konsultante mums stāsta – tās ir divas atsevišķas lietas: tur jūs esat darba ņēmēji, tur – pašnodarbinātie, un samaksājat gan to, gan to.

Vēl es atgādināšu, ka patiesībā tā ir diezgan liela diskriminācija pret tādiem radošajiem kā mēs, jo, ja es esmu darba ņēmējs, tad mēs zinām – rupji sakot, sociālās iemaksas ir 34%. Mazliet vairāk nekā pašnodarbinātajiem. Bet ņemsim vērā, ka 20 procentus no tiem samaksā darba devējs un no tavas algas atskaita tikai šos 10 atlikušos procentus, tātad – 24% un 10%. Tā ir liela starpība, un rezultātā, domāju, tālāki paskaidrojumi ir lieki. (..)

Maija Pavlova: Pēc manas izpratnes šie nosacījumi – varbūt Dāldera kungs var precizēt – ir tādi, ka šajā likumā bija paredzēts: ja persona ir nodarbināta pie darba devēja un vienlaikus ir arī pašnodarbināta persona, noteikts minimālais sociālo iemaksu apjoms, kas rēķināts no 500 eiro mēnesī jeb 1500 eiro ceturksnī. Un, ja pašnodarbinātajai personai tas nesasniedz 155,35 eiro mēnesī, tad šīs iemaksas proporcionāli sadala starp darba devēju un pašnodarbināto personu. Kā to rēķina, man nav skaidrs, bet līdz ar to tas tā kā izslēdz to, ko Inesei seminārā stāsta – ka iemaksas jāveic obligāti no abiem. (..)

Inese Lūsiņa: Mēs jautājām un uzdevām jautājumus gan mutiski, gan rakstiski visdažādākajās formās, ejot uz arvien primitīvākiem jautājumiem un mudinot sniegt mums jēdzīgu, saprotamu atbildi. Un rezultātā mēs nonācām pie secinājuma, ka tā tas ir – tam, kas saņem autoratlīdzībā mazāk, nav problēmu – viņam darba devējs par algu ir samaksājis minimālo iemaksu, bet tas, kurš saņem vēl klāt mazu autoratlīdzību, maksā sociālo iemaksu – 10%.

Ja tev ir vairāk, tev no šiem 500 otrreiz jāmaksā sociālās iemaksas lielā likme, un šeit ir tā milzīgā nesaprašanās – jo mums paskaidroja, ka tās ir divas atsevišķas dzīves. Bet tas ir viens un tas pats cilvēks! Tas nav tā, ka viens cilvēks ir darba ņēmējs, bet otrs – tikai pašnodarbinātais.

Tātad te ir runa par interpretāciju?

Inese Lūsiņa: Jā, un par interpretāciju un putru runājot, esmu interesējusies, kā tagad ir ar tiem attaisnotajiem izdevumiem – ne tikai par autoratlīdzībām, par parastu pašnodarbinātā režīmu. Piemēram, jau no 2015. gada man ir viens koncertmeistara darbiņš ar mazu, mazu atlīdzībiņu – tā teikt, lai pirksti kustas un klavieres tiek spēlētas.

Daudzus gadus tas bija vienkārši kā algots, mazs darbiņš, bet tad Rīgas dome, pašvaldība, izdomāja, ka, lūk, visiem šiem darbiņa darītājiem – tas attiecas uz Dziesmu svētku kustību, uz amatierkolektīviem – ir jāreģistrējas par pašnodarbinātajiem. Sauksim to par nodokļu optimizāciju. Diemžēl tas ir diezgan nelietīgi pret visiem, kas darbojas, jo nevarēja turpināt darbu, ja nepārreģistrējies. Tava izvēle.

Maija Pavlova: Domāju, ka tā arī ir lielākā problēma – it īpaši kultūras nozarē, par ko mēs iekšpusē vienmēr runājam, bet ārpusē nenesam, jo naudas ir tik, cik ir, un tad mums radoši jāatrod dažādi risinājumi dažādām situācijām. Šajā gadījumā lielākais jautājums – protams, ir ļoti pareizi, ka beidzot arī radošajām personām būs sociālais nodrošinājums vismaz minimālā veidā.

Bet jautājums ir, cik tad liels ir tas katliņš, ko mēs varam sadalīt? Kas ir avots, no kā tas nāk? Ir arī privātais sektors, kuram šajos apstākļos tomēr kaut kas būtu jāpelna, bet zinām, kā pandēmijas situācijā izmainījušies cilvēku paradumi.

Un tad, ja vēl piedevām pie visas šīs situācijas, kas jau tā ir grūta, nevienai no institūcijām, kam būtu jāskaidro, pašai nav īsti skaidrs, kā šos nodokļus piemēro un interpretācijas atšķiras – tad man ir jautājums, ko tad mēs galu galā sagaidām? Jo doma ir cēla, liela un laba.

Man gan līdz šim bija informācija, ka labos nodomus rosināja Finanšu ministrija, nevis darba devēji, lai mazinātu konkurences kropļojumus. Ka mērķis ir sociālā aizsargātība. Jautājums – vai tas tiks sasniegs un kādi būs kompensējošie mehānismi nozarē, lai palīdzētu nosegt lielo lēcienu uz pilnu sociālo iemaksu apjomu?

Izgaismojas problēmas

Šis jautājumu kopums liek jautāt tev, Int – varbūt mēs pārāk agri par to runājam? Ka reformas augļi vispār nav pat vēl saskatāmi un varbūt vēl ir iespējamas dažādas izmaiņas, kas to visu lietu regulē?

Ints Dālderis: Tikai tagad varam sākt redzēt, kādas ir izmaiņas un varam izcelt vairākas problēmas. Viena – tas, par ko tikko runājām: vai ir iespējams kompensēt, kas notiks un kādi kultūras pasākumi – vai kopumā tie paliks tādā pašā skaitā. Es gan domāju, ka par to pašu naudu nomaksāt pilnas sociālās iemaksas un sarīkot tikpat daudz pasākumu laikam nebūs iespējams – tas ir skaidrs.

Daļa no kultūras finansējuma aizies sociālo iemaksu maksāšanai.

Un otrs jautājums tieši par administrēšanu kā tādu, par to, ko Inese minēja: ar Aivaru iepriekšējos gados esam diezgan daudz runājuši – tās autoratlīdzības, ko jums maksā darba devējs kā rakstu autoriem, tās pēc būtības nav autoratlīdzības – reāli darba devējs vienkārši optimizē nodokļus.

Protams, medijiem nav vienkārši, arī privātajiem, un es to ļoti labi saprotu, bet tai pašā laikā šādā veidā mēģināt problēmu atrisināt uz tā rēķina, ka jums tagad faktiski maksā minimālo algu... Jautājums, par kādiem pienākumiem jums maksā minimālo algu, un par kādiem – autoratlīdzību? Tas viss ir viens kopējs darbs, un sociālā iemaksa būtu jāmaksā par visu jūsu kopējo darbu. Tas notiek visā pasaulē, un tā tam būtu jābūt arī pie mums.

Nevar vainot nevienu, kas piespiedu kārtā nonācis šādā situācijā, bet mediju īpašniekiem, darba devējiem jāmēģina tikt galā ar šo situāciju un nodokļus maksāt arī par to, ka rakstāt rakstus vai tamlīdzīgi.

Tad tu domā, ka reforma varētu šo situāciju mainīt?

Ints Dālderis: Lēnā garā tas droši vien tā notiks, viņiem nekas cits neatliks. Būs jāmaksā tieši tāpat kā par jebkuru darbu. Arī pats esmu reģistrējies kā pašnodarbinātais, un nākošajā gadā krāšu un vākšu attaisnotos izdevumus, bet nu – būs cilvēki, kuri izvēlēsies reģistrēt savu saimniecisko darbību un tanī brīdī tiks piemērots mikrouzņēmuma nodoklis.

Bet situācija, ka pie viena un tā paša darba devēja tu veic gan pamatdarbu, gan autoratlīdzību – agrāk vai vēlāk tas mainīsies, un tad uzreiz arī jums būs daudz vienkāršāk, vairs nebūs šīs sarežģītās grāmatvedības.

Maija Pavlova: Droši vien mainīsies tas, ka nevis jūs saņemsiet tādu pašu naudu kā līdz šim, bet saņemsiet mazāk, un tas arī būs pirmais, kas mainīsies. Nebūs jau tā, ka tagad darba devējam kaut kur no gaisa nokritīs kaudze ar naudu, un tad viņi to laimīgi sadalīs sociālajās iemaksās. Arī es, maksājot autoratlīdzības, nedaru to no laba prāta, bet tāpēc, ka naudas ir tik, cik ir. Ja man aktierim jāsamaksā 50 vai 60 eiro, tad es izvēlos viņam samaksāt 60 eiro.

Aivars Hermanis: Bet šeit tomēr ir jānodala divas pasaules – viena ir pārdales ekonomika, kas kultūrā ir gandrīz dominējošā, un tās procents tirgus ekonomikas segmentā ir ļoti mazs. (..)

Ja esi pilnīgi privāts uzņēmējs – autors vai izpildītājs – tev par savu sociālo nodrošinājumu ir pašam jārūpējas.

Valsts dod dažādas iespējas. Par vienu iespēju vispār neviens nerunā – saistībā ar autortiesībām. Tur ir vēl viens punkts, kas arī izklāstīts Valsts ieņēmumu dienesta lapā, kur ir trīs pozīcijas, kā autoriem varētu maksāt pēc jaunajiem noteikumiem.

Tur paliek vecā pozīcija – ka ir nereģistrējusies persona, kura veic atsevišķas saimnieciskās darbības, un gada beigās iesniedz deklarāciju. Un no šīs deklarācijas 50 procentus var norakstīt autortiesību pozīcijās (..) Tai skaitā – norakstīt degvielu, mobilā telefona rēķinus. Un tas pēc skaitļiem ir visizdevīgākais variants. Esmu parēķinājis arī pēc sevis. Bet nu – tad pašam ir jāiet grāmatvedības kursos jeb vismaz jāiedziļinās un jāspēj to visu administrēt.

Tāpēc liela tiesa no mūsu cilvēkiem, kas ir mūsu biedrībā un kas ir pašnodarbinātie mūziķi vai privātuzņēmēji – viņi labāk gatavi samaksāt nedaudz vairāk – 25 procentus bruto, jo tas ir vienkārši, saprotami un, galvenais, vienkārši administrējami. Tikai tā problēma pašreiz rodas ar to administrēšanas daļu zem 500 eiro.

Ints Dālderis: Tas par tām minimālajām sociālajām iemaksām. Tika nolemts, ka varēs summēt pa vairākām vietām kopā – no vienas puses, tas atvieglotu slogu, bet, piemēram, Lietuvā tomēr pie viena darba devēja katram, kas ir darbspējīgā vecumā un jebkādu darbu veic, ir šī iemaksa jāveic – tā ir viņa ieejas biļete veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Un tas tev jāveic vienā darbavietā.

Viņi arī ieviesa šo reformu pirms vairākiem gadiem. Protams, nebija vienkārši, bet tas tika izdarīts, un tagad vienā vietā, kur tu strādā, darba devējs nomaksā minimālo sociālo iemaksu, un par pārējām ir attiecīgie nodokļi. Nav šī administrēšanas murga.

Inese Lūsiņa: Bet mums darba devējs nomaksā minimālo, bet mums pašiem jāmaksā otrreiz.

Aivars Hermanis: Bet ja jūs esat divi vienā – gan pie darba devēja uz algu, gan pašnodarbinātie paralēli...

Inese Lūsiņa: Likums saka savādāk.

Aivars Hermanis: Katrā gadījumā tas saka atšķirīgi. Par to, ka varēs summēt, – tas būs nākotnē. Bet tur nav loģikas tādā veidā – būt divi vienā: saglabāt kādus simt eiro avīzē vai žurnālā nez par ko un tad par rakstiem saņemt honorāru kā pašnodarbinātajam. Tā ir aplamība – principā.

Inese Lūsiņa: Tas nav aiz labas dzīves, jo šiem uzņēmumiem nav tādas valsts dotācijas kā, piemēram, radio vai televīzijai. (..) Šobrīd cilvēki, baidoties no tā, kādas būs apkures cenas, elektrība, pārtika, viss pārējais, atsakās no abonēšanas, jo tas ir tas, bez kā viņi var iztikt. Bez maizes nevar.

Aivars Hermanis: Vesels lērums amerikāņu lielo avīžu iznāk tikai elektroniski.

Inese Lūsiņa: Un likvidēsies pēdējie bastioni, kas Latvijā ir...

Informācijas pasniegšana – birokrātiska un nesaprotama

Kā varētu sekmēt sabiedrības pārstāvju izglītību nodokļu jomā, un uzreiz arī otrs jautājums – vai grāmatvedības pamatskola ir kas tāds, ko spēj apgūt jebkurš un kas būtu jāapgūst jebkuram?

Inese Lūsiņa: Vienreiz esmu apmeklējusi VID rīkotos bezmaksas kursus, kas bija vēl pirms kovida – biju ielaidusi kļūdas pašnodarbinātā ziņojumā un par to pēc tam biju spiesta maksāt: ierakstīju ne to ne tajā ailē, un pēc tam bija milzīgas problēmas: nācās samaksāt nodokļus no nenopelnītas naudas. Labot šīs kļūdas neļāva, un bija par kļūdām jāmaksā – tas bija diezgan briesmīgi.

Aizgāju uz kursiem – sak', viss rodas no tā, ka cilvēki neizglītoti. Pabiju tajos kursos no rīta līdz vakaram, un, kāda iegāju, piedodiet, tāda iznācu. Varu ļoti labi orientēties eksaktajā mūzikas teorijā, bet šis ir kas tāds, pret ko [protestē] visa mana būtība...

Smadzenes neņem pretī?

Inese Lūsiņa: Jā, neņem pretī. Jūties kā pilnīgs grūtgalvis. Tur bija lielā tempā par visu, sieviete priekšā rāda prezentāciju, no galvas sauc visus punktus kā mēs akordus...

Maija Pavlova: Domāju, ka tā arī ir lielākā problēma. (..) Neesmu ne finansiste, ne juriste, bet esmu spiesta iedziļināties grāmatvedības jautājumos. Un tas, ar ko saskaros, – šī informācija ļoti lielā mērā netiek pasniegta tādā veidā, lai cilvēki to varētu saprast. Vajadzētu tā elementāri – ļoti vienkārši, soli pa solim izskaidrot, kādi nodokļi jāieķeksē, kā esmu reģistrējies, kas man jāmaksā...

Veids, kādā šī informācija tiek pasniegta, ir absolūti birokrātisks – galvenais, lai papīri ir kārtībā, atsaucoties uz likumu.

Kad esmu izlasījusi visus likumus, uz kuriem kāds ir atsaucies, beigās jau vairs nespēju uztvert informāciju, kas man ir aktuāla. Tas ir viens liels akmens tajā dārziņā, kas attiecas uz veidu, kā informācija tiek pasniegta – un ne tikai no Valsts ieņēmumu dienesta puses.

Piemēram, šobrīd nekur nav skaidri uzrakstīts, ka uz visiem pašnodarbinātajiem attiecas sociālās minimālās iemaksas – kas nav vis minimālais pensiju apmērs 10%, bet tieši minimālās iemaksas – ja vien neesmu iesniegusi ziņojumu, ka plānoju kvartālā nesasniegt 1500 eiro, man aprēķinās 155,35 eiro sociālās iemaksas par katru mēnesi. Cilvēki to nezina, un tas nekur nav uzrakstīts! Esmu izšķirstījusi visus pieejamos materiālus, kur tam vajadzētu būt rakstītam sarkaniem burtiem... Bet tas ir svarīgi!

Un interpretācija par to, kas ir minimālās sociālās iemaksas, šobrīd ir ļoti dažāda.

Daži uztver, ka tā ir minimālā iemaksa pensiju fondā – šie 10% pašnodarbinātām personām. Bet ir šīs minimālās sociālās iemaksas (par attiecīgi no 500 eiro mēnesī jeb 1500 eiro kvartālā). Par to visās institūcijās nav vienotas izpratnes.

Inese Lūsiņa: Ir ārkārtīgi pretrunīga arī pati informācija. Piemēram, kaut vai interesējoties par attaisnotajiem izdevumiem – ko tajos drīkst rakstīt un ko nedrīkst.

Atkarīgs no tā, kuram konsultantam piezvani – katram ir sava interpretācija, un pie kopīga secinājuma nevari nonākt.

Maija Pavlova: Domāju, par ātru mums notiek šī saruna, jo vēl nav bijis 15. datums, kas ir pirmais ceturksnis, kad visi pašnodarbinātie iesniedz ziņojumus. Pēc tam paies vēl kāds brītiņš, kamēr Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra būs aprēķinājusi, kas katram ir samaksāts, nav samaksāts un kā pietrūkst, atsūtīs atpakaļ VID un piestādīs autoriem. Un tikai redzēsim, kas sanāks.

Aivars Hermanis: Bet tas ir ļoti ērti un vienkārši – es tieši tā arī daru. Neesmu pašnodarbinātais, jo visu laiku esmu strādājis paralēli "īstos" darbos, ne tikai muzicējis, un man nav bijis šādas vajadzības, bet tagad esmu pensionārs, un sociālais nodoklis nav jāmaksā, bet nu – vienkārši: nodeklarējos gada beigās, un tad viņi man izrēķina un atsūta, ka jūs esat parādā budžetam tik un tik. Man pašam nevajag lauzīt galvu, jo sodīt par to mani nesodīs – man atsūta ciparu, es aizskaitu un viss.

Bet nevar gadīties ļoti nepatīkami pārsteigumi?

Maija Pavlova: Ja neseko līdzi tam, cik un kādi ir mani ieņēmumi, var sagaidīt arī diezgan nepatīkamus pārsteigumus.

Katrs pats sev grāmatvedis

Tad mēs atgriežamies pie tā paša, ka katrs pats sev grāmatvedis? Tā būtu ideāla situācija.

Maija Pavlova: Domāju, ka šobrīd kultūras cilvēkiem tas ir diezgan neizbēgami. Bet problēma ir tā, ka šobrīd nav vienotas atbildes: ja pasaku – man ir tas un tas, un kas man ir jādara, viens stāsta to, otrs – to, trešais atbild vēl kaut ko. Tādos apstākļos ir diezgan grūti orientēties.

Ints Dālderis:

Varu piekrist, ka šis komunikācijas veids ir juridiski ārkārtīgi birokrātisks. Informācijai jābūt korektai, līdz ar to tā bieži vien kļūst grūti lasāma. Man pašam arī ļoti nepatīk tas viss.

Būtu jābūt arī materiālam, kas vienkāršāk to izskaidro. Tāpēc tas ceturksnis ir minēts, lai gada laikā nebūtu kādi nepatīkami pārsteigumi, kas cilvēkus iedzītu nesamaksājamās situācijās. Pie tā vēl tiks strādāts, lai to visu pēc iespējas vienkāršāk atrisinātu.

No otras puses – ja tu gribi būt cilvēks, kurš pats ar savām finansēm tiek galā un negribi būt algots darbinieks, nekas cits neatliek, kā būt pašam spējīgam savas finanses kārtot.

Latvija nav unikāla šajā ziņā, visā pasaulē tā ir – vai nu tu algo aģentu vai grāmatvedi, vai pats tiec galā ar savām finansēm. Vai nu arī strādā tikai algotu darbu, kurā darba devējs tev aprēķina nodokļus, ieskaita naudu kontā un tu ne par ko vairāk nedomā. Tās ir tās divas alternatīvas.

Bet mēs zinām, cik ļoti daudz ir darba ņēmēju, kas autoratlīdzības saņem nevis no sava darba devēja, bet no citiem.

Aivars Hermanis: Tā jau bija tā problēma, kāpēc viss sākās.

Es, protams, izklausos kā tāds valsts advokāts, kāds nebūt neesmu, bet nu – situācija, ka no 40 000 autoratlīdzību maksātājiem pie [īstiem] autoriem kaut kā varēja pievilkt kādus 7000...

Visi pārējie – ko tik vien vari iedomāties...

Piemēram?

Aivars Hermanis: Armijas advokātu kantori, ēdināšana, jebkas. (..) Tajā pašā laikā, kad slimnīcā pašam jāmaksā, tad, protams, ir lielas pretenzijas.

Maija Pavlova: Es absolūti atbalstu sociālā nodokļa maksāšanu – tā ir pilnīga kroplība, ka tik ilgu laiku kas tāds vispār bija iespējams! Kādā brīdī kāds izdomāja, ka apzagt autoru, apzagt mākslinieku ir ok.

Aivars Hermanis: Bet pats autors jau pats sevi apzaga, nemaksājot sociālo nodokli. (..)

Ideja pareiza, bet uzlabojama

Jūnijā un jūlijā pār mums vēlās sašutuma vilnis – es esmu pazemots, es esmu iznīcināts, kultūrai spļauj virsū... Mazliet atdziestot, laikam jau ir jāatzīst, ka principā ideja ir pareiza, tagad tikai jāmeklē pareizākie veidi, kā pirmkārt izglītot sabiedrību un kā pilnveidot šo reformu.

Ints Dālderis: Kaut kādi kompensācijas mehānismi šajā brīdī, iespējams, ir jāmeklē, īpaši apstākļos, kad skaidri zinām – sociālās iemaksas sadārdzina kopējo produktu. Domāju, daļēji tas tiks arī darīts, jo

nākamā gada budžetā kultūras nozarei kopumā paredzēti 30 miljoni – protams, tur ir daudz dažādu sadaļu, bet tā nav maza summa. Manā atmiņā tik liela nav bijusi,

tā ka līdz ar to kopējais kultūras finansējums pieaugs, līdz ar to saprātīgi jāskatās, lai varētu veikt sociālās iemaksas.

Aivars Hermanis: Pēc kultūras finansējuma Eiropā esam trešajā vietā, augšgalā.

Maija Pavlova: Tas ir procentuālais sadalījums pret iekšzemes kopproduktu (IKP). To tik viennozīmīgi nevar traktēt –

izsakot absolūtajos skaitļos, Latvija Eiropas Savienības valstu sarakstā ir 24. vietā. Līdz ar to teikt, ka kultūra ir pārfinansēta, ir mazliet jocīgi...

Gribēju aiz astes pieķerties vienam teikumam, kurš diezgan daudzos varbūt raisīja sašutumu – par autoratlīdzības saņēmēju, kurš vienlaikus nav darba ņēmējs: kā viņš var prognozēt, ka viņa ienākums ceturksnī nesasniegs 1500 eiro?

Maija Pavlova: Šajā gadījumā tas vienkārši jāuzskata par līdzekli, kā varu nodrošināties pret to, lai mani nesagaida nepatīkami pārsteigumi. Un, ja es vidēji, ņemot vērā visus apstākļus, domāju, ka nesasniegs, tad es iesniedzu šo prognozi. Ja saņemšu naudu un nomaksāšu nodokļus, neviens man pa galvu nesitīs. Arī tā bieži vien ir problēma, ka mums kā nodokļu maksātājiem ir bail no organizācijām, institūcijām, kas līdz šim bijušas vairāk kontrolējošas – no Valsts ieņēmumu dienesta.

Bet nu – VID vienkārši ir institūcija, kas uzrauga, un vairāku gadu laikā tomēr ir mazliet mainījusies šī pieeja un vismaz to es savā darbā jūtu, ka VID mēģina pagriezties ar seju pret klientu un kaut kā skaidrot. Tad jau ir jautājums likumdevējam, cik precīzi viņš savos savos likumos paredzējis darbības, lai cilvēki to varētu izprast un attiecīgi piemērot. Nevajag baidīties jautāt, nevajag baidīties kļūdīties.

Ko iegūst pašnodarbinātais

Un tad vēl viena lieta, no kuras droši vien nevajadzētu baidīties – kā kļūt par pašnodarbināto? Ko iegūst cilvēks, kurš kurš kļūst par pašnodarbināto?

Maija Pavlova: Ja cilvēks ir darba ņēmējs un viņš līdz šim ārpus sava darba kaut kur saņēma autoratlīdzību vai kādu atlīdzību par kādu noteiktu pakalpojumu, no 2022. gada ar viņu vai nu tiks slēgts uzņēmuma līgums, respektīvi, tiks nomaksāts sociālais nodoklis, vai arī viņš reģistrēsies kā pašnodarbinātais un izrakstīs rēķinu.

Tātad mums visiem būs jāmācās rakstīt rēķinus?

Maija Pavlova: Jā.

Ints Dālderis: Vai arī otrs ceļš: ja izvēlies mikrouzņēmuma modeli, automātiski būs viens konts (bankas piedāvā šādu pakalpojumu), kurā ies visi tavi ienākumi tieši no papildu darbības. No tās tad automātiski Valsts ieņēmumu dienests kopā ar banku atrēķinās nodokļus, tev vispār nebūs nekas vairāk jādara.

Maija Pavlova: Viss atkarīgs no katra ērtībām un arī biežuma un apjoma, ko viņš saņem. Mikrouzņēmuma nodoklis līdz 25 000 eiro ir 25%, bet pēc tam – 40%. Bet atgriežos pie tā cilvēciskā faktora – man personīgi nepatīk automātiskās lietas, jo cilvēki mēdz kļūdīties, viņi mēdz kļūdaini pārskaitīt, ieskaitīt, un tad jāatmaksā – tas atkal var būt sarežģīti.

Tātad tu dod priekšroku, ka pati kontrolē savas darbības?

Maija Pavlova: Jā, viennozīmīgi.

Inese Lūsiņa:

Man gribētos mazliet ironiskāk atbildēt uz jautājumu – ko cilvēks iegūst, ja viņš ir pašnodarbinātais. Viņš iegūst lielu nedrošību,

jo, ja tu esi darba ņēmējs, tad, ja tev kaut kas notiek, pat ja tu saslimsti ar kovidu un esi divus mēnešus ārpus aprites, tu vismaz saņem slimības naudu, bet kā pašnodarbinātais – tu jau vari sev maksāt slimības naudu, bet – ja nav rakstu, nav honorāra. Ja neesi neko darījis, tas nozīmē, ka vienkārši tu paliec bez iztikas līdzekļiem.

Maija Pavlova: Pēc trim mēnešiem tu vari pieteikties radošo personu atbalsta programmā un saņemt mazu naudiņu caur Radošo savienību padomi.

Laikam ar prieku sveikšu to, kurš parādīs ceļu, kā var atvērt visiem pieejamu finanšu pārvaldības skolu, jo skaidrs, ka bez nelielas izglītības šajos jautājumos mums nāksies dzīvot arvien grūtāk. Bet vēl jautājums par MUN sistēmu, ko sarunā pieminējāt – kas tā tāda?

Ints Dālderis: Mikrouzņēmuma nodoklis ir veids, kādā tu maksā nodokļus – lai būtu mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, nenozīmē, ka jādibina SIA [sabiedrība ar ierobežotu atbildību]. Tu vari būt pats kā individuāla persona. Tas ir atvieglots apgrozījuma nodoklis – ar domu, ka netiek likvidēts mikrouzņēmums, bet pēc pēc būtības, protams, tas tiek transformēts.

Sākotnēji mikrouzņēmuma nodokļa likme bija izstrādāta 20% – tas bija 2009. gads vai 2010. gads, kad tas vispār tika ieviests. Pēc tam Saeimā tas tikai noreducēts uz 9%, un pēc tam pakāpeniski tika likts klāt, jo saprata, ka tas izkropļo ārkārtīgi daudz situāciju.

Tātad šobrīd ir...

Ints Dālderis: Šobrīd būs 25%, kas tāpat ir zemāk par minētajiem 40%, ko cilvēki maksā vispārējā nodokļu režīmā.

Maija Pavlova: Respektīvi, jau šobrīd principā nevajag iet nekādās lielās, sarežģītās skolās – ir mehānisms vai veids, kādā veidā arī radoši cilvēki pat ar visgrūtāko galvu šajā finansēs var veikt savu saimniecisko darbību, samaksājot vienkārši 25% apgrozījuma nodokli. (..) Ir arī mūsu organizācijas – Radošo savienību padome, kuras ietvaros ir atbalsta mehānismi ar grāmatvedi, kas var palīdzēt organizēt procesus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt