“Aeroflot” stjuartes formastērpu vides reklāmā rotā viens no padomju laika simboliem – sirpis un āmurs. Latvijas Reklāmu asociācijas valdes priekšsēdātāja Baiba Liepiņa skaidro, ka to neviens negrasās aizliegt un arī tam neesot pamata.
"Es neatradu nevienu regulējumu, kas aizliedz izmantot šo konkrēto simboliku reklāmā," saka Baiba Liepiņa. "Un uzņēmumam, kas reklamējas, ja mēs runājam par "Aeroflot", tas ir piereģistrējis uzņēmumu reģistrā savu uzņēmumu, kas saucas “"Aeorflot Russian airlines" ārvalstu komersantu pārstāvniecība” un acīmredzot logo, kurā mēs saskatām šos simbolus. Ja tiek pieļauts, ka uzņēmums var reģistrēt šādu logo, tad tāpat viņi var arī izmantot [tos] mārketinga komunikācijā, kas ir reklāma. Šajā gadījumā [tas ir] šis milzīgais plakāts.
Baiba Liepiņa gan uzskata, ka ir jabūt ļoti uzmanīgam, ietverot šādu simboliku reklāmā, jo tieši kompānijai var tikt nodarīts vislielākais kaitējums.
"Kas ir pats svarīgākais, ja nepastāv šāda veida aizliegums, tad jāvadās pēc tā, kā šo reklāmu uztvers viņu auditorija. Ja viņi nesaskata riskus, ka auditorija saredzēs to, kas viņai tur nepatīk, tad viņi, protams, ietvers elementus, kādus vēlēsies ietvert. Ja viņi saskatītu riskus, tad viņi neietvertu šos elementus. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka es jebkurā gadījumā būtu ļoti uzmanīga, ja es būtu reklāmdevējs – ļoti uzmanīgi iekļautu šādus simbolus, kas var radīt ļoti krasu negatīvu attieksmi," skaidro Baiba Liepiņa.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāve Sanita Getmane uzsver, ka likums par aizliegto simboliku ir spēkā tikai publiskos pasākumos un nevērtē reklāmu kā sabiedrībai traucējošu, un tajā pārkāpumus nesaskata:
''Reklāma tomēr nebūtu uzskatāma par šādu publisku pasākumu, tā šajā gadījumā ir aviopakalpojumu reklāma, kur tiek reklamēts zīmols “Aeroflot”, kura starptautiski atpazīstamā logo ir ietverti kaut kādi šāda tipa elementi. Tas vairāk būs zīmols, kā preču zīme, nevis kaut kā mērķtiecīgi izmantota šī simbolika. Varbūt mēs citādi skatītos uz šo reklāmu, ja simbolika būtu reklāmas centrā un tiktu reklamēta pati simbolika kā tāda. Jā, tad mēs varētu domāt par reklāmas likumību, ētiskumu.''
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs uzskata, ka tas ir absurds – kāpēc sirpis un āmurs no arhitektūras objekta – tilta ir jānoņem, bet reklāmā Rīgas centrā var būt redzams?
"Tur ir acīmredzama pretruna, tāpēc ka, manuprāt, ir ļoti muļķīgi, ja simbolika tiek izņemta no vēsturiskām celtnēm vai no pieminekļiem, jo jebkura vēsturiska celtne vai piemineklis ir salīdzināmi ar dokumentu. Loģiski ir saglabāt šo simboliku tur, kur tā ir vēsturiski bijusi un tas nav salīdzināms variants ar, piemēram, Ļeņina pieminekļa nojaukšanu, jo Ļeņina piemineklis ir padomju varas simbols, kuru pēc padomju režīma beigām atstāt pilsētas centrā būtu vairāk nekā muļķīgi un nepieļaujami, bet ja ir runa par arhitektūras detaļām, piemēram, par to pašu sirpi un āmuru – vai tas būtu Daugavas krastmalas nožogojumā vai zvaigzne, kas savulaik tik nozāģēta no Zinātņu akadēmijas torņa smailes 1991. gada rudenī tieši ar šādu pašu politisko pamatojumu. Manuprāt, tas ir aplami un muļķīgi darīts,” stāsta Mintaurs.
Tikmēr runājot par reklāmu, vēsturnieks Mintaurs, pretēji Patērētāju tiesību aizsardzības centram, norāda, ka tā, līdzīgi kā simboli pasākumos, ir publiski redzama – tādēļ, viņaprāt, aizliegumu vajadzētu piemērot arī tai.
"Ja tā ir reklāma ar politisku vai komerciālu mērķi, tad, manuprāt, tas atbilst šiem 2013. gadā pieņemtajiem likuma grozījumiem, papildinājumiem, kas aizliedz publiskajos pasākumos izmantot padomju vai nacistu simboliku, un līdz ar to, ja ir runa par reklāmu, kas ir domāta patēriņa veicināšanai, kas ir domāta kādu preču pārdošanai vai iegādei vai, vēl jo vairāk, ja tā ir politiska satura reklāma pirms vēlēšanām vai politiskajai aģitācijai, tad, protams, tas ir negatīvi," saka Mintaurs.
Eiropas Savienības dalībvalstīs ir bijuši mēģinājumi aizliegt nacistiskās Vācijas simbolu izmantošanu reklāmās, taču to neizdevās izdarīt, jo to varētu uzskatīt par vārda brīvības pārkāpumu.
