Vakara autorprogramma

Mežs un teiksmas. 23. pārraide

Vakara autorprogramma

Ekskursija Rīgas Muzikālā jeb Operetes teātra repertuārā. Klasiskā operete

UNIKĀLI! No Stradivāri vijolēm līdz Baltijas ozoliem

No Baltijas ozoliem līdz Stradivāri vijolēm. Koki sagādā unikālus pārsteigumus!

Vai zinājāt, ka flāmu un holandiešu slavenie otas meistari savām gleznām bieži izvēlējušies Baltijas ozolu dēļus, bet leģendārais Stradivāri savas unikālās vijoles un čellus darinājis no baznīcu soliem un durvīm – dēļiem, kas bijuši lūgšanu un zvanu skaņu ievibrēti?

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" līdz 30. novembrim apskatāma holandiešu un flāmu glezniecības izstāde "Baltijas ozoli", kurā līdzās senajām 16. un 17. gs. holandiešu un flāmu gleznām no muzeja kolekcijas redzam arī Baltijas ozolkoka dēļus. Varam pat saskaitīt gana varenu ozolu gadskārtas šķērsgriezumā!

Izstāde ir stāsts par 16. un 17. gadsimta kuģniecības sakariem ar Nīderlandi vai konkrēti – no Rīgas, Ventspils un Liepājas ostām aizvestajiem ozoliem. No Baltijas tika eksportēts izcilas kvalitātes kokmateriāls, bet Nīderlandē no tā izgatavoja gleznu pamatnes, t.s. paneļus, ko senie meistari apgleznoja. Šobrīd, pēc daudziem gadsimtiem, tie ir miljonus vērti mākslas darbi. 21. gadsimta modernās tehnoloģijas un pētniecības metodes beidzot ļauj apstiprināt to, par ko mēs tikai nojautām: lielo Eiropas muzeju krātuves ir pilnas ar Baltijas ozolu.

"Tas bija patīkams atklājums – uzzināt no maniem kolēģiem, kas strādā Rietumeiropas muzejos, ka viņi jau no piecdesmito gadu beigām veikuši dendrohronoloģiskos pētījumus savu gleznu pamatnēm, īpaši holandiešu un flāmu glezniecībai, un konstatējuši, ka daudzas no gleznām uzgleznotas uz Baltijas ozola," stāsta mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece.

"Tas radīja interesi papētīt sīkāk vēsturi, skatoties, kas notiek 16. un 17. gadsimtā, – laikā, uz kuru attiecas arī mūsu lielākā un skaistākā kolekcija: konstatējām, ka mūsu jūrās tolaik dominēja tieši holandiešu kuģotāji, un viena no pieprasītākajām precēm, vedot projām kokmateriālus, bijuši tieši Baltijas ozoli!”

Baltijas ozoli – labākie pasaulē!

Vaicāts, kālab tieši Baltijas ozoli savulaik bijusi pieprasītākā prece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks Māris Zunde skaidro – pirmkārt jau tāpēc, ka daudzās zemēs toreiz vietējo ozolu trūcis: "Ziemeļeiropā tie bija izcirsti. Otrkārt, ievedot ozolus no tālākām teritorijām, konstatēja, ka šie ozoli kvalitātes ziņā labāk atbilst gleznu izgatavošanai – mākslinieki tos novērtēja augstāk."

Runājot par izstādi "Baltijas ozoli", Daiga Upeniece atgādina, ka mūsu muzejā esošā flāmu un holandiešu mākslas darbu kolekcija ir ļoti apjomīga: "Baltijā tā ir lielākā! Tomēr šoreiz atlases princips ekspozīcijai bija atšķirīgs – skatījāmies ne tikai to, ko un kad konkrētais autors uzgleznojis, bet arī – uz kā. No kolekcijā esošajiem simt septiņdesmit darbiem atlasījām septiņdesmit. Te redzami darbi, kas gleznoti ne tikai uz koka, bet tieši uz ozola.

Pētniecība izlases kārtā tika veikta, pārliecinoties, vai ieraudzīsim Baltijas ozolu – no sešiem darbiem, kas tika pētīti, pieci atbilda tam, ka tas ir Baltijas ozols.

Sestais darbs uzrādīja, ka te izmantots vācu ozols , taču šī glezna ir arī no mazliet cita laika. Ar savu pētījumu dublējām to, ko priekšā pasaka vēsture."

Dendrohronoloģija – neatsverams palīgs vēstures izpētē

Pētnieks Māris Zunde stāsta, ka dendrohronoloģija ir datēšanas metode, ar kuras palīdzību iespējams datēt koku pēc gadskārtu laika rindām. "Kad tās izmēra, iegūstam progresa skaitļus, kas izsaka platumus. Tos sarindojot, iegūstam t.s. laika rindu. Tā ir specifiska katrai ģeogrāfiskajai vietai – katram reģionam šīs laika rindas ir specifiskas. Tā var salīdzināt un noteikt vietu. Nekad, protams, nav pilnīgi vienādi, bet lielākā laikposmā redzams, ka ir gadi, kuros pazīmes ir ļoti līdzīgas.”

No kreisās: Maksims Beitāns, Daiga Upeniece, Māris Zunde

Kā vispār tiek veikta dendrohronoloģiskā izpēte? Kā īsti var noteikt gadskārtas? "Tur ir liela atšķirība – būvēm var vai nu atzāģēt paraugus un izurbt, bet mākslas priekšmetiem ir divi ceļi – vai nu fotoceļš, kas nozīmē, ka glezna uzmanīgi jānotīra, jānofotografē, un uz ekrāna tad var izmērīt attālumus, taču modernāk ir ar rentgenstariem. Latvijā izmantojam fotoceļu.

Gadskārtas saskatāmas dēļu galos, kas nav apgleznoti – tie parasti ir tikai nolakoti.

Pašus dēļu galus jau parasti neredzam – gleznas visbiežāk ir ierāmētas.”

Uz jautājumu, vai ozols piemērots arī mūzikas instrumentu radīšanai, Zunde atbild noliedzoši: "Ozolam ir cita struktūra. Tam raksturīgi tā sauktie pavasara trauki – trahejas jeb vadaudi, pa kuriem pārvietojas barības vielas. Šaubos, vai lielie trauki palīdz skaņai pārvietoties un vibrēt." Viņaprāt, koki, kas palīdz stīginstrumentu skaņai vibrēt, ir egle un kļava, kurai mazās trahejas ir ļoti smalkas. "Bet ozolam tās ir tik lielas, ka ar neapbruņotu aci var redzēt.”

Māris Zunde arī atzīmē, kam ozoli ir vispiemērotākie. Pirmkārt, tās ir dažādas būves: "Mūsu pašu Daugavas un Rīdzenes krastu stiprināšanai izmantots ozols. Svētā Jēkaba baznīcas nelielās durvis, kas saglabājušās vēl no 1470. gadiem,  ir no Baltijas ozola. Baznīcās no ozola veidoja arī solus, skulptūras.”

Māris Zunde teic, ar dendrohronoloģijas palīdzību var pārbaudīt jebko, kas darināts no koka – skulptūras, priekšmetus, kur saglabājies koks ar daudzām gadskārtām. Dažādas būves, toskait arheoloģiskās. Dendrohronoloģija palīdz arī noteikt, vai mūzikas instruments nav viltots.

Stradivāri čells

Stīgām labākie – egle, kļava un ievibrētie

Arī Maksims Beitāns zina stāstīt, ka instrumentu būvniecībai ozols ir par cietu: "Stradivāri tika izmēģinājis dažādus kokus, līdz nonāca pie secinājuma, ka vislabāk vijolei, čellam un altam der mīkstāki koki – egle instrumenta virspusei, bet kļava – apakšpusei. Ir daudz leģendu par Stradivāri darbu.

Ja iepriekšējie meistari dēļus instrumentiem ņēma no vecām laivām un kuģiem, Stradivāri bija kreatīvāks – nolēma, ka vajag atrast koku, kas daudzus gadus bijis pakļauts dažādu vibrāciju ietekmei. 

Viņš devās uz Kremonas kapelu ar ierosinājumu  vecās durvis un solus samainīt pret jauniem, bet no vecajām būvēja instrumentus – lūgšanās un zvanu skaņās tās bija gana ilgu vibrāciju baudījušas. Tā tas bijis līdz 1700. gadam. Arī citi Stradivāri laikabiedri – izcilie instrumentu būvētāji – izmantoja daudz līdzīgu lietu, taču viņu instrumentos ienāk arī atšķirīgais. Visi gribēja taisīt tuvāk Stradivāri, bet, tā kā itāļi aizvien bijuši lepni cilvēki, kuri lepojušies ar savu darbu, viņi gribēja parādīt arī kaut ko no sevis, tāpēc katrs instrumentam radījis mazliet citu formu."

Stradivāri būvēts čells Mākslas muzejā "Rīgas Birža"

Pērn mākslas muzeja "Rīgas birža" Venēcijas zālē tikai trīs dienas bija skatāma unikāla izstāde "Stradivāri, Gvarnēri, Amati. Leģendārie Itālijas stīgu instrumenti", kurā bija aplūkojami slaveno Kremonas skolas meistaru Stradivāri, Gvarnēri, Amati un Storioni darinātie instrumenti – piecas  vijoles, alts un divi čelli. Uz Latviju šī unikālā instrumentu kolekcija bija atceļojusi pirmo reizi, un tas bija ļoti rets gadījums, kad tik vērtīgi instrumenti tika demonstrēti vienkopus speciāli izveidotā kolekcijā.

Izstādi rīkoja "Fine Violins Vienna" sadarbībā ar čellistu Maksimu Beitānu un fondu "Baltijas muzikālās sezonas". Maksimam Beitānam bija iespēja spēlēt Stradivāri 1689. gadā darināto čellu "Archinto" – vienu no pieciem labākajiem čelliem pasaulē, kas maksā milzīgu naudu. "Manā ieskatā tas ir pats labākais... Būtu bail ar to kaut kur braukt, bet nebija bail spēlēt "Rīgas Biržā"… Esmu ļoti lepns, ka bija iespēja ar to saskarties,” neslēpj mūziķis.

Kas īsti ir tas neparastais šādā instrumentā? "Nianšu ir ļoti daudz – pirmkārt, tam ir ļoti apaļa skaņa. Istabā to nevar dzirdēt, bet zālē, kurā spēlē citi čelli, pārējiem čelliem būs "taisna" skaņa, bet šis "paņems" visapkārt zālei. Krāsu, ko dod šis čells, nevienam citam instrumentam nav un nebūs.”

Interesanti, ka pēc 1700. gada Stradivāri izmantojis arī citus kokus – braucis uz Tiroles mežu, kur izvēlējies egles pēc ilgas ziemas. "Tas ir ļoti dārgs koks, taču viņš arī bijis ļoti bagāts cilvēks. Katrs koks dzied citādāk, arī katrs gads – savādāk,” zina stāstīt Beitāns.

Šodien idejas vietā – nauda

Vai joprojām instrumentu būvniecībā tiek saglabātas senās tradīcijas? "Laiks ir mainījies – komercintereses dominē pār vēlmi izgatavot ideālu instrumentu,” uzsver Maksims Beitāns. "Atšķirīga ir pati attieksme pret darbu – ne tikai pret kokiem.

Tolaik meistariem bija ideja un rezultāts, kuru gribēja sasniegt. Tagad meistari instrumentus gatavo, lai tos pārdotu.

Ja man kāds prasa padomu, kādu instrumentu iegādāties, parasti saku – paņemiet kaut veco vācu čellu no Bohēmijas, jo vecais instruments vienmēr skanēs labāk nekā jaunais.”

Paša Maksima Beitāna rīcībā ir vairāki instrumenti. Viņš mīl tos mainīt. "Ir divi mūziķu tipi – viens visu mūžu spēlē vienu instrumentu, citiem vajag vairāk iedvesmas. Piemēram, Jojo Ma lieto divus Stradivāri un vienu itāļu meistara Domeniko Montanjano čellu. Es mainu. Man ir ļoti labs draugs un biznesa partneris, kurš dod fantastiskus čellus.

Nekad neteikšu – dodiet man tikai Stradivāri!

Ir ļoti daudz interesantu instrumentu.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti