Dzimtas saknes

Johansoni: grāmatnieks Andrejs, tiešā zemgaliete Veronika, skolotājs un mūziķis Pāvils

Dzimtas saknes

Ansis Epners - spilgta personība Latvijas kino un viņa radošā dzimta

Nīmaņu dzimta: veconkulis Jēkabs un spēcīgais turpinājums mūsdienās

Nīmaņu dzimta: veconkulis Jēkabs un spēcīgais turpinājums mūsdienās

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis.

“Mūsu dižozols” – tā raidījumā Latvijas Radio raidījumā "Dzimtas saknes" viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem.

Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis.

Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem.

“Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads. 

Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā

Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas.

Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules.

Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku.

“Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane.

“Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane.

Saimnieki dzimtas mājās

Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās.

Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus.

Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis.

„Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā.

„Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis.

„Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem.

Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas; tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites.

Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.”

Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis

Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu.

“Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem.

Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere.

Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos.

1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene.

„Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”.

Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus.

1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta.

Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši.

Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts.

Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – noteec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt