Laikmeta krustpunktā

Viss jāsadedzina aiz sevis. Par politiku, sabiedrību un filmām saruna ar Olgu Dreģi

Laikmeta krustpunktā

Neviens dižozols cilvēku nav nositis. Saruna ar dabas pētnieku Gunti Eniņu

Nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju, bet "russkij mir" nesaprotu. Saruna ar Laimu Žurginu

Nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju, bet «russkij mir» nesaprotu. Saruna ar režisori Laimu Žurginu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Es nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju un Tarkovska filmas tikai tāpēc, ka kāds man teiks, ka viss krieviskais ir slikts. Tomēr greizo ideju par "russkij mir" ["krievu pasaule"], kas atgādina terorisma lozungus, es nesaprotu, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" atzina Laima Žurgina, kino režisore, kas dokumentējusi teju visas pēdējā pusgadsimta lielākās leģendas. 

Žurgina ir savulaik uzņēmusi filmu "Tie ir arī mani dēli" (1990.) Tas ir stāsts par Padomju armijā bojā gājušajiem puišiem, par savu dēlu traģisko likteni filmā stāsta mātes Krievijā, Latvijā un Ukrainā. Ideja filmai režisorei radusies no personīgās pieredzes, jo viņas dēls tanī laikā bija iesaukšanas vecumā, tāpēc mājās bieži varēja dzirdēt vienaudžu sarunas, kurās tika pārrunāti visādi šausmu stāsti, kas dzirdēti no tiem, kas jau bija dienējuši armijā. 

"Un man likās tik absurdi, ka liela valsts, kura visu laiku it kā vīzējas ar armijas lielumu, spēku, pagātni un tā tālāk, ka tur valda tāds haoss, ka tur lielā mērā valda kriminālās pasaules likumi, ārpusreglamenta attiecības," stāstīja Žurgina. 

Viņai tolaik šķitis, ka vajag aptvert plašāku reģionu nekā tikai Latviju, tāpēc sākusi vākt informāciju arī Krievijā un Ukrainā, apciemojusi skolas, kurā vienā absolventu klasē miera laikā armijā gājuši bojā pat vairāki jaunieši. 

"Un tad visvairāk bija ukraiņu, kas bija gājuši bojā. Tagad skatoties, es pieņemu, ka tie bija arī tādi starpnacionāli konflikti, jo tie bojāejas gadījumi bija dažādi, tur bija arī tādi [gadījumi], ka uzsprāga kādas noliktavas un tā, bet lielākā daļa bija, kad citādi domājošie bija piekauti līdz nāvei," stāstīja režisore. 

Saistot šo skaudro stāstu ar šī brīža situāciju, Žurgina atzina, ka viņai Krievijas iebrukums Ukrainā šķitis vājprāts. Tāpat viņa neslēpa, ka dīvains šķitis Krievijas personību atbalsts tam.  Režisore atzina, ka mācījusies kopā ar krievu režisoru Ņikitu Mihalkovu savulaik, ir pazīstama arī ar baletdejotājiem Andri un Ilzi Liepām, kas publiskajā telpā atbalsta karu. 

"Es daudz ko zinu par šiem cilvēkiem, un es nevaru saprast, kas viņus ir nozombējis," norādīja Žurgina. 

"Es pat nezinu, vai viņi skatās vispār to realitāti, viņi vadās no kaut kādas izdomātas ideoloģijas. Mihalkovs vienmēr ir uzsvēris, ka pārstāv krievu muižniecību, ka Krievijai ir savas vērtības. Domāju, ka viņš ir talantīgs cilvēks, un vara vienmēr piesaista talantīgus cilvēkus. Mani tas nodarbina visu laiku – kas šos visādi talantīgos cilvēkus ir novedis pie šāda vēsturiska negoda?" viņa sprieda. 

"Es nezinu, ko nozīmē šis krievu "russkij mir"," turpināja vērtēt Žurgina. 

"Pa ausu galam esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka vecā Eiropa ir nogurusi, deģenerējusies un amorāla, ka krievu nācija pārstāv gaišās dvēseles un kaut ko tādu. Tad es domāju – kur vēl es to esmu dzirdējusi? Es atceros filmas par islāma teroristiem no Sīrijas, kuri apmēram to pašu apgalvo," viņa norādīja. 

Žurgina, kura ir pabijusi daudzās vietās Krievijā, norādīja arī, ka Krievija ir ļoti dažāda un atšķirīga, un viņas, kā pati saka, vēl viens futuroloģisks prātojums vai nākotnes vīzija ir, ka Krievija var sadalīties, jo tur ir iekšējās pretrunas un vēsturiski izveidojusies ļoti raiba aina.

Vienlaikus viņa atzina, ka pārāk lielu naidu saskata arī Latvijas cilvēkos, taču to nedrīkstētu pieļaut: "Es sāku skatīties Facebook, kuru es lietoju, un tā naida negatīvā enerģija, es runāju par mūsu latviešu publiku, ir tik ļoti nepatīkama komentāros. Tāds ļoti aktīvs naids, grūti pat pateikt [par ko], varbūt pret Krieviju vispār, kas man arī nešķiet pareizi, jo

es nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju vai Tarkovska filmas tikai tāpēc, ka politiķiem liekas, ka vajag izolēt visu krievu kultūru – nē."

Viņa norādīja, ka latviešiem nevajadzētu palikt par mazu, naidīgu un nīgru tautu, bet būt augstākiem, garīgi pārākiem, "neielaist dvēselē naidu". Žurgina arī norādīja, ka neatbalsta, ka, piemēram, Uzvaras parka piemineklis tiktu uzspridzināts, viņasprāt, tas būtu jāpārvieto prom uz Salaspili: "Es ar šausmām vienmēr domāju, kā var nonākt līdz tam, ka dedzināt grāmatas vai viss holokausts, vai izsūtīšana uz Sibīriju – tas ir tas pats ļaunums, tikai ar attiecīgu ideoloģiju, un tā pie zināmiem apstākļiem rodas tie vēsturiskie momenti, par ko visai cilvēcei pēc tam ir kauns."

"Būsim uzmanīgi ar savu garīgo pasauli," Žurgina aicināja. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti