Sadaļas Sadaļas

Meistars Knehts

Kā kultūras jomā kvalitatīvi sadzīvot ar Covid-19 pandēmijas situāciju?

Meistars Knehts

Izslēgšanas kultūra un vēstures pārrakstīšana

Cilvēku attieksmes un izteiksmes temperatūra sociālajos tīklos. Tolerance un spriestspēja

Neiecietības koris. Par diskusiju temperatūru soctīklos un sabiedrības toleranci

Virtuālā vide un aktuālie pandēmijas apstākļi ietekmējuši cilvēku savstarpējās komunikācijas veidus un temperatūru, kādā publiski paužam viedokli. Attālināta saziņa un sociālie tīkli, nereti kalpojot par zibensnovedēju sabiedrībā valdošajai spriedzei, dod iespēju izteikties brīvāk, otrajā plānā novirzot iecietību un sapratni. Kā sabiedrībā eksistēt atšķirīgiem viedokļiem, saglabājot toleranci citam pret citu, un risināt auglīgas diskusijas, nezaudējot spriestspēju?

Par diskusijām sociālajās vietnēs un uzskatu nometņu polarizēšanos kultūrpolitikas un kultūrvides raidījumā “Meistars Knehts” LR3 “Klasika” ēterā viedokļus izteica mārketinga komunikācijas plānotāja Digna Degtjarova, rakstnieks un kultūrpolitikas eksperts Haralds Matulis, tīmekļa žurnāla “Telos” redaktors Krišjānis Lācis un tīmekļa žurnāla “Satori” galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.

ĪSUMĀ:

Iespēja izteikties, iespēja klusēt

Latvijas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā jauku mirkli sagādāja Egila Levita runa: “Patlaban gan pasaulē, gan Latvijā sabiedrisko diskusiju karstums, atmosfēra ir sasniegusi ļoti augstu līmeni. Es teiktu, tāds zināms spalgs crescendo. Un iedomājieties, cik labi būtu, ja niknu komentāru vietā sociālajos tīklos mēs varētu likt mūzikas ierakstus... Mūzika nevis dala un atšķir cilvēkus, bet stiprina un vieno tos.”

Brīnišķīgs, taču nereāls priekšlikums. Atliek izvēle — iesaistīties vai klusēt.

30. martā portālā Delfi.lv Māris Zanders, aplūkojot atcelšanas kultūru, rakstīja šādi: “Ilgtermiņā lielāka problēma par “cancel culture” raksturīgo emocionālo sakāpinātību un paštaisnumu ir tas, ka

pieaug to cilvēku skaits, kuri par pareizāku izvēli uzskata paklusēšanu, jo “baigi man vajag riskēt”.”

Mārketinga komunikācijas plānotāja Digna Degtjarova sarunā Latvijas Radio norādīja, ka “mūsu laikos vieglāk un kaut kādā mērā mentālajai veselībai drošāk, iespējams, ir nepaust viedokli. Jautājums, protams, par to, vai tas mūsu demokrātisko sabiedrību pie kaut kā laba novedīs, bet šis jautājums ir retorisks.”

Kā atzina Henriks Eliass Zēgners, šāda sajūta var rasties, ņemot vērā, ka bieži sarunās pietrūkst elementāras cieņas, pieklājības un saprāta klātbūtnes. “Daudzas diskusijas notiek stipri agresīvos toņos, un jautājums par to, vai iesaistīties, droši vien jāuzdod katram sev, bet es katrā ziņā iestājos par to, lai saruna notiktu cieņpilni, izmantojot adekvātu argumentāciju,” pauda Zēgners.

Kultūrpolitikas eksperts Haralds Matulis pastāstīja, ka pēdējā laikā mēdz izvēlēties labāk savu viedokli noklusēt, pat ja tas šķiet labs. Taču viņš atzina: “Tu vari noklusēt vienā, otrā, trešā, ceturtā  reizē, bet, ja tā jau kļūst par sociālo realitāti, varbūt ir vērts teikt — hei, te ir kaut kāda problēma.” Viņš arī atzīmēja, ka

“neiecietības korim” pēdējā laikā pievienojušies tie, kas cīnās par kādu sociālo taisnību, par būtībā labu lietu, bet dara to radikāli, un asi reaģē uz jebkādu pretimstāvēšanu.

Mūslaiku situācija pasaules vēsturē nav unikāla, nāk prātā, piemēram, 20. gadsimta sākums cariskajā Krievijā līdz ar briestošo komunisma garu.

“Tagad ar vēstures atmiņu skaidri redzam, ka tur aug teroristiska organizācija un pēc tam ir masu slepkavību režīms, bet pirms Oktobra revolūcijas tas viss, boļševiku kustība, iespējams, izskatījās pavisam citādi — kā cīņa par sociālo taisnību. Noteikti bija oportūnisti, kas cīnījās par ekonomisku varu vai vienkārši varu, bet gan jau liela daļa patiešām ticēja idejai. Un nu šķiet interesanti, kā noorientēties mūsdienu situācijā Latvijā, kur atkal parādās radikāli kreisie, kad tēmas ir citas un tev liekas, ka situācija ir pilnīgi nebijusi. Bet vienlaikus tu atpazīsti kaut kādus musturus, kas veidojas, un tad jāsaprot, kurā pusē nostāties.

Protams, var pastāvēt malā un paklusēt, bet vienā brīdī tu saproti, ka klusēt nevar, ir kaut kas jādara, jo ir par traku,”

pastāstīja Matulis.

Satversmes tiesas lēmums par ģimenes jēdzienu saasina situāciju

Pēc Haralda Matuļa domām izšķirīgs brīdis ir bijis Satversmes tiesas lēmums, ka arī divas viena dzimuma personas var būt ģimene. “Galu galā tas, kas sākotnēji šķita pozitīvs veids, kā atrisināt to, ka viendzimuma pāri tiek diskriminēti, kļuva par triumfa un kaujas saucienu, ar ko liberālākā sociāldemokrātu daļa tagad metas virsū konservatīvajam spārnam.

Vislielāko nevēlēšanos rēķināties ar to, ka drīkst pastāvēt citi viedokļi, es patlaban redzu tieši no šiem kreisajiem uzskatiem,”

atzina Matulis.

Viņš norādīja, ka zināma loma ir tam, ka Latvijas kreisie spēki kļuvuši redzamāki un guvuši kaut kādu ietekmi. “Te runa, pirmkārt, par politisko partiju “Attīstībai/Par!”, kas gan vairāk definē sevi kā sociālliberālu, un, otrkārt, par Rīgas domes vēlēšanām, kurās triumfēja “Progresīvie”, kas skaidri definē sevi kā kreisu sociāldemokrātisku partiju. Ir radusies iespēja pāriet no apspiestā un neuzklausītā uz to, ka mēs tagad esam pie varas un beidzot atrisināsim to netaisnību, kas bijusi. Taču tajā brīdī, kad nonāc pie varas, ir svarīgi saprast, ka tev ir vara un tu vairs nevari funkcionēt tāpat kā apspiestais revolucionārs-anarhists. Kaut kādā ziņā tomēr jāuzņemas atbildība arī par tiem, kas domā citādi. Un tas man šķiet interesanti — kā šie kreisie spēki Latvijā tiks galā ar situāciju un kas dzims no konservatīvā pretspara. Jo nav jau tikai tāds viens konservatīvisms,” akcentēja Matulis, norādot, ka

dažādi konservatīvie katrs dara kaut ko savu –

“teiksim, katoļu arhibīskaps argumentē vienā veidā, Nacionālā apvienība, reizēm pieslejoties, tomēr runā par pilnīgi citām vērtībām. Interesanti, vai izveidosies kaut kāda vienota, konservatīva fronte vai vismaz viens sakarīgs, konservatīvs viedoklis”.

“Telos” versus “Satori”?

1. martā darbu sāka tīmekļa žurnāls “Telos”, kura galvenā redaktore ir Agnese Irbe un redaktors Krišjānis Lācis. Nu ir savā ziņā pārstāvniecība gan konservatīvākiem, gan liberālākiem spēkiem. Bet vai nebūs tā, ka “Satori” un “Telos” polarizēs sabiedrību — vai nu tu lasi vienu vai otru?

Krišjānis Lācis lasa “Satori” jau daudzus gadus. Viņaprāt, vienmēr ir labi zināt, ko domā cilvēki otrā pusē: ““Satori” sevi pieteicis kā patstāvīgas domas portālu, tas pats ar “Rīgas Laiku”. Tātad šajos medijos varētu izskanēt dažādi viedokļi, tomēr “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe liecina, ka nu tas ir aizvien grūtāk. Tātad, iespējams,

veidojas atšķirīgi burbuļi, kuru teritorijā cilvēki, neskatoties pār plecu un savas nometnes diskusiju ietvaros, slīpē savu viedokli.”

Vaicāts par “pārnometņu sarunām” Krišjānis Lācis atzīmēja, ka ir iespējams iesaistīties auglīgā polemikā un to vēlas arī “Telos” redakcija. Viņš priecātos, ja kāds spētu uzrakstīt labu rakstu par klasisko liberālismu. “Patlaban dažbrīd ir tā, ka mēs jau iepriekš it kā zinām, ko otrs teiks. Arī, piemēram, Alvja Hermaņa gadījumā bija tā, ka eventuālie oponenti it kā ielasa tajā tekstā vairāk, nekā ir,” uzsvēra Lācis.

Digna Degtjarova priecājas, ka diskusija par liberālām un konservatīvām vērtībām vispār sāk notikt, taču problēma ir tāda, ka tā īsti nav diskusija: “Katrs stāv savā ierakumu pusē, kliedz viens uz otru… Nezinu, vai mēs šādā ceļā nonāksim pie kaut kādiem secinājumiem un kompromisiem. Mans novērojums ir tāds, ka

abas puses patlaban ir vienlīdz neiecietīgas. Neviens nav gatavs piekāpties.

Uzskata, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais, kas, protams, ir absurdi, piemēram, liberāļu kontekstā, bet tas pilnīgi noteikti patlaban ir. Vēl arī tas, ka, sēžot katrs savā istabā, mēs sasāpējušos jautājumus nevaram atrisināt tā, kā, iespējams, būtu risinājuši agrāk, piemēram, satiekoties pie vīna vai alus glāzes, vai kādā seminārā vai pieņemšanā. Trešā lieta ir tā, ka cilvēkiem ļoti nepieciešama iespēja izpausties un pašrealizēties. Bet šis viss ir krietni vien ierobežots.”

Henriks Eliass Zēgners ir pārliecināts, ka dažāda spektra mediji ir nepieciešami,

cilvēkiem pašiem ir jāizdara secinājumi, ko no tā visa iekļaut savā pasaules redzējumā.

“Attiecībā uz šo tematu es ļoti gribētu piesaukt “Satori" 23. februārī publicēto Olgas Procevskas rakstu “Laiki mainās, laiki jūk”, kur viņa norāda, ka šajā te radikalizācijas procesā būtisks apstāklis ir pieaugošais sociālo pārmaiņu ātrums. Manuprāt, Olga šajā rakstā piedāvā perspektīvu, caur kuru vērts uzlūkot notiekošo. Vienlaikus šīs šķietami karojošās nometnes, manuprāt, brīžiem vairāk ir iztēlotas, nekā reālas,” pauda Zēgners.

Haralds Matulis piekrita, ka ir labi, ja pastāv konservatīvās domas žurnāls. Viņš pastāstīja, ka personīgi pazīst lielu daļu kreisās politikas aktīvistu: “Es viņus cienu gan par drosmi, gan par to, ko viņi darījuši, bet, skatoties viņu publiskās izpausmes, palaikam mulstu no kaut kādas neiecietības, kas parādās. Un privāti esmu saskāries arī ar izstumšanu.”

“Domāju, ka pastāv nošķīrums starp to, ko cilvēki anonīmi (un arī parakstoties ar savu vārdu) raksta internetā, un to, kas sabiedrībā patiesi notiek. Respektīvi — tas, kas notiek internetā, bieži vien rādās stipri sabiezinātās krāsās,” norādīja Zēgners. “Ar cilvēkiem, ar kuriem tu, nezinu, kaismīgi lamājies tviterī, satiekoties uz ielas vai kādā pasākumā, izrādās, tomēr ir iespējams cilvēcīgi parunāt. Man šķiet, ka šajā gadījumā

vērts aktualizēt to, kāda vispār ir mūsu virtuālās vides etiķete un cik nopietni mēs uztveram, cik kritiski izvērtējam to, ko tur izlasām un kas tur patiesībā slēpjas.”

2020. gada jūlijā Haralds Matulis un Digna Degtjarova Latvijas Radio ēterā jau piedalījās diskusijā par sociālo tīklu izteikumu temperatūru, un patlaban pagājuši desmit mēneši kopš šīs sarunas.

Pēc Dignas Degtjarovas domām mainījies tas, ka cilvēki ir daudz vairāk noguruši, nekā jūlijā: “Tobrīd mums likās, ka dzīvojam neskaidros apstākļos, bet patiesībā tad mēs dzīvojām krietni vēl ierastāk. Šobrīd, manuprāt, ir lielāks nogurums,

lielai sabiedrības daļai ir psihiskās veselības traucējumi. Un tas, protams, izpaužas tajā, kā cilvēki komunicē cits ar citu, kā viņi pauž viedokli, sāpi, uzskatus.

Protams, tas eskalējas un tikai vairo neiecietību citam pret cita viedokli, tas vairo aizkaitināmību un nekādā veidā nepalīdz saprātīgai un mierīgai diskusijai. Manuprāt, leksika kļūst mazāk cenzēta, mazāk iecietīga, daudz vairāk redzam “ad hominem”. Tas ir vienkāršākais veids, kā izkļūt no jebkuras diskusijas, — sākt izmantot personīgus uzbraucienus.”

Vai sociālo tīklu nozīme ir pārvērtēta?

Palaikam šķiet, ka “Facebook” esam sākuši uzskatīt gandrīz par galveno pulcēšanās vietu. Vai šī vietne patiešām veido sabiedrisko domu? “Facebook” diskusijās ir daudz emociju un daudz paviršības. Ja tas patiešām ir mūsu publisko diskusiju telpas centrā, vērts apsvērt, kādu sarunas kvalitāti vēlamies uzturēt.

“Sociālo tīklu nozīme un spēks nav noliedzams. Taču es, personīgi, pirms neilga laika no telefona izdzēsu sociālo tīklu aplikācijas “Facebook”, “Twitter” un “Instagram”,” atzina Zēgners. Viņš norādīja, ka joprojām tīklos ieskatās vairākas reizes dienā: “Pandēmijas stāvoklī dzīvojot vienatnē, pirms kāda laika pieķēru sevi, ka ir vēls vakars, būtu jāiet gulēt, bet es joprojām lasu kaut kādas diezgan nekvalitatīvas diskusijas tviterī. Un tad es domāju — vai šis tiešām ir jēgpilns stāvoklis? Vai tas slīpē manu viedokli, manu intelektuālo domu? Skaidrs, ka nē, tātad jāmēģina fokusēties uz citām lietām. Protams,

daudzas iespējas mums patlaban daļēji ir atņemtas, tomēr jāmeklē kaut kādi risinājumi un vienkārši jāpiepilda dzīve arī ar citām kvalitātēm, nevis iedomātām uzvarām iedomātās cīņās.”

Haralds Matulis nepiekrita, ka sociālie tīkli ir pārvērtēti, taču norādīja, ka to ietekme ir milzīga. Viņš pats vairs īpaši tīkliem līdzi nesekojot:  “Pirmkārt, neceru uzzināt kaut kādu būtisku patiesību. Otrkārt, mani bieži vien satrauc tas, ko uzzinu par pasaulē notiekošo, un tad labāk nezināt to.”

Henriks Eliass Zēgners pieļauj domu, ka laikā, ko cilvēki pavada galvenokārt mājās, neveltot gana daudz uzmanības veselīgām intelektuālām un fiziskām aktivitātēm, rodas frustrācija: “Mēs sēžam pie datoriem, ieslīgstam sarunās, uzvelkamies, sākam lamāties. Bet varbūt šo var uztvert kā spriedzes izlādes veidu, kā zibensnovedēju — lūk, es jūtos slikti un sarakstu visādas riebīgas lietas internetā. Varbūt tā nav pati sliktākā lieta, ko darīt, un ar reāliem uzskatiem un viedokļiem tam pamaz sakara.”

Kas ir politkorektums?

Krišjānis Lācis uzskata, ka Latvijā ar politkorektumu vēl nav tik traki kā dažās citās zemēs: “Pirms vairākiem gadiem vēl kā pirmā kursa maģistrants braucu uz konferenci Zviedrijā, un mana tēma bija samērā naiva un nevainīga, kaut kas par Kirkegoru un mīlestību. Gēteborgas Universitātē klausos konferences sākumdaļu, un tur tādas zviedru profesores, protams, pārliecinātas feministes, bezmaz vai sacenšas, kura ir lielāka feministe. Un es saprotu, ka mans referāts drusku jāpārstrādā, lai izvairītos no vīriešcentriskā skatījuma. Piemēram, attiecībā uz Dievu noņēmu dzimumdiferencēto vietniekvārdu “viņš”. Dievs tajās aprindās nevar būt viņš vai viņa.”

Henriks Eliass Zēgners atzina, ka politkorektuma jēdziens ir izstaipīts tā, ka ne vienmēr var saprast, kā kurš šo jēdzienu lieto: “Piekrītu uzskatam —

ja lietojam vārdu, kas kādu cilvēku aizskar, tad, lietojot šo vārdu, mēs šo cilvēku aizskaram. Jautājums — vai tas ir tas, ko vēlamies darīt, ja pieejamas alternatīvas.

Vienlaikus no valodas perspektīvas absolūti iestājos par to, ka neviens vārds nav svītrojams no vārdnīcas vai publiskas sarunas. Ir tikai jāsaprot, kādus vārdus izmantojam un vai tiešām tās ir labākās izvēles.”

Vaicāts, vai to, kas runas brīvības ierobežošanā liekas pārspīlēts, nebūtu jāuztver ar humoru, Krišjānis Lācis piekrita, ka humors, iespējams, ir vienīgais veids, kā vismaz Austrumeiropas kontekstā mēģināt no politkorektuma situācijas izlīst: “Piemērs. Mēs, latvieši, mēdzam lepoties ar to, ka mums savulaik bijušas aizjūras kolonijas.

Mūsdienu diskursā tas, protams, ir nosodāmi — lepoties ar kolonijām. Bet mums ir glorificējošs mūzikls “Tobago!”.

No otras puses, varam izmantot to, ka paši esam bijuši kolonizēti, un kā tādi mūžīgie vēstures zaudētāji pasmieties, cerams, sagaidot sapratni no kolēģiem Rietumeiropā.”

Viņš bija vienisprātis, ka Rietumeiropa un Austrumeiropa nekad īsti nesaplūdīs, jo izejas punkti un vēsturiskā pieredze ir pietiekami atšķirīga: “Protams, komunisma pieredze bija izolējoša, austrumdaļu nošķiroša. Tajā laikā Rietumos bija īsts modernitātes turbo paātrinājums, kas Eiropas austrumdaļai lielā mērā gāja secen.”

Kā norādīja Krišjānis Lācis padomju okupācija Latvijā domāšanas skaidrību ietekmēja arī negatīvā nozīmē, bet padomju okupācija ar runas brīvības ierobežojumiem un cenzūru savā veidā radīja priekšnosacījumus domas skaidrības noturēšanai vai gūšanai. “Pērn mirušais konservatīvais filozofs Rodžers Skrutons teicis, ka

austrumeiropiešiem ir labāks deguns, lai sajustu totalitāras shēmas, kas radītas, lai ierobežotu viedokļa paušanu un piespiestu cilvēkus publiskā vidē cenzēt pašiem sevi,”

piebilda Krišjānis Lācis.

Portālā Telos.lv 26. martā publicēts Hedas Nilsones raksts “Zilonis zviedru istabā”, un viena no rindkopām skan šādi: “Latvijas auditorijai, skatoties “Zviedru ziloni” tā iznākšanas — 2018. gadā, iespējams, varēja rasties zināma neizpratne, kāpēc jārunā par pašsaprotamo — par vārda brīvību. 2021. gadā ir izrādījies, ka iestāšanās par vārda brīvību spēj aizvainot un satraukt jūtas arī Latvijā. Daži sākuši vingrināties snuķu siešanā mezglos arī pie mums. Dzīvojot līdzi pēdējos gados Zviedrijā notiekošajam, vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka

pret dažām ideoloģiskajām manipulācijām Latvijā esam aizsargātāki nekā padomju “laimību” nepiedzīvojušie zviedri,

ka Latvijas pagātne — ja ne pašu, tad vecāku vai vecvecāku pieredze — ļaus atpazīt utopisku ideju absurdumu un mēģinājumus sabiedrības vairākumam manipulatīvi uzspiest kādas nelielas grupas viedokli. Tomēr daži notikumi un tendences liek šaubīties arī par mūsu imunitāti.”

Cilvēku spriestspējas zemais līmenis

Henriks Eliass Zēgners akcentēja problēmu: “Paskatāmies cilvēku rakstītos komentārus — kā tur viens teikums izriet no cita teikuma, kā tiek interpretēts izmantotais piemērs, tam vērts pievērst uzmanību.

Spriestspējas trūkums vai arī manipulācijas ar cilvēku spriestspējas mazāku aktivitāti — mūsu sabiedrībā tā ir problēma.

Jātur acis vaļā.”

Viņš piekrita, ka būtībā tas nozīmē garīgi disciplinēt sevi: “Jā, tas ir tāds universāls princips. Bet viens ir individuāla atbildība, un otrs ir mediju atbildība, kad izvēlamies, kādus rakstus publicējam vai kādu toni uzturam.”

Būtu labi, ja loģisko domāšanu mācītu jau skolā,

norādīja Krišjānis Lācis: “Latvijā ar filozofijas, loģikas, kritiskās domāšanas pasniegšanu skolās diemžēl ir vāji. Dažas valsts ģimnāzijās kāds no šiem priekšmetiem ir sastopams, bet nepietiek jau tikai ar kritisko domāšanu, kur māca, teiksim, argumentācijas kļūdu atmaskošanu un tamlīdzīgas lietas; svarīga ir arī pamatota sprieduma noformulēšanas māksla. Un to bez loģikas, bez domāšanas pamatlikumu apguves gluži vienkārši nevar. Un tad ir jājautā, vai vēlamies, lai šis viss būtu pieejams tikai priviliģētiem cilvēkiem priviliģētās ģimnāzijās, vai arī veicinām saprātīgu diskusiju līmeņa kāpināšanu plašākā sabiedrībā. Taču vienmēr nez kāpēc uzrodas jautājums, ko klasiskā izglītība dod valsts IKP.”

Viņš piebilda, ka “mūsdienās valda instrumentālās jeb uz tūlītēju lietderību vērstās domāšanas imperatīvs. Sasniegumiem vai ieguvumiem no kādas programmas atbalstīšanas jābūt skaidri aprēķināmiem, bezmaz vai grafikos skaidri saliekamiem. To mēs redzam arī tad, kad rakstām pieteikumus kultūras projektiem, arī zinātnē, kurā darbojos pats. Ir prasība paredzēt pienesumu IKP, pienesumu materiālās labklājības augšanā vai tehnokrātisku risinājumu sniegšanai šajā brīdī.”

Vai ir slikti un būs vēl tikai sliktāk?

Henriks Eliass Zēgners atgādināja 12. martā portālā “Satori” publicēto interviju ar rakstnieku Andri Kalnozolu: “Mēs šajā intervijā aizrunājāmies arī par Eiropas norietu un izslavētajām Eiropas drupām, un Andris atceras, kā pirms sešiem gadiem klejoja pa Eiropu, padzīvoja skvotos, izložņāja tās Eiropas drupas un tagad saka —

ļoti skaistas drupas, burvīga iespēja celt kaut ko jaunu.

Jā, izmaiņas pasaulē notiek nepārtraukti, bet es nevaru iedomāties pasauli, kurā nekas nemainās. Tas nozīmētu apstāšanos.”

Vaicāta, vai varam saskatīt pavedienu, aiz kura pavelkot, varētu diskusiju kāpinātos asumus kaut kā mīkstināt un ļaut runāt katram tā, lai viņš nebaidītos, ka tiks ierakts zemē līdz kaklam, Digna Degtjarova nosmēja, ka, ja viņa varētu sniegt atbildi, tad viņai tiktu piešķirta Nobela miera prēmija. Viņa cer, ka sabiedrība vēl nedaudz var paciesties: “Vasara, iespējams, pavērs arī kādas cerību durvis uz to, ka mēs kaut kādos formātos varēsim atkal satikties un parunāties aci pret aci klātienē lielākā vai mazākā skaitā. Domāju, tas lielā mērā varētu nākt kā risinājums arī šīs samilzušās problēmas lietā. Pavediens būs apstākļu kopums, kas ir gan klimats, gan sabiedrības noskaņojums, gan vakcinēto cilvēku procents. Protams, mums jāpieņem šī jaunā dzīves kvalitāte — viss kaut kādā mērā būs viļņveidīgi, tomēr nedomāju, ka būs tikai sliktāk. Pat es kā rūdīta pesimiste tā nedomāju.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt