Naura Puntuļa himnas stāsts: Sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu

"Devos uz Brīvības pieminekļa pakāji 18. novembra vakarā, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem ar skatu pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai” un pulksten deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, es ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu," ar savu pieredzi Rakstniecības un mūzikas muzeja videostāstu sērijā "Mans himnas stāsts" dalās kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība).

Mans himnas stāsts

2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.

Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.

Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected]

"Tā bija iniciatīva: mūsu valsts svētku vakarā 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa visiem kopā nodziedāt valsts himnu. Mani tas ļoti uzrunāja, un es vēlējos to izdarīt kopā ar savu tēvu.

Aizbraucu pie tēva uz laukiem, uz Talsu novada Tiņģeri un teicu:

“Tēvs, mums noteikti ir jābrauc 18. novembrī uz Rīgu, lai nodziedātu kopā himnu 18. novembra vakarā pie Brīvības pieminekļa!”

Mēs vienojāmies, ka tā tas tiks izdarīts, un es ar nepacietību gaidīju šo mirkli. Kaut kas nojuka. Neatceros, kādi bija iemesli, taču tēvs netika un nevarēja atbraukt.

Es konkrētajā laikā devos uz Brīvības pieminekļa pakāji 18. novembra vakarā, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem ar skatu pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai” un pulksten deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, es ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu. Manas lūpas kustējās, bet skaņa pār lūpām nenāca un, lai arī es esmu profesionāls mākslinieks un man ir jāprot dziedāt visdažādākajās emocionālajās situācijās, šoreiz es nespēju izdvest ne skaņu.

Es stāvu. Man acīs asaras. Lūpas kustējās, bet bija klusums.

Tad es nodomāju: varbūt arī labi, ka tēva tobrīd nebija man blakus, jo man kā vīrietim droši vien būtu mazliet neērti par šo," spilgtu momentu atceras Nauris Puntulis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti