Naudas trūkuma apstākļos daudz skaudrāk iezīmējas arī citas Kultūrkapitāla fonda problēmas - apdraudēta reputācija, grūtības noformēt ekspertu komisijas un nevienlīdzīga konkurence regulārajos projektu konkursos.
Finansējums atkarīgs no eksperta komisijas sastāva
Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) ir visnopietnākais un teju vienīgais valsts līmeņa radoša darba atbalstītājs. Krīzes laikā fondam no valsts budžeta piešķīra par 72% mazāk, kā iepriekš. Pēdējos gados fonda maciņš ar katru gadu paliek smagāks, taču tas notiek daudz lēnāk nekā solīts. Šonedēļ sākusies pieteikšanās ceturtajam šī gada projektu konkursam. Tieši tiem aiziet absolūts vairākums valsts piešķirtās naudas.
Projektu konkursi notiek četras reizes gadā deviņās dažādās kultūras nozarēs. Lielākā daļa projektu iesniedzēji atbalstu nesaņem, tāpēc sabiedrība varētu apšaubīt Kultūrkapitāla fonda spēju līdzekļus pienācīgi sadalīt. Tādējādi ir apdraudēta fonda reputācija - tā teikts arī Kultūrkapitāla fonda 2015. gada darbības stratēģijā.
Filmu studijas "Rija" producents Vilnis Kalnaellis nevarot sūdzēties, ka viņa studija nebūtu atbalstīta. Tomēr pārāk daudz esot atkarīgs no ekspertu profesionalitātes vai tās trūkuma. „Es bieži saprotu, vai mans projekts būs atbalstīts nevis pēc tā projekta kvalitātes un satura, bet pēc ekspertu komisijas sastāva. Es uzreiz apskatos, kādi cilvēki ir ekspertu komisijā, un man ir skaidrs, ka man ir „šance", teiksim, viens pret desmit," saka Kalnaellis.
Viņš norāda: trūkst arī atgriezeniskās saites, plašāka paskaidrojuma, kāpēc projekts noraidīts. Tas vēlreiz pierādot, ka skaidru kritēriju nav. „Noteikti tie cilvēki domā, ka viņi strādā pēc vislabākās sirdsapziņas un ar visaugstākajiem mērķiem, un pēc visaugstākajiem kritērijiem. Bet tie kritēriji nav definēti - kas ir balts, kas ir melns un kas mums ir vajadzīgs šodien, rīt un parīt," saka Kalnaellis.
Par eksperta darbu 75 santīmi pirms nodokļiem
Tradicionālās kultūras ekspertu komisijas vadītāja etnomuzikoloģe Anda Beitāne nepiekrīt, ka trūkst kritēriju projektu izvērtēšanā. Ideja par punktu sistēmas izveidošanu ir atmesta vairākkārt. Māksla ir jāvērtē kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi.
„Tāpēc tur sēž nozares eksperti un tad mēģina saprast, kas šobrīd, šajā konkrētajā Latvijas kultūras dzīves situācijā nozares kontekstā ir prioritāri atbalstāms. Un tur vēl tie viedokļi dalās, un tad bieži vien tās diskusijas ir ļoti asas," skaidro Beitāne. Literatūras ekspertu komisijas vadītāja, rakstniece Gundega Repše atgādina, ka būt par ekspertu ir smags darbs. „Un lai nebūtu ilūzijas sabiedrībai: par viena darba izlasīšanu, kas var būt 500 lappušu garš manuskripts - vakar tādu izlasīju -, par to eksperts pirms nodokļu nomaksas saņem 75 santīmus," saka Repše.
Divu gadu laikā, kamēr eksperts darbojas komisijā, ir ierobežotas viņa iespējas pašam iesniegt projektus. Aizliegts tas nav, bet neētiski gan. Arī bijušais vizuālās mākslas komisijas eksperts Aigars Bikše bijis šādās situācijā. „Tāpēc es arī negribu sevi noslogot ar šādu eksperta situāciju, jo, protams, divus gadus tu vari ļoti minimāli piedalīties," uzsver Bikše.
Gundega Repše uzskata, ka fonda eksperta darbs ir altrusistisks. „Cilvēki, kuri ir nolēmuši tur darboties, grib kaut ko saglābt, iniciēt un pārmainīt attiecīgās jomas politikā un virzībā, attīstībā, nevis to sev kā darba vietu, tas nav nopietni. Tas ir altruistisks darbs, kur vienīgie augļi ir neskaitāmi ienaidnieki un mediju klačas par to, ka tiek 'dalīts pēc purniem'. Tie ir tiražētie meli, tā tas nenotiek." Repše atzīst, ka ir grūti sev pazīstamiem cilvēkiem noraidīt projektus, bet tas jādara. Skaitļi gan rāda, ka 10% visveiksmīgāko projektu vadītāju kopš 2010.gada par visiem saviem projektiem kopā saņēmuši vidēji 18 000 latu katrs. Atlikušie 90% saviem projektiem kopā "nopelnījuši" vidēji 1579 latus.
Valsts kultūkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe skaidro, kāpēc izveidojies priekšstats, ka pazīšanās ir izšķirošs faktors. „Tā vēsture jau mums arī par katru cilvēku ir ļoti labi zināma, fonds jau eksistē no 1998. gada. Praktiski jau kontingents ir diezgan zināms, un par katru, kas šo projektu ir nomuļļājis vai nav realizējis tādā apjomā, kā solījis, jau šeit ir sakrājusies informācija, un mēs diezgan labi zinām, kuram var uzticēties, kuram nevar, kurš ir jāpārbauda. Tā vienkārši, ka uz dullo no debesīm nokritīs kaut kāds cilvēks un uzrakstīs desmit projektu un visiem dabūs naudu, tā nav!" klāsta Vērpe.
Savā starpā sacenšas gan valstiski nozīmīgi, gan sīki projekti
Producents Vilnis Kalnaellis novērojis, ka jaunajiem kino censoņiem dabūt atbalstu fondā ir grūti. „Es esmu ar daudziem jauniem cilvēkiem runājis, viņi teica – viņi nekad vairs nesniegs kultūrkapitālā projektus. Tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā," saka producents.
Kalnaellis piekrīt, ka konkurences apstākļos atbalstīt profesionāļus ir drošāk. Tomēr konkurenci nevajadzīgi palielina projekti, ko, viņaprāt, vajadzētu finansēt no Kultūras ministrijas bāzes budžeta. Arī Latvijas Literatūras centra vadītājs Jānis Oga uzskata, ka šādā veidā tiek kropļota konkurence. „Kultūrkapitāla fondam, manuprāt, ir jātiek galā ar tām aktivitātēm, kas notiek gadu no gada, kuras likumsakarīgi ir pieņemtas par tradicionālām un atkārtojas gadu no gada, kurām faktiski nevajadzētu konkurēt kopā ar tā saucamajiem projektiem. Tādi ir, piemēram, Literatūras gada balva, vērtīgu grāmatu iepirkumi Latvijas bibliotēkām (ko koordinē Nacionālā bibliotēka), gan tai skaitā kultūras periodika," saka Oga.
Jānis Oga kopš 2010. gada ir visvairāk atbalstītais projektu vadītājs. Četru gadu laikā viņa vārdā iesniegtajiem projektiem piešķirti gandrīz 188 000 latu. Līdzīgu summu pusgada laikā šogad izmaksāja visiem literatūras projektiem kopā.
Visdārgākie projekti ir literārā žurnāla "Latvju Teksti" izdošana un labāko latviešu darbu tulkošana. Turklāt šobrīd Literatūras centram ir līgums ar Kultūras ministriju par latviešu literatūras eksportu un popularizēšanu. „Faktiski katrai no šīm aktivitātēm mums ir jāpiedalās KKF konkursos. Un, protams, tas ir absurds un par to ir runāts daudzus gadus. Tā ir ne tikai literatūras nozarē, ka [lielajiem projektiem] ir jākonkurē tādā pašā mērā, kā ar viena rakstnieka viesošanos kādā pilsētas bibliotēkā," saka Oga un piekrīt, ka projektu summas ir neadekvātas.
VKKF uzliktā nasta – pārāk smaga
Par maz naudas radošam darbam un izdevējdarbībai, par daudz - regulāriem pasākumiem. Līdzīgās domās par savu jomu ir arī vizuālās mākslas eksperts Ojārs Pētersons, kurš bija nolēmis vairs ekspertu komisijā nepiedalīties, bet piekritis atgriezties fondā, jo novērojis, ka pārāk daudz līdzekļu aiziet organizatoriskiem procesiem. „Es tā saskaitīju un konstatēju, ka 25% aizgāja vairs tikai tiem, kas kaut ko ražo, tur kaut kādas gleznas un nezin ko tamlīdzīgu [iesmejas]. Tā liekas, ka tā proporcija tomēr būtu „biški" jāpamaina, jo bija aizgāja ļoti daudz visādām grāmatām, katalogiem, manuprāt, varētu arī iztikt bez tiem," uzskata Pētersons.
Kalnaellis ir piemērs šādai situācijai. Trīs gadu laikā viņš nav saņēmis atbalstu nevienas filmas veidošanai, vienīgi DVD izdošanai un dalībai filmu festivālos. Izmaksas Kultūrkapitala fonds sedzot daļēji. Viņaprāt, Kultūrkapitāla fondā „cilvēki izmisumā iet un risina savas finansiālās iespējas, kā kaut cik samazināt savus izdevumus."
Kalnaellis saka - nevaram tikai dod naudu „kultūrkapitālam" un gaidīt, kad tas atrisinās visas kultūras nozares problēmas. Arī Gundega Repše piekrīt, ka uz KKF pleciem uzlikts pārāk daudz. „Problēma ir tajā, ka bieži vien tas kalpo kā Kultūras ministrijas ierocis, vienkārši ministrijas neizdarību dēļ kā ielāps, un tas apdraud Kultūrkapitāla fonda funkcijas, kā būt radoša darba pamatbalstam un veicinātājam," saka Repše.
Projektu konkursos jāatbalsta radošs darbs un jāmeklē jauni talanti, bet, piemēram, žurnālu un pasākumu finansēšanai jāizveido atsevišķa kabata. Šādu risinājumu redz vairāki Latvijas Radio aptaujātie cilvēki, tostarp Jānis Oga. „Es esmu par to, lai ir vairāk un sīkāk sadalītas mērķprogrammas, kas būtu izdalītas atsevišķiem mērķiem, tāpat kā kādreiz bija konkrēta mērķprogramma gan bērnu literatūras rakstīšanai un izdošanai, gan latviešu literatūras izdošanai ārzemēs. Un, manuprāt, šāda mērķprogramma būtu nepieciešama, kas aptvertu visas nozares un kas būtu tikai kultūras periodikai," norāda Oga.
Kopš krīzes mērķprogrammu skaits sarucis par 95%, bet atbalstīto projektu skaits - par trešdaļu. Kultūrā šobrīd krīze nav beigusies, uzskata rakstniece Gundega Repše. Viņa, tāpat kā vairums ar fondu saistīto cilvēku, uzskata, ka finansēšana no akcīzes nodokļa ieņēmumiem bija labākais variants. Šobrīd fonds atkarīgs no valsts budžeta līdzekļiem un solījumiem. „Budžets arī krīzes gados nepiedzīvoja tik dramatisku kritumu. Tiklīdz runa ir par kultūru, tā, gluži kā „sovjetu" laikos, ir pārpalikuma princips - pēc desas nāks izklaides," uzskata Repše.
Sižeta tapšanas laikā, īsi pirms Žanetes Jaunzemes-Grendes atlaišanas no kultūras ministra amata, Latvijas Radio viņas komentāru neizdevās iegūt. Ministres padomniece mutiski norādīja, ka ministre ir politiska persona, un fonda darbība uz viņu neattiecas.
Lai arī iespējamā nākamā kultūras ministre Dace Melbārde medijos kā prioritāti norādījusi Valsts kultūrkapitāla fonda budžeta palielināšanu, šķiet, jāpievērš uzmanība arī tam, vai sistēma, kādā līdzekļi tiek sadalīti, atbilst vissvarīgākajām KKF funkcijām.
