Iesniegtie projekti jaunajai mērķprogrammai apliecina, ka mums ir dažāda izpratne par nacionālo identitāti, tomēr visvairāk šis jēdziens joprojām saistās tieši ar pagātnes mantojumu.
KKF padomes priekšsēdētāja Anda Beitāne stāsta, ka iesniegtie projekti uzrāda trīs galvenās tendences:
Mums ir viena sabiedrības daļa, kas nacionālo identitāti meklē pagātnē, mūsu nacionālajās kultūras vērtībās un vēlmē tās neaizmirst un saglabāt. Tāpat iezīmējas tendence politizēt nacionālo identitāti, meklējot to valstiskumā. Trešā tendence ir identitāti saistīt ar augsta līmeņa mūsdienu profesionālo mākslu visos tās žanros”.
Atbalstīto projektu sarakstā acīmredzami vairāk tomēr dominē uz pagātni vērsto projektu klāsts. To vidū ir gan vēsturisko romānu cikls „Mēs. Latvija, 20.gadsimts”, dažādi tradicionālās kultūras izpētei veltīti projekti, kā arī slavenām personībām veltīti pētījumi un pasākumi. „Protams, sava ļoti nozīmīga loma ir Rainim un Aspazijai un viņu 150-gadei. Ir arī Rūdolfam Blaumanim, Jānim Cimzem, Alfrēdam Kalniņam un citiem mūsu dižgariem veltīti projekti,” atzīmē Beitāne.
Nacionālās identitātes projektu konkursā atbalstīts arī projekts „Raiņa ceļš”, kas taps Nacionālajā teātrī, kā arī Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes muzikālā drāma „Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu”, ko iestudēs uz Nacionālās operas skatuves.
No filmu projektiem atbalstīta Viestura Kairiša spēlfilma „Melānijas hronika”, kas vēsta par deportēto latviešu likteņiem.
Tāpat arī jaunā režisora Renāra Vimbas spēlfilma „Es esmu šeit”, kas ir viens no retajiem mūsdienu aktualitātēm veltītajiem projektiem. Filma iedzīvinās šodienas Latvijas lauku situāciju, filmas centrā būs divi pusauga bērni, kurus audzina vecmāmiņa, jo viņu mamma strādā ārzemēs.
„Pirmais impulss šai filmai dzima no satraukuma, kas rodas, kad es apciemoju Latvijas teritorijas, ko mēs mēdzam saukt par izmirstošām,” stāsta Vimba. „Tā filma ir par tiem, kas paliek. Pretstatā tām daudzajām filmām, kas runā par izbraucējiem. Taču tā nav sociāla drāma par bāreņu nedienām. Tas ir dzīvi apliecinošs stāsts ar enerģiskiem un motivētiem galvenajiem varoņiem,” skaidro režisors.
Tradicionālās kultūras nozarē atbalstu guvuši vairāki ar Latgali saistīti projekti. To vidū ir Mārtiņa Boiko monogrāfija, veltīta unikālam, bet izzūdošam rituālam - mirušo ofīcijam - kas ir īpaši psalmu dziedājumi. „Tā ir cilvēku pašu iniciatīva, ļoti pamatīgi iesakņojusies un skaista tradīcija, saistīta ar mirušo piemiņu. Latgalē joprojām daudzās vietās tā tiek kopta, bet tai ir tendence iet mazumā,” pamanījis Mārtiņš Boiko.
Lai arī Mārtiņa Boiko monogrāfija atbalstīta nacionālās identitātes programmā, etnomuzikologs godīgi atzīst, ka šo projektu tā īsti ar nacionālo identitāti nevēlas saistīt. Viņaprāt, šajā programmā tomēr būtu jādominē uz tagadni un nākotni vērstiem projektiem: „Mūsu pašreizējā identitāte ir ar vairākām nopietnām vainām, kas būtu labojamas un ko vajadzētu mērķtiecīgi darīt. Proti, šīs vainas ir atpakaļvērsums un pesimisms. To ātri pamana arī cittautu pētnieki. Tad, lūk, svarīgākais uzdevums varētu būt atrast gaišos, optimistiskos, uz jaunatni vērstos simbolus mūsu bagātajā kultūras klāstā un tos pētīt, izvērst un tiem likt cirkulēt mūsu medijos.”
