Tikmēr atveram jauno grāmatu un ielūkojamies tās lappusēs Klusās sestdienas rīta sarunā: Liene Jakovļeva ar Ilzi Šarkovsku-Liepiņu tikās Aizkrauklē – Ilzes mājās, kuras darbistabā liela daļa grāmatas arī tapusi. Vērtīgo izdevumu klajā laidis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Liene Jakovļeva: Beidzamajos gados tev bijis jāveic daudz ceļojumu, lai satiktos ar Latvijas mūziku renesansē. Vispirms man gribētos pajautāt, kāds bijis tavs ceļš līdz šai grāmatai?
Ilze Šarkovska-Liepiņa: Zināmā mērā tas sācies jau Dārziņskolā, kur man bija brīnišķīgs vēstures skolotājs Marģers Vestermanis, kurš burtiski mani saindēja ar vēstures lietām un saviem ārkārtīgi dzīvajiem, interesantajiem stāstījumiem. Pateicoties viņam, lielā mērā es vispār sāku interesēties par vēsturi, lasīt vēstures grāmatas. Man ļoti patika Latvijas izdevniecības "Liesma" sērija – stāsti par vēsturi, biju izlasījusi gandrīz visas grāmatas. Senie laiki Eiropā – Francijā, Spānijā, Itālijā – man likās tik suģestējoši un interesanti. Tad vēl jau 70. gadu beigās, pašā 80. gadu sākumā man sirdī bija iekritusi igauņu senās mūzikas grupa "Hortus Musicus" un Andress Mustonens, kura ierakstus varēja redzēt Latvijas Televīzijā – tas likās kaut kas tik pārcilvēcīgi interesants un skaniski ārkārtīgi daiļš. Padomju laikos par seno mūziku īpaši neinteresējās, tā bija sfēra, par kuru interesējās tikai daži eksperti. Arī Latvijas Universitātes ansamblis "Canto" sāka meklēt un dziedāt renesanses mūziku.
Bet lielākā interese sākās konservatorijas laikā. Mans specialitātes pedagogs Dzintars Kļaviņš deva lasīt interesantu literatūru – arī tādu, kuras bibliotēkā nebija.
Konservatoriju beidzu ar diplomdarbu "Bēthovena laikmets Latvijas mūzikas kultūrā" – arī pret 18. gadsimtu toreiz bija diezgan dalīta attieksme, un visu laiku bija sajūta, ka drusciņ esmu disidentiska, to darot.
Jo šādi un tādi materiāli atradās specfondos, un reti kurš students tika pie literatūras, kas iznākusi starpkaru periodā Latvijā un arī pie Latvijas trimdas literatūras. Radās interese arī par 16. un 17. gadsimtu – uzrakstīju rakstu žurnālam "Māksla" par pirmo latviešu valodā izdoto dziesmu grāmatu – 16. gadsimta dziesmu grāmatu. Tad jau tā taciņa veda arvien arvien dziļāk un dziļāk, un es pēkšņi atklāju, ka ir tāds komponists Pauls Bucens.
Ir neizsakāmi daudz interesantu lietu! Rīga bijusi ievērojama reformācijas citadele, šeit tapušas dziesmas, un arī neatkarīgi no Vācijas šeit vārījusies radošā doma.
Daudz skatījos vācbaltiešu materiālus, par kuriem interese tajā laikā nebija sevišķi liela, jo atcerēsimies, ka "sovjetismā" ideoloģiskā paradigma bija vērsta uz to, ka bija jāapliecina sava piederība un tuvējie sakari ar Krievijas lielo kultūru, un viss pārējais bija vai nu ļoti margināli vai ļoti destruktīvi. Un šajā ziņā starpkaru periodā un jaunlatviešu laikā kultivētā doma par latviešu 700 gadu ilgo verdzību bija īsti vietā arī padomju laikos, un to arī pilnam ekspluatēja. Līdz ar to viss, kas saistījās ar Vācijas kultūru un kultūrtrēģerismu, kā toreiz to sauca, bija ar ārkārtīgi negatīvu nokrāsu.
Bez tam ņemsim vērā arī attieksmi pret reliģiju – to, ka profesionālā mūzika Latvijā sākotnēji lielā mērā ir bijusi reliģiska. Bija, protams, arī sadzīves mūzika, bet tieši tāpat kā citur Eiropā tā netika fiksēta tik cītīgi kā garīgā jeb sakrālā mūzika. Vēl ir tāda lieta, ka vācbaltiešu šeit bija samērā maz – faktiski tie pat nebija tikai vācbaltieši, tā bija ļoti starptautiska sabiedrība – bija holandieši, poļi un citu tautību pārstāvji.
Interesanti arī, ka 15. un 16. gadsimtā nācijas koncepts vēl neeksistēja – bija svarīgi, vai esi kristietis vai neesi. Faktiski arī tas dalījums vāciešos un nevāciešos – tam nebija tik strikta nacionāla pieskaņa, cik kārtas pieskaņa, un te jāatceras vēl viena lieta, ka
līdz pat 16. gadsimtam latvietis nebija nekāds vergs vai dzimtzemnieks – arī latviešiem piešķīra lēņus, viņi nēsāja ieročus un ar savām draudzēm piedalījās karos.
Kas attiecas uz mūzikas lietām, mēs varam pieņemt diezgan droši, ka 15. un 16. gadsimtā latvieši bijuši visai aktīvi savās muzikālajās izpausmēs – un to fiksē baznīcu un arhīvu materiāli – ar to vien, ka viņiem bijušas sava altāra, baznīcas un tulkotas dziesmas. Bet es nepārstāstīšu grāmatu...
Protams, ka tas viss ir jālasa! Un jāskatās arī grāmatas vāks, kam izvēlēts gabaliņš no Rīgas Doma baznīcas.
Tā bija mana izvēle, jo šo Doma baznīcas kora luktas cilni aprakstu grāmatā. Tā ir ikonogrāfiska liecība par instrumentiem, kas bijuši izplatīti Latvijā. Bet šis cilnis mākslinieciski ir tik ārkārtīgi pievilcīgs, ka man likās – ir īsti vietā tam atvēlēt vāku, un māksliniece Gundega Kalendra, ar kuru mēs strādājam kopā ne pirmo reizi, lieliski jūt atmosfēru, laikmetu un prot novērtēt arī laikmeta mākslinieciskās vērtības.
Grāmatā esi rakstījusi par Latviju, bet pieņemu, ka tu, lai to visu savāktu un apkopotu, esi devusies arī tālu ārpus mūsu valsts, meklējot materiālus bibliotēkās un arhīvos.
Jā, tās ir neizsmeļamas bagātības, jo, tiklīdz tu kaut kur dodies, zinādams, ka tev vienā vai otrā grāmatu krātuvē vai arhīvā ir kāds pavediens, tā iespējams izcelt vai nu zelta graudiņu, vai dažkārt arī tīrradni. Šobrīd bibliotēkas diezgan sparīgi digitalizējušas savus resursus un krājumus, kas ir milzīgs sasniegums, jo astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad visintensīvāk strādāju ar šiem materiāliem, šādu iespēju nebija, bet šobrīd digitalizētie arhīvi paver unikālas iespējas.
Kur tās lielākās bagātības ir slēpušās?
Viena no skaistajām 16. gadsimta un 17. gadsimta sākuma kolekcijām atrodas Upsālas Universitātē – tur šobrīd ar šiem materiāliem strādā latviešu vēsturnieku grupa, sadarbībā ar zviedru kolēģiem mēģinot restaurēt jezuītu kolēģijas bibliotēku. Ir zināms, ka šī bibliotēka no Rīgas tika pārvesta uz Zviedriju, klāt bijis arī saraksts, un šis grāmatu saraksts ir arī bibliotēkā atrodams. Bet amatpersona, kas stādījusi šo sarakstu, protams, nav veidojusi bibliogrāfiski izsmeļošu materiālu, lai tajā varētu orientēties pētnieki, tā ir drīzāk grāmatvedības liste, kurā redzam, ka no Rīgas aizvestas neskaitāmas agendas, dziesmu grāmatas, misāles un citi materiāli, un tikai atsevišķos gadījumos precizēts, kas tā ir par grāmatu. Otra lieta – šīs grāmatas, arī nošu materiāli, nav ieplūdinātas Upsālas Universitātes bibliotēkas kolekcijā kā vienota vienība, bet gan izšķīdušas šajā milzu krājumā. Kad pagājušajā gadā biju Upsālas Universitātē, es arī mēģināju restaurēt šī krājuma muzikālo daļu pēc saraksta, un tā
jaukākā laikmeta liecība no 16. gadsimta, kura man iekrita rokās un kura neapstrīdami pieder Rīgai, ir cisterciešu mūķenes Annas Notkenas lūgšanu grāmata, kurā ir lūgšanas ar visām notīm – brīnišķīgs mūzikas materiāls, skaista liecība,
kuras beigās ir viņas pašas iešūtas lapiņas ar tekstiem arī vācu valodā un viņas pašas zīmējums ar Dievmāti, Jēzu tādā naivistiskā manierē. Tas arī ir publicēts grāmatā.
Tu minēji Paulu Bucenu, tu minēji mūķeni, kas ir vēl tās personības un muzikālās vērtības, kuras mēs varam paklausīties?
Arī Bucenu varam paklausīties, jo pēc atsevišķām balsīm un partijām, kuras izmētātas dažādās Eiropas bibliotēkās, ir restaurēti vairāki darbi, pēc kuriem varam teikt, ka Rīgā ir darbojies ļoti ražīgs komponists, kurš iekļāvies tā laika stilistikas un žanru kontekstā. Līdz ar to mēs pilnīgi droši varam apgalvot – un tas jau šodien nav nevienam vairs jāpierāda –, ka Latvijas mūzika ir Rietumu mūzikas kultūras sastāvdaļa, ko lielā mērā man vajadzēja pierādīt vēl deviņdesmitajos gados, kad izstrādāju savu disertāciju un 1997. gadā to aizstāvēju Mūzikas akadēmijā. Lai gan jau tolaik Mūzikas akadēmijas mācībspēki un pētnieki centās likvidēt baltos plankumus, veltot uzmanību tieši vācbaltiešu mūzikas kultūrai Latvijā.
Rīdzinieki cēlās, modās un gāja gulēt ar torņu mūziku un torņu mūziķiem, kuru pienākums bija ne tikai pildīt naktssarga pienākumus, bet arī signalizēt.
Rīgas pilsētas sadzīve – kāzas, bēres, Maija grāfa svētki, tirgus, Ziemassvētki – ak vai, kā tik tur nebija: sākot ar akrobātiem, dažādiem spēlmaņiem, kuri cīnījās par savu vietu zem saules, muižiņās un Livonijas ordeņa īpašumos spēlētā mūzika,
Tie putekļi ir ar tādu smaržu... Nekas jau nespēj sabojāt grāmatas vai dokumenta smaržu – mirklis, kad tu pieskaries tik senai liecībai, tā ir īpaša sajūta, un to nevar īsti dabūt virtuālajā vidē.
Ināra Jakubone, līdzīgi kā Baiba Jaunslaviete, man palīdzējusi tikt vaļā no atsevišķām aplamībām – no neprecizitātēm, jo katram ir vajadzīgs savs redaktors, skats no malas un vērtētājs. Protams, grāmata izgājusi arī institūta zinātniskās padomes sietu, jo bez padomes lēmuma šāda veida darbi nenonāk drukāšanā. Bet redakcionālais darbs ir īpaša lieta. Mums gāja interesanti, vētraini brīžam un ļoti radoši. Inārai ir ārkārtīgi plašs redzesloks un brīnišķīga spēja just literāro materiālu. Viņa ir lieliska redaktore no tā viedokļa, ka viņa pasaka – jā, bet es to nesaprotu, tev ir jāraksta tā, lai saprastu vairāki... Varbūt mēs varam darīt tā un tā? Tiešām – mēs varam darīt tā! Un tad tas kļūst daudz vairāk saprotami, un man par to kā autorei ir milzīgs prieks.
Visādā ziņā tik lielu atbalstu no savām redaktorēm, sevišķi no Ināras, līdz šim dzīvē neesmu jutusi. Ar savām darba kolēģēm, kas šajā projektā bija, es teiktu, es noteikti varētu iet partizānos vai kādās citās sarežģītās misijās, jo mēs ļoti labi saprotamies.
Te es runāšu arī par mākslinieci, par Gundegu Kalendru, kuras aģentūrā šī grāmata ir tapusi – tik lieliska sadarbība, savstarpējā sapratne un pat līdzdomāšana visās niansēs reti gadās.
Nē, tas ir kā atkarīgajam – no viena purva ārā un otrā jau iekšā. Tā ir adrenalīna meklēšana, nespēja apstāties.
