Rīta regtaims

LMB nominants Guntis Kuzma klausās Džošua Redmanu

Rīta regtaims

Cēsu mākslas festivālā - dziesmas tuvas un tālas, maz dzirdētas un gudras

Mūziķi zibakcijā: Mums apnikusi gumijas stiepšana koncertzāles un atalgojuma jautājumā!

Mūziķi zibakcijā: Mums apnikusi gumijas stiepšana koncertzāles un atalgojuma jautājumā!

Par lielāko risku zemā atalgojuma un akustiskās koncertzāles trūkuma apstākļos mūziķi Latvijā uzskata varbūtību, ka daudzi talantīgi mūziķi savu profesiju pametīs vai arī dosies strādāt ārpus Latvijas, savukārt jaunie talanti, izgājuši pilnu apmācības ciklu par mūsu valsts nodokļu maksātāju naudu, savu karjeru jau no paša sākuma saistīs ar ārzemēm. Šādas pesimistiskas prognozes izskanēja 27. jūnijā rīkotajā zibakcijā. 

28. jūnijā Ministru kabinetā notiek valdību veidojošo politisko partiju tikšanās par nacionālās koncertzāles izveidošanu. Bet 27. jūnija vakarā Esplanādē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, apvienojoties ar Mūzikas akadēmijas studentiem un arī ar Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas absolventiem, kļuva par ielu muzikantiem, vācot ziedojumus jaunās koncertzāles atbalstam, tādējādi protestējot pret 15 gadus ilgu kavēšanos un mudinot pieņemt beidzot lēmumu par koncertzāles projekta sākšanu.

Tāpat akcijas laikā tika aktualizēti jautājumi par orķestra mūziķu atalgojumu un katastrofālajiem darba apstākļiem Lielajā ģildē.

"Koncertzāles nepieciešamība ir ļoti, ļoti aktuāla, jo apstākļi mums, mūziķiem, Lielajā ģildē nav piemēroti," pauž klarnetists Mārtiņš Circenis.

"Arī valsts un galvaspilsētas mērogā skatoties, tas ir nenopietni, ka mums nav celtnes, kurā adekvāti uzvest kultūras projektus gan plašākā, gan lokālā mērogā."

Circenis akcentē arī šīs akcijas otru pusi – atalgojuma jautājumu, kas nekustas ne no vietas. "Laiks iet, visas nozares attīstās, bet šis stāv un nav īsti pamatojuma, kāpēc tieši tā notiek," uzsver mūziķis. "Jāatrod kāds risinājums, kā to varētu uzlabot pēc iespējas ātrāk, lai šī situācija nekļūtu vēl sliktāka, jo

cilvēki, kuriem ir potenciāls nodarboties ar mūziku, mūk projām no šīs profesijas jau padsmit gadu vecumā, apzinoties tās grūtību un zemo atalgojumu proporcijā pret darba stundu ieguldījumu. Tas ir zīmīgs signāls!

Protams, nedomāju, ka mūzika ir vienīgā nozare, kas saskaras ar šo problēmu – ka darba un studiju apjoms ir liels salīdzinājumā ar zemo atalgojumu. Ja tas netiks risināts tagad, tad – kad? Ceru, ka mūsu šodien spēlētā mūzika aizlidos ne tikai debesīs, bet arī kādā dzirdīgā ausī."

Skeptiskākās domās par zibakcijas rezultātiem un koncertzāles būvniecības uzsākšanu ir obojists Egils Upatnieks, kurš tomēr pauž cerību, ka vismaz atradīsies finanšu līdzekļi Lielās ģildes uzturēšanai, kas šobrīd ir pussabrukšanas stadijā. Neskatoties uz pesimistiskajām prognozēm, no Latvijas viņš projām nav devies. "Spēlēju gan Latvijā, gan daudz kur citur, tāpēc man ir, ar ko salīdzināt. Tas laikam ir tāds muļķīgs patriotisms… Jo ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri teiks – ja jau esi tik labs un pieprasīts, brauc projām! Jā, pietiekoši daudz koncertu gadā spēlēju citur – gan citiem orķestriem, gan ansamblī "Carion". Man ir, ar ko salīdzināt, un daudzviet arī redzamas kļūdas. Bet no kļūdām jāmācās, nevis jācenšas tās maksimāli ātri un ar maksimāli lielu ciparu atkārtot. Andris Poga jau runāja par solidarizāciju ar ārstiem, skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, glābējiem un visiem pārējiem, kuriem vajag, kuriem pienākas, nav nekādu jautājumu.

Tāpēc es būtu priecīgs, ja vēl savas karjeras laikā paspētu uzspēlēt sociāli atbildīgi uzceltā koncertzālē. Bez kompromisiem akustiskajā un mākslinieciskajā ziņā, bet ar ļoti izsvērtu pamatojumu, kāpēc tā ir jāceļ tur un nevis kaut kur citur."

Flautiste Ilze Urbāne zibakcijā piedalās, jo vēlas, lai par sasāpējušajiem jautājumiem uzzina plašāka sabiedrība: "Ļoti bieži mums, mūziķiem, ir situācija, ka ir kāda sāpe, taču mēs to apspriežam aizkulisēs, neizpaužot uz āru. Taču ir ļoti, ļoti svarīgi, lai sabiedrība mūs sadzird un lai uzzina, kas notiek! Nav noslēpums, ka pasaulē ir tādas koncertzāles, uz kurām publika burtiski plūst, gūstot milzīgu baudījumu.

Kāpēc mēs to nevaram piedāvāt savai modernajai Latvijai, kas interneta ātruma ziņā ir priekšā visai pasaulei? Kāpēc mēs tāpat nevarētu arī savā mākslā?

Mēs zinām savu potenciālu – ir tikai jāiegulda šajā nozarē; valdībai jāsaprot, cik  tas ir svarīgi un paliekoši. Mazāk citas lietas, bet tieši kultūra ir nozare, kas mūs izcels pasaulē."

"Tāpat kā pārējie orķestra mūziķi, arī es jūtu nepieciešamību pastāstīt par šo situāciju, jo šis ir stāsts arī par mūsu nākamajām mājām," atzīmē klarnetists Jānis Semjonovs. "Mums apnikusi gumijas stiepšana attiecībā uz koncertzāli, attiecībā uz algām – sak, solīt sola, bet nedeva. Visu laiku! Kultūras ministrijā izveidota darba grupa, kura izstrādājusi grafiku mūziķu algu paaugstināšanai, bet, līdzko jāpieņem lēmums, ir pauze un nekas netiek darīts.

Radusies sajūta, ka darbs tiek imitēts – tāpat kā koncertzāles jautājumā.

Ja runājam par krīzes situāciju, kas vērojama visos Latvijas orķestros... Nevaram vairs tiem piesaistīt jaunus, kvalitatīvus, spēlējošus mūziķus, vai arī jaunie, talantīgie mūziķi, kas šobrīd mācās Latvijas mūzikas izglītības sistēmā, saprotot, ka atalgojums nav labs, nomaina profesiju vai izmācās par Latvijas nodokļu maksātāju naudu pilnu ciklu un dabū darbu kaut kur ārzemēs. Tā ir ļoti liela problēma, par ko jādomā. Jo citādi

iespējams, ka būs koncertzāle, bet vairs nebūs latviešu mūziķu, kas tajā spēlē."

LNSO direktore Indra Lūkina

LNSO direktore Indra Lūkina pauž, ka apstākļi Lielajā ģildē ir nepieņemami ne tikai apmeklētāju uzņemšanai, bet arī mūziķu darbam: “Ierobežotais skatītāju vietu skaits (667) nosaka, ka biļešu cenu līmenis bieži ir neatbilstošs pirktspējai, jo ar biļešu ieņēmumiem jānosedz koncerta izmaksas. Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums par orķestra mūziķu zemo atalgojumu. Lielākā daļa orķestra mūziķu patlaban saņem atalgojumu 867 eiro bruto, mūziķu atalgojums ir zem Latvijas vidējā atalgojuma sabiedriskajā sektorā.

Esam arī pēdējā vietā atalgojuma ziņā starp Baltijas valstu orķestriem.

LNSO augsto māksliniecisko līmeni joprojām pamatā notur vecākā un vidējā gadagājuma mūziķi, kuri ir savas valsts un sava orķestra patrioti. Taču jau šobrīd ir ļoti problemātiski iesaistīt orķestrī jaunos mūziķus, un, ja atalgojuma jautājums netiks nekavējoties risināts, tas būs neiespējami. Redzot pašreizējo atalgojuma līmeni, jaunie, talantīgie mūziķi dodas strādāt uz Rietumeiropu vai arī maina profesiju.”

Tikmēr LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga uzsver, ka Lielā ģilde neatbilst mūsdienīgas koncertzāles prasībām, un tas ievērojami ietekmē atskaņojuma kvalitāti: “Runājot par jauno koncertzāli, ir bijušas daudzas diskusijas par to, kur tieši tā atradīsies un kāda tā izskatīsies, bet

mums, mūziķiem, primārās ir tieši pašas zāles kvalitātes.

Tajā skaitā apgaismojums un tehniskās iespējas, taču galvenokārt – protams, akustika! Šeit nedrīkst būt nekādu atlaižu vai šaubu par visaugstāko kvalitāti, jo tieši tas ir pats galvenais! Koncertzāle tiek būvēta, lai tajā skanētu mūzika.”

Jāatgādina, ka šogad aprit 15 gadu, kopš starptautiskā arhitektu plenērā tika izvēlēta nacionālās akustiskās koncertzāles vieta, kā arī 13 gadu kopš skiču projekta konkursa par koncertzāles veidolu. Koncertzāles celtniecībai rezervēti 23 miljoni no Eiropas Savienības fondiem, taču ar nosacījumu, ka darbi jāsāk, vēlākais, 2021. gadā un šī summa jāizlieto līdz 2023. gadam. Kultūras ministrija izvērtējusi deviņas iespējamās atrašanās vietas. Kā trīs reālās izvēles izvirzītas AB dambis, Eksporta iela Andrejostā un Kongresu nama pārbūve. Ar nepacietību un cerībām tiek gaidīts valdības lēmums par nacionālās koncertzāles likteni.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti