Ar ārkārtīgi plašām zināšanām un harismu apveltītā Freimane bija ikona vairākām pēckara paaudzēm, kas pie viņas apguva teātra vēsturi un apmeklēja viņas veidotos leģendāros kinolektorijus.
Ebreju izcelsmes zinātniece dzimusi 1922.gadā Rīgā, un savas atmiņas no bērnības un izdzīvošanu holokaustā viņa aprakstījusi autobiogrāfijā „Ardievu, Atlantīda!”, kas iznāca 2010.gadā un tulkota vairākās valodās.
Freimane dzimusi 1922. gada 18. februārī Rīgā jurista Leopolda Lēvenšteina ģimenē. Bērnībā dzīvoja Rīgā, Parīzē un Berlīnē, kur viņas tēvs strādāja vācu kinokompānijā UFA, pēc Hitlera nākšanas pie varas viņas ģimene 1935. gadā atgriezās Rīgā. 1941. gada jūnijā apprecējās ar medicīnas studentu Dītrihu Feinmani. Vācu okupācijas laikā slēpās pie vīra, bet pēc viņa apcietināšanas vairākos citos Rīgas dzīvokļos, arī pie vācbaltiešu žurnālista Paula Šīmaņa.
Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultāti. 1962.—1965. gadā studēja neklātienes aspirantūrā Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā. Strādāja izglītības iestādēs Liepājā un Liepājas laikraksta "Komunists" redakcijā (1950—1963), vēlāk Radio un televīzijas komitejas Dramatisko radio raidījumu redakcijā Rīgā (1963—1968).
No 1968. gada līdz 1980. gadam strādāja par Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Vienlaikus, līdz 1989. gadam bija teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Nodibināja un vadīja Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Piedalījās kinoforuma "Arsenāls" dibināšanā un darbībā.
Valentīna Freimane sarunā ar Latvijas Radio par cilvēkiem un ļaunu:
„Ir viens moments, kas mani pavada visu mūžu, un es domāju, ka man varbūt dzīvē ir laimējies. Un man patiktos domāt, ka varbūt tas daļēji ir arī tāpēc, ka mans raksturs ir diezgan rāms. Es neteikšu, ka būtu ļoti pozitīvi vērtējams cilvēks, esmu liela egoiste. Bet man ļaunuma nav pret cilvēkiem nekad bijis. Reizēm man saka: „Nu, kā jūs pēc visa pārdzīvotā vācu laikā tā varat?” Bet es sevī nenesu naidu. Domāju, ka naids pazemo cilvēku, kurš atļaujas nīst. Viņš sevī dod vaļu ļauniem instinktiem. Cita lieta – nicināt. Es [nicinu] cilvēkus, kuri neuzvedas un nedzīvo, kā pienākas cilvēkam dzīvot. Es taču nenīstu suni, ja viņš man iekož vai ir traks palicis. Nīst var varbūt cilvēku tavā cilvēciskā līmenī, piemēram, ja viņš tevi ir nodevis. Tad varētu rasties naids, kaut arī es vienmēr esmu centusies tam neļauties. Bet man ir bijuši naida brīži. Tomēr tas bija pret cilvēkiem, kurus es galīgi nebiju nosvītrojusi no cilvēku saraksta. Bet, ja cilvēks kļūst par noziedznieku un dara lietas, kas ir vispār ārpus Bībelē nosauktajiem grēkiem, tad es viņu vienkārši neturu par cilvēku. Tas nozīmē, ka es viņu varu tikai nicināt. Naids ir pārāk liels gods.”
