Rosinājums domāt par ilgtspējīgas attīstības mērķiem nācis jau pirms vairākiem gadiem, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāsta LNB Speciālo krājumu departamenta projektu vadītāja Inga Surgunte: “2019. gadā novembrī Tartu notika muzeju nozares konference par ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Mēs tur satikāmies kādi pieci, seši Latvijas muzeju nozares pārstāvji. Skatoties prezentācijas un [klausoties] runas, ar kurām dalījās kolēģi, mēs attapāmies, ka šie ilgtspējīgas attīstības mērķi mums ir tumša bilde. Nolēmām, ka kaut kas ir jādara lietas labā, jo mēs acīmredzami krītam ārā no sarunām, no dalīšanās ar pieredzēm. Atgriežoties Latvijā, sākām meklēt iespējas un partnerus, ar ko kopā skaidrot savējiem muzejiem, kas ir ilgtspējīgas attīstības mērķi un kādēļ mums ar tiem būtu jānodarbojas.” Likumsakarīgi muzeju nozares pārstāvji nonākuši pie atziņas, ka jāiesaista arī bibliotēkas, kas risina līdzīgas iniciatīvas un problēmas.
Lūkojoties tuvā nākotnē, Surgunte izsaka cerību, ka muzeju un bibliotēku pulkam pievienosies arī arhīvi:
“Tad mēs varēsim teikt, ka visas atmiņas institūcijas Latvijā vai pat Baltijas valstīs ir gatavas pieslēgties dienas kārtībai “2030”, kā mēs to saīsināti varam saukt.” Ja saīsinājumu atšifrējam – runa ir par 2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā 193 valstu pieņemto kopīgo rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”. Surgunte turpina: “Tikai tad, kad mēs padarām šī vērtības vai mērķus ļoti konkrētus, mēs varam ar tiem sākt strādāt. [..]
Mēs kā savas nozares profesionāļi to lokalizējam savā vidē un dalāmies ar pārdomām par to, ko ilgtspēja nozīmē tieši atmiņu institūciju darbā.”
Uz jautājumu, ko vispār saprotam ar ilgtspēju, ilgtspējīgu attīstību, projektu eksperts Baltijas Jūras valstu padomē Uģis Zanders atbild: “Tas ir galvenais vadmotīvs tam, lai mēs, apmierinot savas šīsdienas vajadzības, nodrošinātu arī mūsu nākamajām paaudzēm to vajadzību apmierināšanu, kas ir svarīgas. [..] Ilgtspējīgas attīstības principi saistās ar trijām dimensijām – sociālā, vides un ekonomiskā –, lai mēs, domājot par apkārtējo vidi un cilvēku sociālo nodrošinājumu, arī virzītos uz priekšu ekonomiskajā attīstībā.”
Ar tiešsaistē noturētās konferences starpniecību tās veidotāji muzejiem un bibliotēkām vēlējās atgādināt, ka mēs esam daudz lielākas ekosistēmas daļa, ka mēs vairs nevaram atļauties stāstīt par sava komponista vai rakstnieka skaisto bērnību, nepaturot prātā, ko ar to mēs darām videi, kādu ziņas vai iespaidu mēs atstājam uz sociālajiem jautājumiem. Savās pieredzēs dalījās vairāki konferences dalībnieki no ārvalstīm, arī no kaimiņvalstīm – Kauņā esošā Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja sociālas ilgtspējas piemērs izcēla bijušo fabrikas strādnieku kopienu un tās dzīvi tagad. Ar mākslas projekta starpniecību kopienas atmiņām stāstiem tika iedota vērtība.
“Šo konferenci drīzāk varētu uztvert kā Baltijas valstu muzeju un bibliotekāru biedrību uzstādījumu, ka mēs vēlamies strādāt kopā un strādāt ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Bet ar to nepietiek. Mēs saprotam, ka tas ir jāturpina,
ir jāveic skaidrojošais darbs, jārosina tas, ka mēs savā starpā aktīvi dalāmies ar to, kā mums iet, dalāmies ar labajām praksēm, atklājumiem.
[..] Esam atraduši domubiedrus, redzam dedzīgas acis, pagaidām tikai “Zoomā”,” pārdomās dalās Surgunte.
