Mums jāpaliek vienotiem. Aktrise Agnese Budovska pret karu Ukrainā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

“Man ir tāda sajūta, ka cilvēce nekur nav tikusi, mēs stāvam turpat, kur 1941. gadā,” komentējot Krievijas uzbrukumu Ukrainai, atzīmē Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska, uzsverot, ka šobrīd svarīgākais ir palikt vienotiem un nešķelties.

Anete Lesīte: Dzirdēju, ka jūsos rit ukraiņu asinis?

Agnese Budovska: Mana vecmāmiņa bija ukrainiete, līdz ar to arī mans tēvs ukrainis, es arī pusi uz pusi esmu gan latviete, gan ukrainiete. Diemžēl es nepazīstu radiniekus, es pat nezinātu, kā uzmeklēt radiniekus un kā viņiem palīdzēt, bet kaut kur jau tās asinis atsaucas.

Tas jau nav par to, kāda ir nacionalitāte kuram, kādas asinis, tas vienkārši ir par cilvēcību, par elementāru cilvēcību… Principā, viss, ko mēs darām, sāk likties bezjēdzīgs, mēs varam runāt par sociālām tēmām, varam runāt par mātēm, kuras zaudējušas bērnus, varam runāt par nespēju sadzīvot ar savu iekšējo pasauli, bet tas viss kļuvis par kaut kādu luksuss lietu tajā brīdī, kad tu nezini, vai uz tavas mājas neuzkritīs bumba. Tas ir absurds, mums nevajadzētu dzīvot tādā nedrošā vidē.

Ko šajā situācijā var darīt kultūras jomas pārstāvji?

Droši vien, ka mūsu uzdevums ir turēt mūs pie laba gara, kaut kā palikt pie vienotās sajūtas. Tā ir, ka šobrīd, spēlējot izrādi ar kaut nedaudz politisku nokrāsu, ir sajūta it kā es spēlētu to izrādi 40 gadus atpakaļ. Tas dubultais dibens ir parādījies un sajūta, ka mēs pēkšņi varam runāt par kaut ko vienā valodā.

Tas, ko mēs varam darīt… es pat īsti nezinu, ko mēs varam darīt, mēs varam cerēt, mēs varam vienkārši būt, atbalstīt, kultūras cilvēks var runāt un teikt: “Nebaidieties!”, mēs varam atbalstīt, mēs varam censties palīdzēt, mēs varam, pats galvenais – varētu nešķelties šobrīd mūsu sabiedrība. Nav vainīgi pie tā krievvalodīgie, mums ir jāpaliek kopā šeit vienotiem. Tas, kas notiek Krievijā, tā ir cita lieta, cita zeme, un mēs esam cita valsts, tā ir svarīgākā lieta, par ko mēs, kultūras cilvēki, šobrīd varam runāt, turklāt mums ir iespēja.

Man ir tāda sajūta, ka cilvēce nekur nav tikusi, mēs stāvam turpat, kur 1941. gadā, es nezinu, vienkārši nekas nav mainījies.

Tāda sajūta, ka mēs esam vienīgie, kuriem tas rūp, kuriem ir kaut kādi noteikumi, tas, ka parakstīts papīrs kaut ko nozīmē, tie ir pilnīgi citi noteikumi, cita pasaules uztvere, un tas arī ir vissāpīgākais, visnepieņemamākais; ja mums ir vienošanās, kura nekādā veidā netiek ievērota, tas ir briesmīgi. Protams, sāp cilvēkiem tā nedrošības sajūta, kura neapšaubāmi līdz ar Ukrainu ielavās mūsu katra mājās.

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".

Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti