- Lībiešu valodas zinātāju skaits – neliels
- Cīnās arī par tatāru-baškīru valodu
- Lielākā pulkā vieglāk saglabāt
- Ieaudzināt kultūru kļūst sarežģītāk
Lībiešu valodas zinātāju skaits – neliels
Līdzās folklorai un kultūras pārmantojamībai īpaša nozīme ir tieši valodas saglabāšanai. Lībieši ir mūsu zemes otra pamattauta, tomēr valodas zinātāju skaits ir neliels un cerības tiek saistītas ar jaunāko paaudzi. Piemēram, ik vasaru Mazirbē notiek bērnu un jauniešu nometne, kas iemanto arvien lielāku popularitāti. Arī Ventspils pusē iepriekš ik gadu laikā no rudens līdz pavasarim notika lībiešu valodas mācības, bet šogad pirmoreiz grupa netika izveidota.
Jauniešu vidū šobrīd neesot vērojama īpaša interese un degsme par lībiešu valodu.
Līvu savienības Ventspils nodaļas vadītāja Ausma Ernestovska atzīst, ka nav viegli piesaistīt jaunatni, tomēr noskaņota ir optimistiski: “Valoda ir, skolotāji ir, kas mums brauc, un labi skolotāji, viņi pasniedz vienkārši un saprotami, un tiešām no sirds strādā. Brauc no Rīgas. Tas taču ir gabals! Strādā tā, ka grib iemācīt. Viņi arī neatteiktos, ja mēs lūgtu atbraukt, bet tā drusciņ vairāk jāpiespiežas. Ar sirdi jāpieiet tam visam. Jāpadomā tā: aha, es esmu lībiešu pēctece! Personīgi man tas ir intereses pēc. Ir daudzreiz man teikts - nu kam tas vajadzīgs, nākotnē to nevajadzēs, kur tad to liksi? Es to daru intereses pēc, un daudz esmu iemācījusies arī savos gados kaut vai tikai tāpēc, lai es cienītu savus senčus."
Cīnās arī par tatāru-baškīru valodu
Latvijā kopumā tatāru-baškīru kopiena ir itin plaši pārstāvēta, ar galvenajiem centriem Rīgā un Daugavpils pusē. Ventspilī šobrīd palikuši vairs tikai 30 cilvēki. Iemesls – daudzi vecākās paaudzes cilvēki devušies viņsaulē.
Ventspils tatāru-baškīru biedrības vadītāja Raihana Buravļova uzsver, ka ir ļoti grūti saglabāt savu valodu, ja ir tik maz tautiešu, kuri turklāt ikdienā visbiežāk runā krievu valodā: “Ir ļoti grūti, jo mūs ir tik maz. Es saprotu to mazo tautību pārstāvju sajūtas, kuri cenšas saglabāt savu valodu. (..) Mums ir daži pāri, kuri no Krievijas pārcēlušies uz dzīvi te. Ar viņiem saistām lielas cerības, jo viņi ir nākuši no ierastās vides, kur šajā valodā runā ikdienā. Līdz ar to ceram, ka tas palīdzēs mums saglabāt valodu.”
Buravļova arī stāsta, ka valodas saglabāšanai vajadzīga motivācija: “Tā kā mēs nevaram katru dienu sanākt kopā, zvanām viens otram pa telefonu. Tā cenšamies runāt dzimtajā valodā. Diemžēl, bieži vien tomēr pārejam uz krievu valodu... Pirms kāda laika aicinājām valodas skolotāju no Baškīrijas. Atradām, taču mums bija finansiālas grūtības, lai to īstenotu. Ieguvums būtu, ja kaut uz vienu mēnesi atbrauktu ciemos, kas varētu dot papildu stimulu valodas apguvē."
Lielākā pulkā vieglāk saglabāt
Jo kuplāks tautiešu pulks, jo vieglāk ir pastāvēt un arī saglabāt valodu, uzsver Ventspils baltkrievu biedrības "Spadčina" vadītāja Natālija Boļšakova.
Baltkrievi Ventspilī ir itin plaši pārstāvēti, no svara ir kopienas lielā aktivitāte – dalība visdažādākajos pasākumos, paši organizē un uztur ciešus kontaktus arī ar etnisko dzimteni Baltkrieviju. Cilvēkiem ir liela vēlme darboties. Ventspils novadā kopumā dzīvo aptuveni 3000 baltkrievu.
“Mēs vēlamies sapulcēt mazus bērnus, kuri kaut nedaudz vēlētos uzzināt par savu dzimto valodu. Daudzi runā latviešu valodā. Mēs, pieaugušie, cenšamies stiprināt savu valodu. Tikšanās laikā savstarpēji sarunājamies baltkrievu valodā, arī birojā. Taču daudziem tā sāk aizmirsties. Lai valodu saglabātu, tajā regulāri jārunā. Ir bērni, ir gribētāji, kuri vēlas uzzināt, kā radusies baltkrievu valoda, no kurienes esam cēlušies. Lūk, tam jau ir perspektīva,” stāsta Boļšakova.
Ieaudzināt kultūru kļūst sarežģītāk
Mūsdienu globalizācijas laikmetā ir arvien grūtāk valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu ieaudzināt bērnos. Liela nozīme ir arī vecākiem, kā arī mentalitātei, norāda “Eiropas kustība Latvijā” projektu vadītāja Liene Valdmane Viņa mazākumtautību foruma laikā vada darba grupu jautājumā par mazākumtautību jauniešu līdzdalību dažādos valstiskos procesos.
“Ir jāsaprot, ka globalizācija ir pārņēmusi visu pasauli. Tas arī ir mūsu darba grupas uzdevums “Millenium” paaudzei, kas ir mūsdienu jaunieši: viņiem ir ļoti vāji izteikta nacionālā piederība. Viņiem vairs nav izteikts rasisms, kas bijis vecākām paaudzēm. To apliecina pētījumi gan Amerikā, gan Eiropā. Tiek teikts, ka viņi ir “colour blind”, tas ir, ka viņi īstenībā vairs...viņi ir akli pret nacionalitātēm un rasēm, viņi ir vienkārši personībās - "Es-Cilvēks".
Tāpēc arī tā interese par kultūrām, jā, tā ir jārada. Ir jārada vide, kur viņi var lepoties ar to, ka viņi ir citu nacionalitāšu pārstāvji.
Viņiem ir jābūt šīm pēcpusdienām, kur viņi var rādīt savu kultūru. Jā, citās Eiropas valstīs tas ir attīstīts daudz vairāk, viņiem ir šīs kultūrdialogu dienas, kur viņi tiešām ģērbjas tautastērpos un viss notiek moderni, interaktīvi, mūsdienīgi. Ne tā ļoti lēnām, ko bieži vien pārmet latviešu folklorai, ka ir tā skumji un pelēcīgi. Nē, tā ir dzīve, tā ir daļa no mums, kas mūs ir veidojuši. Pat ja mēs tagad nerunājam tajā valodā. Tā ka tas ir atkarīgs arī no sabiedrības, kas ir mums apkārt. Diemžēl Latvijas sabiedrība tik ļoti baidās joprojām no visa atšķirīgā, ka mēs bieži vien pat nezinām, ka mums blakus strādājošais cilvēks ir varbūt no citas valsts, jo viņš taču runā angliski. Kāda starpība, mēs taču saprotamies! Mēs neesam ieinteresēti citās kultūrās, tas gan,” saka Valdmane.
