Mārtiņš Brauns – desmitiem mākslas, dokumentālo filmu un teātra izrāžu mūzikas, kā arī tautā iemīļotu dziesmu autors šogad ir pārkāpis pensijas slieksni. Nenovērtējamais komponista ieguldījums Latvijas kultūrā pensijas izskatā tiek vērtēts aptuveni 100 latu apmērā.
Pilnīgi skaidrs, ka ar 100 latiem izdzīvot nevar. Ar to nav iespējams ne paēst, ne zāles nopirkt," atzīst komponists Mārtiņš Brauns.
Mārtiņš Brauns saka, paldies Dievam, ka viņa darbu joprojām pieprasa un pasūta orģinālmūziku. Iztikt pagaidām var. Taču, kā vēsta Latvijas Radošo savienību un Kultūras akadēmijas pērn veiktais pētījums, Latvijā ir apmēram pieci tūkstoši radošo profesiju pārstāvji, kuriem valsts nesniedz nekādas sociālas garantijas. Tomēr nereti tieši viņu sniegums pārstāv Latvijas valsti ārzemēs un tiek starptautiski novērtēts.
„Autoratlīdzības saņēmēji pārtiek no savas autoratlīdzības un viņiem ir jārūpējas pašiem, kā pašnodarbinātām personām par sociālo iemaksu veikšanu," norāda Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece.
„Cilvēki, kas ir pašnodarbināti, par viņiem neviens nerūpējas. Ja viņi paši cenšas, tad varbūt arī sanāk nomaksāt rēķinus. Bet pirmkārt viņi ir mākslinieki. Vai mēs gribam, lai viņi ir pirmkārt grāmatveži, tad mākslinieki, vai pirmkārt lai rada mākslu?" jautā Latvijas Radošo savienību padomes pārstāvis Haralds Matulis.
Labklājības ministrijas pārstāve norāda, ka, lai izvairītos no šādas situācijas, ir nepieciešams izglītojošs darbs. Radošiem cilvēkiem ir visas iespējas parūpēties par savu nākotni. Savukārt Radošo savienību padomes eksperts uzskata, ka ideālā variantā valstij būtu nepieciešams atrast līdzekļus pabalstiem, kurus sadala radošās savienības. Tādā veidā radošās personības varētu saņemt kaut nelielas sociālās garantijas. Šāda sistēma veiksmīgi darbojas dažās Eiropas Savienības valstīs.
„Radošo personu statuss, kāds ir Igaunijā, derētu arī Latvijā. Ja mākslas darbs ir radīts un valstiski atzīts, tad valsts arī piedāvā kādu sociālo garantiju spilvenu," uzskata Matulis.
Ideālā variantā būtu, ja valsts parūpētos kaut ar minimumu par tiem cilvēkiem, kas kaut ko tās labā ir izdarījuši," saka komponists Mārtiņš Brauns.
