Godinot Mariju Mediņu, Arturs Maskats "Klasikā" atceras savus skolas gadus, leģendāros skolotājus un viņu nozīmīgo lomu skološanās ceļā: prātā nāk gan kuriozi stāsti, gan nopietni notikumi, pat kopīgā pieredze Berlīnes mūra krišanas laikā… Iespējams, ja Marija Mediņa dzīvotu mūsu laikos, viņa būtu piepildījusi arī savu sapni kļūt par simfoniskā orķestra diriģenti, diemžēl tā nenotika, bet Arturs Maskats atceras, ka Marija Mediņa sapņojusi diriģēt Sezāra Franka re minora simfoniju un Sergeja Rahmaņinova 2. klavierkoncertu…
Signe Lagzdiņa: Lai godpilni atzīmētu Marijas Mediņa simtgadi, esam aicinājuši uz sarunu Arturu Maskatu – komponistu, kuram bijusi tā laime un iespēja mācīties pie pašas Marijas Mediņas. Tas ir vesels stāsts, vai ne, Artur?
Arturs Maskats: Man pat ir dīvaini iedomāties, ka manai tik mīļajai skolotājai jau simts. Domāju – ārprāts, kā skrien laiks.
Skolotājas jau gadus trīsdesmit nav šajā saulē, bet atmiņas un draudzība, ko viņa dāvājusi, neizgaist.
Spilgtākie brīži no tās vēl tikai vairāk izgaismojas. Mēs visi, kas pie viņas mācījāmies, bijām laimīgi. Marija Mediņa pasniedza Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā – viņa mācīja fundamentālus priekšmetus, kas vajadzīgi gan muzikologiem, gan topošajiem komponistiem: formas analīzi un instrumentāciju. Tā vispār bija brīnišķīga skolotāju paaudze, kas tajā brīdī strādāja ''mediņos'' – teorijas nodaļas vadītājs bija komponists Jānis Līcītis, cilvēks ar ļoti sarežģītu likteni – pabijis Sibīrijā, mācījies pie Jāzepa Vītola un aktīvi strādājošs kā komponists. Bet vienmēr kaut kas viņa dzīvē tā kā nostājās pret to.
Viņi visi bija vecās Latvijas brīvvalsts laika inteliģentie cilvēki ar normāliem uzskatiem par dzīvi.
Un tāda bija arī Marija Mediņa, viņai blakus vēl – mūzikas vēstures pedagoģe Vita Krūmiņa. Mēs jutāmies pasargāti no padomju ideoloģijas šausmām un mērkaķībām, jo šie skolotāji to vienkārši nelaida klāt, viņi bija kā tādā citā pasaulē. Protams, viņi rēķinājās ar realitāti, kāda tā tobrīd bija, bet viņi mums deva pareizo virzienu.
Varu teikt tikai to, ka nokļūstot Latvijas Valsts konservatorijā pēc tā, ko Mediņskola bija iedevusi instrumentācijā, formas mācībā un arī orķestra vēsturē, Konservatorijā man īsti vairs nebija, ko darīt, man bija pamats ļoti pamatīgi ielikts. Un to pašu var teikt par Jāni Līcīti polifonijā, mūzikas teorijā un harmonijā. Tie bija fundamentāli priekšmeti, kas ielika pamatu visai dzīvei.
Domāju, ka jebkurš no mums, kas mācījās pie šiem izcilajiem skolotājiem, visu dzīvi esam viņiem par to pateicīgi.
Marija Mediņa izcēlās ar īpašu stingrību, zināmu asumu un reizēm arī dramatismu – viņa nepieļāva nekādas paviršības, vieglprātības vai slinkošanas. Viņa bija stingra un prasīga. Tajā pašā laikā viņa bija ar pilnīgi fantastisku humora sajūtu un ļoti veselīgu attieksmi pret dzīvi – viņa nepalaida garām mirkli, ja varēja par kaut ko pasmaidīt, ja varēja kaut ko ļoti spēcīgi noraksturot – varēja mums to stundu padarīt negaidīti interesantu.
Atceros vienu gadījumu, kad sarku, bālēju un nezināju, kur likties.
Devos pie Marijas uz individuālo stundu formas analīzē, kur viņa man sēdēja blakus pie klavierēm – ļoti tuvu. Pirms tam biju iegājis vienā kafejnīcā kopā ar kursa biedru mazliet atzīmēt viņa vārda dienu. Tās bija dažas minūtes, bet tas bija kaut kas, ko Marijas Mediņas jūtīgais deguns saoda... Kaut arī toreiz stundu biju sagatavojis absolūti izcili un ar lielu aizrautību par visu stāstīju, un viņa ar tikpat lielu aizrautību arī klausījās,
stundas beigās Marija man saka tā: "Kad esi dzēris ko stiprāku par ūdeni, velc, lūdzu, elpu uz iekšu!" (smejas)
Mums Latvijas Radio arhīvā ir pieejami Marijas Mediņas balss ieraksti, un man šķiet, ka šai ziņā viņas balss tonī var arī tādas lietas mazliet saklausīt – viņas stingro stāju, bet reizē arī aso humoru.
Jā, reizēm viņa kādu varēja piecelt kājās un teikt – un tagad tu pasaki: es nu gan esmu stulbs (smejas). Šodien neviens to neatļautos, bet tas bija ar tādu humoru, ironiju – viņa nepazemoja to cilvēku, bet prata to kaut kā īpaši parādīt.
Mēs viņu ļoti cienījām un zinājām, ka Marija jebkurā brīdī metīsies palīgā un absolūti organiski uztvers mūsu dramatismu vai pusaudžu cīņu.
Viņai, protams, bija milzu pieredze. Kas tikai pie viņas nebija mācījušies – toskait Imants Kalniņš. Viņa vienmēr lepojās ar to, ka konservatorijā Leonīds Vīgners diriģēšanā un orķestra mācībā, tāpat kā Jānis Ivanovs kompozīcijā, vienmēr atzīmēja, ka uz tiem, kas nāk no Marijas Mediņas, var pilnīgi paļauties. Ka tur viss būs labi izdarīts. Viņa ar to lepojās.
To es tagad saprotu – kāds ir tas mūzikas pedagoga ārkārtīgi atbildīgais darbs, kas ir pat svarīgāks nekā Mūzikas akadēmijā. Jo mūzikas koledžā jāiedod cilvēkam ceļš, īstā ceļamaize. Bieži vien tas ir izšķiroši.
Marija arī ļoti asi, momentā prata saskatīt talantus. Man liekas, viņas iekšēja pozīcija bija tāda, ka visiem spēkiem jāpalīdz talantiem, jo viduvējie izsitīsies paši. Jo talanti bieži ir slinkāki, paļaujas uz savām spējām, bieži ir nevērīgāki. Dzīves izpratne, ka ļoti smagi būs jāstrādā, nāk varbūt vēlāk. Bet cilvēkiem, kuriem spējas mazākas, uzreiz ir iedots kaut kas lielāks – gribasspēks un spēja kaut kā lauzties cauri. Viņa to labi juta.
Kad biju beidzis konservatoriju, pēc kāda laika mēs, maza grupiņa no bijušajiem audzēkņiem, kļuvām par tādiem kā viņas mājas draugiem. Tie bija ārkārtīgi interesanti vakari.
Marijai piemita ļoti labas mājasmātes spējas – viņa ļoti garšīgi gatavoja dažādus ēdienus. Un mums tie vakari vienmēr bija tādi kā tematiski. Bija astoņdesmitie gadi.
Tādā ļoti jaukā, draudzīgā gaisotnē mēs ar viņu kopā aizbraucām pat arī vienā ceļojumā uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku, uz Austrumberlīni. 1989. gada vēlā rudenī.
Tas, ko mēs Berlīnē kopā ar Mariju Mediņu piedzīvojām, bija Berlīnes mūra krišana. Sagadīšanās pēc dzīvojām tam gandrīz blakus, un tas, ko mēs piedzīvojām savām acīm...
Iebraucot Berlīnē, nekas īsti neliecināja par to, ka tur būs kādas politiski nozīmīgas pārmaiņas. Un tad tas dažu dienu laikā burtiski aizgāja, likās, it kā kāds aizsprosts parauts vaļā. (..) Viss vācu sajūsmas un vienotības vilnis, kas tai brīdī pārņēma Berlīni... Marija teica – viss tas būs arī pie mums. Līdz barikādēm bija mazliet vairāk par gadu. Mēs ļoti rūpīgi gājām uz koncertiem un teātriem, jo vācieši kā kārtīgi cilvēki neko neatcēla. Viegli tikām iekšā gan Komiskajā operā, gan uz dažādiem koncertiem. Viss notika, neskatoties uz to, ka visa Berlīne bija ielās. Man tas bija tāds sapņu brauciens. Ar Mariju iziet Berlīnes muzejus, kopā dzirdēt visus stāstus – viņa perfekti pārvaldīja vācu valodu. (..) Neaizmirstamais ir tieši laikmeta grieži, kas notika acu priekšā. Tas bija kas pasakains. Domāju, arī Marijai tas bija gandarījums, jo –
ja nu viņa kaut ko necieta, tas bija totalitārā iekārta un sovjetiskā domāšana.
Viņa atļāvās arī to teikt?
Jā, viņa atļāvās, reizēm likās – ir pat diezgan bīstami. (..) Varēja just, ka viņiem, šīs paaudzes pedagogiem, ar skolas vadību ir ideoloģiski saspīlētas attiecības. Drīz pēc tam, kad 1977. gadā pabeidzu Mediņskolas teorijas nodaļu un tajā pašā gadā iestājos konservatorijā, Marija Mediņa aizgāja pensijā. Uz ārštata līguma viņa turpināja pasniegt Dārziņskolā vai aizvietot kādu saslimušu pedagogu...
Pilnu sarunu klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “PārMijas”.
