„Atklāti sakot, Krievijā mani nekas vairs nepārsteidz. Vienīgais, kas mani pārsteidz, ka cilvēki ar to joprojām samierinās,” saka Vitālijs Manskis. „Krievijā jebkurā brīdī jebkuru cilvēku, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, īpaši radošā jomā, var saukt pie kriminālatbildības, jautājums ir tikai par termiņiem.”
Kinorežisors Vitālijs Manskis pirms dažiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pirms diviem gadiem viņš LTV raidījumam "100g kultūras. Diskusija" atzina, ka pametis Krieviju, rēķinoties, ka ar viņu jebkurā brīdī var notikt kas tāds, kas tagad ir noticis ar Kirilu Serebreņņikovu.
„Krievijā pašsaprotama lieta ir skaidra nauda kasē, lai varētu norēķināties par lietām, par kurām pretī nevar saņemt čeku un noformēt grāmatvedības atskaites. Turklāt ziniet, kas interesanti? Kā likums, šī skaidrā nauda tiek turēta, lai dotu kukuļus amatpersonām, milicijai,” stāsta Manskis. „Notiek filmēšana, visas atļaujas ir nokārtotas, pēkšņi atnāk vēl kāds dienests brīdī, kad notiek masu skatu filmēšana, un saka – ziniet, jums tur komats nepareizi ielikts. Atnāciet pirmdien, mēs palīdzēsim izlabot. Ir pilnīgi acīmredzams, ka viņiem vajag kukuli un nekādu čeku viņi pretī neizsniegs. Bet pēc tam šie dienesti uzvelk maskas, atnāk un iesēdina cilvēkus. Krievija.”
„Un valsts ļoti labi zina, ka ar to ir spiesti nodarboties praktiski visi. Un valsts izvēlas, kuru aiztikt un kurā brīdī. Valsts rīkojas absolūti ciniski, es teiktu, tā ir nelietīga valsts. Jo tie, kas ielien valstij visās intīmajās vietās, no tās pumpē milzīgus līdzekļus, un pie viņiem nekad neierodas prokuratūra,” turpina Manskis.
„Vieglāk kontrolēt ir cilvēku, ja viņš dzīvo pastāvīgās bailēs, ka viņu var vajāt. Nevajag nemaz notiesāt, pietiek pabiedēt,” uzsver filosofs Ilmārs Šlāpins. „Putins rada to absurdo situāciju, ka ar varu var iet runāt, var izlūgties žēlastību. Tas tieši padara cilvēkus atkarīgus no valsts, tas tāds sava veida Stokholmas sindroms.”
Publiskajā telpā izskanējuši minējumi, ka īstais iemesls pratināšanai un kratīšanai režisora dzīvoklī ir pareizticīgās baznīcas nepatika pret Serebreņņikova iestudētajām izrādēm, kurās, viņuprāt, izsmejot reliģiju un sludinot izvirtību. Krievijā ir radīta sistēma, kurā māksliniekam ir jāizvēlas starp savu radošo brīvību un pakalpošanu varai.
„Valsts ir absolūti precīzi, bez kādiem mājieniem pateikusi – tas, kurš ar sievieti vakariņo, ar viņu arī dejo. Man grūti pārtulkot šo krievu sakāmvārdu, - kas maksā, tas pasūta mūziku. Tā ir valsts pasludināta pozīcija, viedoklis. Faktiski iebetonēta, izlieta bronzā. Protams, pret tiem, kas to neņem vērā, piemēram, pret mani vai Kirilu, pieņem stingrus mērus,” uzsver Manskis.
Arī režisors Vladislavs Nastavševs uzskata, ka gadījums ar Serebreņņikovu pilnīgi noteikti ir varas izrēķināšanās.
„Gogoļa centrs ir paraugs, kas un kā jādara mākslā. Tā ir reta vieta Maskavā, kur tu joprojām vari justies brīvs. Viņš vienmēr bijis ļoti kritiski noskaņots pret to, kas notiek Krievijā. Tas ir tikai loģiski. No vienas puses, ir šoks, no otras – ja tu to dari, esi gatavs saņemt,” saka Nastavševs.
„Ar visu cieņu un mīlestību pret Kirilu, vērojot viņa darbību, bija redzams, ka viņš cenšas atrast kopīgu valodu ar varu. Kaut arī centās saglabāt savu nostāju, viņš tomēr piekāpās, piekrita kompromisiem. Kad viņam aizliedza teātrī izrādīt dokumentālo filmu par „Pussy Riot”, viņš piekrita un filmu neizrādīja,” stāsta Manskis.
„Viņš centās panākt civilizētu dialogu ar valsti un saglabāt cieņu, bet Krievijā tas šodien nav iespējams,” uzskata Manskis.
„Es pats sevi pieķēru pie domas, ka man gribas vainot Serebreņņikovu, nevajadzēja sadarboties ar valsti. Tas ir tieši tas pats mehānisms, kā tiek vainoti izvarošanas upuri. Labi zināmā klišeja – nevajadzēja vilkt mini svārkus,” spriež Šlāpins. „Tas, ko šī brīža Krievijas vara izdara un kādus mehānismus izmanto cilvēka prāta pakļaušanai, ļoti perversā veidā izpaužas tieši mākslā.”
„Atklāti sakot, es nesaprotu, kā šobrīd ir iespējams saglabāt mākslinieka sirdsapziņu un turpināt strādāt,” atzīst Šlāpins.
Kopš Polijā pie varas nākusi labēji konservatīvā partija „Likums un taisnīgums”, konservatīvas vērtības aizstāvošu cilvēku protesti pret teātra izrādēm vairs nav retums. Kopš februāra nenorimst protesti pret izrādi “Dziedināšana”.
„Tika iesaistītas ugunsbumbas, izvērtās tiešā vardarbībā. Kā man stāstīja, aktieri saņem nāves draudus jau kopš pirmizrādes februārī,” stāsta Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa. „Protams, ir dažas provokatīvas ainas, bet - ar manu skatītāja pieredzi - tur nav nekā tāda. Tā ir mākslinieka refleksija un kritisks skats par Polijas konservatīvās sabiedrības un valdības nostāju.”
„Fakts, ka mainās lietas tepat netālā Austrumeiropā - par to ir jādomā,” saka Laiviņa.
Režisors Vladislavs Nastavševs, kurš Kirilu Serebreņņikovu uzskata par savu profesijas krusttēvu, nupat Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis izrādi “Ciniķi” par mākslinieka un varas attiecībām ar varu Krievijā pēc 1917.gada revolūcijas.
„Ļoti sakritīgi, un taisot es domāju, ka būtu vērts to rādīt Maskavā. Es nupat biju atgriezies no Krievijas, un, dzīvojot tur divus mēnešus un redzot, kas tur notiek, ka pirms 100 gadiem notika tieši tas pats, ir apbrīnojami,” atzīst Nastavševs, stāstot, ka izrāde „Ciniķi” ir par to, „kā tiek pazaudēta Krievija”.
„Neskatoties uz to, kas revolūcijas laikā izdarīts, tas kaut kur aizvedīs, un mēs redzam, ka nekur nav aizvedis, par to ir izrāde. Tāpēc tik skumji un bezcerīgi,” uzsver režisors. „Tādā ziņā ļoti dīvaini, ka tas, kas notiek, ļoti sasaucas ar izrādi. Tas arī ir ciniski, ka mēs visi visu saprotam, un mums nevajag vēlreiz bāzt to sejā. Es domāju, par to ir jārunā. Un reizēm man gribas bliezt ar to bezcerīgumu, lai mēs izkustētos.”
