Sadaļas Sadaļas

Atspere

Arhibīskaps Jānis Vanags: Nelielā pilsētā mācītāja statuss ir pavisam citāds nekā Rīgā

Atspere

"Purvīša balva" pasniegta, izstāde turpinās! Audioekskursija kopā ar Tomasu Pārupu

Aktieris un tulkotājs Gundars Āboliņš: Man vajag nepareizi — tā, lai ir dzīvi

Man vajag nepareizi – tā, lai ir dzīvi. Saruna ar aktieri un tulkotāju Gundaru Āboliņu

Aktieris Gundars Āboliņš iztulkojis Vladimira Zismana grāmatu "Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs", un šonedēļ izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" izdotā grāmata nonāk pie lasītājiem. "Šī grāmata stāsta par simfonisko orķestri un par to, kā tas ir iekārtots, par mūzikas instrumentiem un cilvēkiem, kuri tos spēlē, un, protams, arī tiem, kuri tos nespēlē. Starp citu, lai jūs nemaldina ārēji labestīgais grāmatas nosaukums – patiesībā tas ir īsts trilleris. (..) Pats briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir absolūti patiesa," lasāms grāmatas ievadā.

9. jūnijā no pulksten 16.00 līdz 17.30 visi, kuri vēlas iegūt grāmatu ar tulkotāja autogrāfu, gaidīti Jāņa Rozes grāmatnīcā Krišjāņa Barona ielā, bet intervijā LR3 "Klasika" Āboliņš atklāj grāmatas tulkošanas raibās aizkulises.

Liene Jakovļeva: Tu neesi vienas mūzas kalps – jau atkal esi pievērsies tulkošanai. Tūlīt klajā nāks grāmata, un manuskriptu esmu palasījusi. Saprotu, ka tur ir ļoti daudz smieklu un daudz ironijas. Tad man tev jājautā – cik tur ir daudz sviedru un asiņu no tavas puses?

Gundars Āboliņš: Nedaudz pazīstot mūziķus, man jāizsaka sava cieņa un apbrīns tam darba apjomam, ko viņi iegulda, lai nospēlētu vienu koncertu...

Lai sagatavotu vienu programmu, tev diendienā ir jāvingrinās, jāspēlē, jāpaspēj uz otru darbu, jo vienā kolektīvā, kā mēs zinām, mūziķu aldziņas nav pārāk apskaužamas.

Vārdu sakot, savā dzīvē šo pasaules daļu esmu mazliet iepazinis. Ja kāds lasa un smejas, tā ir lielākā atzinība.

Kaut vai tās mūžvecās anekdotes par altistiem... Bet atkal lasīju un smējos līdz asarām.

Bet grāmata ir patiesa. Un tā ir ne tikai par orķestri – tur ir gan drusku no mūzikas vēstures, gan drusku no mūzikas instrumentu vēstures, drusku tehnoloģisks skaidrojums, kāpēc, kas un kā skan un reizēm arī nesaskan. Pats galvenais ir tas, ka

šajā grāmatā orķestris ir aplūkots nevis kā instrumentu kopums vai instrumentālistu sastāvs, bet kā cilvēku ansamblis. Tie ir cilvēki, personības, individualitātes, kā saka – valsts akadēmiskais serpentārijs.

Jo pats autors ir profesionāls mūziķis, apmēram mans vienaudzis. Visu mūžu spēlē gan Staņislavska Muzikālajā teātrī Maskavā, gan arī Valsts Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir obojists, kaut gan sācis kā muzikologs.

Esat pazīstami?

Jā. Iepazināmies feisbukā, sazvanījāmies. Saņēmu viņa atļauju tulkošanai, un viņš bija iepriecināts, ka viņa grāmata ārpus Krievijas ir pazīstama un izpelnījusies tādu interesi.

Bet kā šī grāmata nonāca pie tevis?

Tas viss uzrakstīts grāmatas ievadā... Manu draugu lokā ir daudzi mūziķi, un

man tuvs draugs, koncertmeistare Ieva Dzērve, vienu dienu man saka – še, paskaties, man liekas, tev patiks. Sāku lasīt un man patiešām uzreiz iepatikās – sajutu to garšu.

Skaņu režisors Kārlis Pinnis to speciāli bija pasūtījis no Maskavas. Rīgā to vēl nevarēja nopirkt. Domāju, ka Latvijas mūziķiem šī grāmata nav gluži sveša, ka viens otrs to jau ir lasījis krievu valodā. Bet latviešu valodā būs iespēja salīdzināt.

Un tad tu uzreiz sajuti, ka varētu to pārcelt latviešu valodā. Vērsies pie Ivetas Mielavas un viņas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem"?

Ar Ivetu man bija laba sadarbība, izdodot manis tulkoto "Oblomovu". Domāju – ja reiz pirmā pieredze bija laba, uzrunāšu viņu otru reizi. Kā zināms, arī Iveta ar mūziku ir cieši saistīta. Nolēmām, ka to vajadzētu.

Grāmatai ir diezgan daudz lapu... Cik ilgi gāja tulkošana?

Pirmais tulkojums jau ir tas rupjais malums, tad jāsāk ar smalkākiem sietiem...

Pēc iepriekšējās pieredzes uzrunāju redaktori Intu Kārkliņu, kura ar mani bija ļoti stingra, un tas ir ļoti veselīgi – kā brist pa nātrēm pret reimatismu...

Uzrunāju korektori Sandru Rapu, kas arī ir redaktore, bet muzikālais redaktors ir Imants Resnis, kurš ir gan diriģents, gan orķestra mūziķis ar lielu pieredzi.

Kad Imantam ieteicos, ka lūgšu palīgā kādu profesionāli, kurš bijis gan diriģenta, gan mūziķa vietā, viņš teica – "Главное, чтоб был старого разлива" ("Galvenais, lai būtu ar veco pildījumu...").

Jo grāmatā ir daudz atmiņu par padomju laikiem, par visiem absurdiem, kas tolaik valdīja, līdz pat šodienai. Bet pamatā tur ir diezgan daudz atskata vēsturē – mūzikas un kultūras vēsturē. Tā ir ļoti izzinoša grāmata, ko varētu ieteikt jauniešiem, kam ir interese par mūziku.

Tavuprāt, viņi iegūs objektīvu priekšstatu?

Nav objektīva priekšstata!

Skatījums var būt tikai un vienīgi subjektīvs, kamēr to izsaka cilvēks. Tas nekas, ka tur var pasmieties. Nopietns taču vēl nenozīmē – drūms.

Dzirdēju, ka arī Ditai Krenbergai tu esot zvanījis, lai noskaidrotu kādas nianses par flautu.

Jā, jo grāmata rakstīta tādā kā nepareizā valodā. Mazliet žargonā, mazliet sarunvalodā. Tā, kā mūziķi savā starpā arī sarunājas. Jo mūziķi dažas instrumenta detaļas vai spēles paņēmienus ne vienmēr sauc tā, kā tas ierakstīts enciklopēdijā. Piemēram, jautājums par kalifoniju vai kalifoliju...

Veici aptauju pie Nacionālā simfoniskā orķestra stīdziniekiem, lai viņi pasaka  kas ir tas, ar ko viņi ierīvē lociņu – kalifonijs vai kolofonijs?

Neviens nevar pateikt. Izrādās, pareizi ir gan tā, gan tā. Mēs palikām pie kalifonija. 

Bet nebiedēsim klausītājus! Grāmata taču nav tik specifiska...

Galīgi nē! Tā ir grāmata pilnīgi visiem! Tā ir grāmata cilvēkam, kurš varbūt reizi mūžā bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu vai operu un redzējis orķestri. Ir ārkārtīgi interesanti, kā tas mehānisms darbojas. (..) Tur ir arī intrigas, piedzīvojumi, dēkas. Tā ir grāmata par dzīvi orķestrī.

Tu neatbildēji, cik ilgi tu tulkoji.

Mēnešus trīs, četrus. Pēc tam gāju cauri redakcijas labojumiem. Strīdējos ar vienu redaktori, strīdējos ar otru redaktori, kura man ļoti precīzi norādīja visas latviešu valodas gramatikas un latviešu valodas likumu piemērošanu.

Es saku – jā, tas ir pareizi, bet tas neder: man vajag nepareizi – tā, lai ir dzīvi!

Visu laiku centos balansēt uz robežas, lai neaizvainotu tos, kuriem latviešu valoda principā ir svarīga tīra. Bet šai gadījumā tīra valoda iznāk tā kā drusku sterila, bet

tur, kur valda sterilitāte, nerodas dzīvība. Dzīvībai ir vajadzīgs mitrums, siltums un baciļi... Nu, protams, ar mēru.

Man šķiet, ka tulkojums lasās viegli, vismaz man pašam tā šķiet. Lasot oriģinālu, bija tāda sajūta, ka autors ar tevi sarunājas, un es gribēju saglabāt to toni, to valodas un runas stilu, it kā autors ar tevi sarunātos. Es jau esmu tikai starpnieks.

Bet ar savu garšu un savu pienesumu.

Bet tas ir interesanti, tas ir izaicinājums! Jo redzi,

aktiera darbs jau arī būtībā ir tulkotājs, tikai tu tulko lugas materiālu arī citos izteiksmes līdzekļos, ne tikai tekstā.

Šeit viss bija jāieliek tekstā. Tā ka ar tulkošanu es nodarbojos jau ļoti ilgi, jo aktiera profesija būtībā ir dramaturģiskā materiāla režisora idejas tulkojums caur sevi skatītājam vai lasītājam.

Vai pats esi kādreiz iedomājies, ka tu varētu būt orķestra vidū un kaut ko spēlēt?

Esmu bijis uz skatuves kopā ar mūsu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vairākos koncertos, esmu arī tos vadījis. Ļoti labi [tajos brīžos] jūtos – liekas, ka brīdī, kad nostājos priekšā pie mikrofona un aiz manis ir orķestris, esmu ļoti stiprs un varens... Jūtu orķestra elpu. Man bijusi arī pieredze ar orķestri "Rīga", un arī tur šī sajūta ir manāma. Domāju, ja diriģents pagrieztu orķestrim muguru, viņš arī varbūt justos savādāk. (..)

Tai vajadzētu būt īpašai sajūtai – ka tu, paceļot savas rokas, ar tām vari ietekmēt un vadīt orķestri, un vēl ar to jaudu, kas piemīt mūzikai... Vēl neesmu uzdrošinājies diriģēt orķestri, bet varbūt kādreiz...

Kā grāmatu varēsim atpazīt skatlogā? Pēc kāda vāciņa būs jāmeklē?

Tā kā Iveta Mielava, kura vada izdevniecību, ir ļoti pretimnākoša un saprotoša, viņa ļāva man pašam izdomāt, kā grāmata varētu izskatīties... Atceries, kādreiz mums skolā bija prasība mācību grāmatas ievākot papīra vākos, lai tās nenobružājas. Katram priekšmetam bija cita krāsa. Iedomājos, ka šī grāmata varētu būt ievākota partitūrā... Grāmatā autors vienā nodaļā apraksta savu pirmo izgāšanos. Tas noticis operas izrādē "Rigoleto", kur skan Džildas ārija – tās sākumā jāiespēlē arī obojai. Ārija sākas diezgan klusi, un viņš, jauns cilvēks būdams un pirmo reizi orķestra bedrē sēdēdams, no sirds iepūtis to savu obojas noti tā, ka Džildai uz skatuves aizrāvusies elpa un viss apstājies. Es atradu to vietu partitūrā... Tad nu grāmata būs it kā ietīta šajā partitūrā. Grāmatā vēl ir daudz kas par partitūrām un notīm rakstīts.

Tolaik bija zils un sarkans zīmulis, katrs no sava gala, un mūziķi taču vienmēr ar zīmuli pieraksta – zīmulis un dzēšgumija katram mūziķim vienmēr ir uz pults! Viņi nespēlē no laptopiem, bet gan papīra notīm un izdara atzīmes, piemēram, par dinamiku, diriģenta norādēm. Arī par to grāmatā ir. Un tad es paņēmu un vienkārši uzrakstīju uz šīs partitūras ar ziliem un sarkaniem burtiem, kā sauc grāmatu un kas ir autors... Tātad partitūra un zils ar sarkanu.

Zismanam ir arī grāmata bērniem "Orķestris un tā iemītnieki" – esi lasījis?

Jā, tajā grāmatā ir diezgan daudz no šīs grāmatas, tikai bērniem vieglāk uztveramā formā, ir arī daudz ilustrāciju. Tur vairāk ir par mūzikas instrumentu vēsturi un, protams, nav par piedzīvojumiem ārvalstu turnejās... Bet var just, ka autors ir ļoti daudz lasījis. To redzu, arī skatoties viņa profilu feisbukā. Viņš zina vēsturi, tehniku, literatūru, mūziku un pasaules kultūras kontekstā spēj skatīt gan glezniecības, gan literatūras, gan mūzikas jomu.

Ir sajūta, ka sarunājies ar gudru cilvēku, bet viņš neizliekas par tādu. Viņš ir tāds, ar kādu tu vari sarunāties. (..)

Orķestris ir cilvēki un tikai tad – mūzikas instrumenti, un šis dalījums autoram ir ļoti, ļoti svarīgs. (..)

Cik var spriest, viņš pats ir ļoti daudz ceļojis, un viņam pašam ir ļoti bagāta spēlēšanas pieredze gan dažādos orķestros, gan pārskrienot no vienas haltūras uz otru...

Grāmatā ir pat vesela nodaļa – "Himna haltūrai". Tā ir mūziķa dzīve, un tā tas ir arī šodien. Nu labi, mums ir citas naudas zīmes un citā krāsā pasei vāciņš, bet principā jau nekas nav mainījies. Negribu daudz atklāt, turklāt tā grāmata ir lasāma no jebkuras vietas. Uzšķir jebkuru vietu, jebkuru nodaļu un lasi.

Āķis lūpā uz tulkošanu tev ir diezgan dziļi, vai ne? Ir jau ne tikai "Oblomovs"...

Viss sākās ar to, ka sāku tulkot jeb pārskatīt un precizēt tos tekstus, kas nonāk pie mums darbam izrādē, jo

tur arī ir viens tulkošanas elements – rakstītais teksts tev jāpārvērš runājamā tekstā. Šis tas jāīsina, jo – ko var nospēlēt, to nevajag stāstīt. Vāciski ir tāds termins "mundfertig"mutei derīgā  valoda, kas labi guļ mutē.

Ar to sāku. Tad vēl vienu otru darbiņu, arī kādus tekstus, kas radio jāieskaņo, šad tad atļaujos parediģēt vai pielabot un pameklēt vēl kādu interesantu faktu vai detaļu, ar ko papildināt. Es to labprāt daru.

Gundars Āboliņš Latvijas Radio studijā

Jo vārds ir tavs draugs?

Jā, vārds un valoda. Mana mute ir mans instruments, tāpat kā dziedātājam.

Autors arī ir informēts par to, ka esat finiša taisnē?

Nē... Autoram es aizsūtīšu grāmatu un arī Maestro Raimonda Paula atsauci, ko viņš uzrakstīja uz A4 lapas – tā arī būs grāmatā. Domāju, es Zismanam to uzdāvināšu.

Tātad Maestro ir grāmatu jau izlasījis?

Jā, Maestro ir izlasījis, arī Orests Silabriedis ir izlasījis – arī viņam gāja pie sirds, un arī viņš man deva vairākus ļoti vērtīgus padomus. Ikviens, kurš ar svaigu aci lasa, atrod kādu sīkumiņu un detaļu, ko var precizēt, uzlabot, ko iepriekšējais nepamana. To dara arī ļoti pieredzējuši tulkotāji – piemēram, Silvija Brice saka, ka viņai tas ir nepieciešams – tu esi tajā materiālā tik dziļi iekšā, ka pats vari nepamanīt lietas, kuras pamana cilvēks no malas. Neesmu mūziķis, bet ļoti cienu mūzikas pasauli, un šī grāmata, man šķiet, būtu tāds mazs pienesums tam, ko par mūziku raksta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt