Mākslinieks Kaspars Lielgalvis: Nomadiskais klejotājs, kurš pamestās ēkās iedveš laikmetīgās mākslas dvašu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Mākslinieks, radošo kvartālu kurators Kaspars Lielgalvis pēdējos trīs gadus piezemējies 6000 kvadrātmetru (m2) plašajā Tallinas ielas kvartālā, kur savulaik bija Sanitārā transporta autobāzes teritorija. Šajos trīs gados Tallinas ielas kvartāls no pamesta nostūra Miera ielas galā ieguvis savu identitāti un kļuvis par iecienītu pilsētnieku un arī ārvalstu viesu kultūras baudīšanas un satikšanās pieturvietu.

Tomēr pamesto teritoriju meklētāju un izzinātāju dabā nav pieķerties vienai ēkai vai teritorijai, jo kultūras pasākumi tiek veidoti cilvēkiem, nevis nekustamajam īpašumam. Nākamie Kaspara Lielgalvja un viņa pārstāvētās biedrības “Free Riga” plāni uz ilgāku laiku – 25 gadiem. Viņi iecerējuši jaunu kultūras vietu veidot Čiekurkalnā, Ķīšezera krastā, bijušajā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Mašīnzinību un aeronautikas fakultātē.

Intervija ar mākslinieku Kasparu Lielgalvi
00:00 / 16:29
Lejuplādēt

Piezemējas uz īsu brīdi

Mākslinieks Kaspars Lielgalvis ir pamesto teritoriju atklājējs, attīstītājs un vietu iedzīvinātājs, kurš ar to nodarbojas jau kopš 2007. gada.

Viņa pirmais projekts bija VEF teritorijā, kur pamestā, pustukšā korpusā viņš izveidoja darbnīcu, jo tolaik darbojās ar scenogrāfiju, dekorēja dažādus pasākumus.

“Sāka nākt draugi. Sākām organizēt pasākumus. Pirmais bija pavasarī mākslas dienu ietvaros, kas beigās izvērtās kā mazs mākslas festivāls ar vairākām izstādēm,” atminas mākslinieks.

Iesildītās VEF telpas Lielgalvis pameta 2013. gadā un tad četrus gadus sākās intensīvāka klejošana no vietas uz vietu, meklējot ilgtermiņa darbību, līdz pirms trīs gadiem viņš nonāca Tallinas ielas kvartālā. “Starpposms no 2013. līdz 2017. gadam bija ļoti interesants. Pirmajā vasarā darbojāmies Preses nama tipogrāfijas daļā. Tad ceļš veda uz Igauniju, kur funkcionējoša graudu un sēklu rūpnīcā izveidojām brīnišķīgu izstādi. Tad nokļuvām Liepājā muitas mājā un Karostas ūdenstornī. Pa vidu vēl Spānijā mēs esam taisījuši radošo darbnīcu,” atminas Lielgalvis.

Viņš apzinās, ka ikreiz, uzsākot projektu, atrašanās konkrētā vietā ir uz laiku.

Tas dots, lai ar lielu enerģiju iedvestu jaunai vietai identitāti un tad doties tālāk. “Palīdz tas, ka atceros, ka tas viss ir nevis mājai, bet cilvēkiem. Var strādāt ar pieeju, ka taisi pasākumus vienā mājā un ilgstoši, bet var arī strādāt ar tādu pieeju, ka mājas mainās, bet būtībā pasākumi ir cilvēkiem. Man pat tīri labi patika nomadiskā klejošana un pasākumu organizēšana, katru reizi atrodoties citās telpās,” atzīst Lielgalvis.

Protams, noorganizēt pasākumu pamestā teritorijā nav tik vienkārši.

Aisberga neredzamā daļa ir pūles, kuras pasākuma rīkotāji ir ieguldījuši pirms tam, sakopjot un satīrot telpas.

“Ar laiku sapratām, ka organizēt pasākumus pamestās ēkās nepietiek tikai ar telpu iztīrīšanu un sakārtošanu, bet ir nepieciešams ievērot dažāda veida drošības noteikumus un radīt elementārus komforta apstākļus apmeklētājiem, ko tukšās mājās izdarīt ir grūti,” viņš atzīst.

Vai Tallinas ielas kvartālam gals?

Biedrības “Free Riga” līgums ar Tallinas ielas kvartāla īpašnieku beigsies šī gada decembrī. Ir pagājuši trīs gadi, kopš šis kvartāls no pamestas teritorijas izauga par iecienītu pilsētnieku un arī ārvalstu viesu kultūras baudīšanas un satikšanās pieturvietu.

“Protams, mēs ar īpašnieku vedam sarunas jau no paša sākuma, domājot par ilgtermiņa sadarbību. Un kaut kādā veidā šī sadarbība mums turpināsies. Bet tikko noslēdzām līgumu ar Rīgas Tehnisko universitāti par bijušās Mašīnzinību un aeronautikas fakultātēs izmantošanu uz 25 gadiem. Tā atrodas Čiekurkalnā, Ķīšezera krastā. Un tas ir pirmais ilgtermiņa līgums, kas dos iespēju lēnām, pamatīgi un, cerams, arī kvalitatīvi sagatavot telpas un varēsim tur darboties ilgākā termiņā,” atklāj Lielgalvis.

Viņaprāt, jebkur pilsētā var izveidot radošos kvartālus, jo it visur, kur ir cilvēki, šādas vietas ir nepieciešamas.

“Free Riga” ir divu gadu sadarbības projekts ar Rīgas domes Attīstības departamentu.

“Mēs mēģinām saprast, kas kultūras ziņā notiek Sarkandaugavas apkaimē. Vai no iedzīvotājiem būtu pieprasījums šādai vietai, un kur to izveidot? Tas ir izaicinājums, jo Sarkandaugavā nav īsti vietas, kur šādu radošu vietu izveidot,” stāsta  Lielgalvis.

Kopumā “Free Riga” 2013. gadā, izveidojot mājaslapu, kurā ikviens varēja atzīmēt pamestās ēkas, apzināja, ka Rīgas centrā tādas ir aptuveni 300. Nemaz nerunājot par apkaimi.

“Kopš tā laika mēs vairs neesam tukšo ēku izskaiti tupinājuši, jo to labi dara īpašuma departaments. Vienkārši mums bija svarīgi saprast, kāds ir tas darba lauks, kurā darbosimies. Pamesto ēku skaits aizvien pieaug. Tiek būvētas jaunas mājas, cilvēki pārvācas uz Pierīgu. Centrs kļūst aizvien tukšāks. Šādam “donata efektam” Rīga ir spilgts piemērs,” teic Lielgalvis.

Metropolēs izmanto vakuuma brīdi

Tukšo ēku un teritoriju izmantošanai Rīgā ir sena vēsture. Pirmais spilgtais piemērs bija Andrejsala, kas, pēc Lielgalvja vārdiem, trīs gadus uzziedēja kā zieds. Krāsains. Citiem varbūt tas šķita pat pārāk nekontrolēts. Pēc tam radošie ļaudis darbojās Spīķeros līdz kvartāla renovācijai. Paralēli rosība notika VEF. Vienu brīdi pavīdēja Gaujas ielā “Brasalona”. Kaut kādā mirklī Kalnciema kvartāls sāka attīstīties.

“Tā vēsture jau ir, bet, ja paskatās, piemēram, Berlīni un citas lielās metropoles, kurās iedzīvotāju skaits aizvien pieaug, tad redzam, ka tur situācija ir cita,” viņš stāsta. Arī Londonā ir daudz un dažādu veidu tukšo ēku izmantošanai. Šķiet, kur tad Londonā tukšās ēkas? Jebkurā metropolē ir kaut kādi periodi, kad veseli kvartāli piedzīvo klusumu un mieru, pirms tie tiek pārbūvēti. Proti, ir periods, kamēr tiek izstrādāti attīstības projekti, piesaistītas investīcijas. Parasti tie ir trīs līdz pieci gadi.

Šajā vakuuma mirklī šīs vietas tiek vai nu spontāni izmantotas dažādām radošām lietām, vai arī teritorijas attīstītāji mērķtiecīgi piesaista radošos, lai iesildītu vietu, veidotu tai identitāti.

Lai cilvēkus pieradinātu, it īpaši pie tiem attīstības projektiem, kas atrodas ārpus centra, ka tas nemaz nav tik tālu.

“Godīgi sakot, tad, kad sākām Tallinas ielas kvartālu, tad bažījamies, ka tas ir tālu no centra, Miera ielas galā. Kurš tad tur nāks? Tagad jau šķiet, ka tas taču ir tepat. Tas jau ir centrs. Iepūšot radošo dzīvību, divu trīs sezonu laikā var vietas identitāti mainīt, un cilvēki aizmirst, ka savulaik tur bija tumšs un nedrošs nostūris.”

Kā ielāps uz laiku

No pamesto ēku un teritoriju nodošanas radošām izpausmēm ieguvēji ir visi – teritorijas īpašnieks, pilsēta, cilvēki un radošie cilvēki, kas uz laiku konkrētā vietā darbojas.

“Īpašniekam labuma aspekts pēc tam ir šīs vietas atpazīstamība un potenciāla nomas maksas celšanās. Mums kā šādu vietu veidotājiem, pirmkārt, atpazīstamība. Mēs parādām, ka šādas vietas var darboties un darbojas ļoti labi.

Sabiedrībai, apkārtējiem iedzīvotājiem ir ieguvums, ka pilsētā ir šādas vietas. Pašvaldība to redz un novērtē.

Mums ir izveidojušās dažādas sadarbības ar Rīgas pašvaldības departamentiem un dažādām apkaimju biedrībām. Mēs piesaistām finansējumu no dažādam programmām – Rīgas domes un Kultūrkapitāla fonda. Savukārt radošajiem ir darba lauks, kur var darboties, nopelnīt naudu ar to, ko dara. Tā ir kultūras nozares motora darbināšana,” lietu kārtību skaidro Lielgalvis.

Viņaprāt, ne visas industriālās pamestās ēkas ir vērts atjaunot. Arī jāvērtē, kas iepriekš industriālā ēkā bijis, cik drošas tās ir veselībai.

“Mums patīk strādāt vecās ēkās. Protams, ir bijušas industriālās ēkas, kurās ir piesārņojums. Sākumā mēs to neapzinājāmies, bet, jo ilgāk strādājam, mēs sākam izvērtēt, vai mēs gribam riskēt ar savu veselību. Mums šāda situācija bija. Piemēram, VEF tīrījām telpas un atklājām, ka to putekļos ir dzīvsudrabs. Pēc tam, pētot, ko tas nozīmē, sapratām, ka tas ir ļoti bīstami veselībai, ja šādās telpās uzturas ilgstoši. Tā ir pieredze, kuru grūti paredzēt,” teic Lielgalvis.

Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkus tirda interese par nezināmo, par ielūkošanos tādas ēkās, kurās citkārt ieeja liegta.

“Piemēram, kad darbojāmies Liepājā Karostas ūdenstornī, tad bija apkārtnes cilvēki, kuri nāca nevis aplūkot izstādi, bet izstaigāt torni. Es lasīju, ka Sanktpēterburgā ir jauniešu grupa, kas taisa atvērto durvju dienas ne vien tukšās, bet arī apdzīvotās biroja ēkās. Tūkstošiem cilvēku par maksu iet skatīties dažādas biroja ēkas – gan tikko uzbūvētas, gan vecas. Kurš gan negribētu izstaigāt Z torņus?” retoriski jautā mākslinieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti