Mākslinieks Ahilans Ratnamohans: Latviešu būtība ir lauku mājas

Vēl pirms gada Ahilans Ratnamohans par Latviju nezināja gandrīz neko. Šodien viņš tekoši runā latviski, pazīst maizes zupu, interesējas par sēņošanu un ir nonācis pie secinājuma, ka latviskās identitātes pamatā ir lauku mājas.

Ahilans ir tamilu izcelsmes austrāliešu mākslinieks, kurš pašlaik dzīvo Beļģijā. Uz Latviju viņu atvedis starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kurā Ahilans kopā ar latviešu dramaturgu Matīsu Gricmani veido izrāžu sēriju “Valodas triloģija”

Intervija ar mākslinieku Ahilanu RatnamohanuMāra Rozenberga

    "Secinājums" – ko tas nozīmē? Man radio studijā prasa Ahilans Ratnamohans un uzreiz ar pildspalvu uz rokas pieraksta jaunapgūto vārdu. Kopš pavasara viņš neatlaidīgi mācījies latviešu valodu un, kamēr ir šeit, cenšas runāt tikai latviski.

    Latviešu valoda ir jaunākais guvums Ahilana Ratnamohana plašajā valodu krājumā. Viņš runā arī vācu, flāmu, spāņu, portugāļu un no vecākiem mantotajā tamilu valodā. Bet Austrālijā dzimušā mākslinieka pirmā valoda ir angļu.

    Tāpēc sarunas otro daļu nolemjam turpināt angliski, lai īsajā ierakstā pagūtu izrunāt pēc iespējas vairāk par Ahilana raibo biogrāfiju. Piemēram, to, ka šobrīd atzītais teātra mākslinieks iepriekš bijis profesionāls futbolists.

    Ahilans Ratnamohans: - Mani vienmēr interesējusi aktiermāksla. Kad biju mazs puika, man šķiet, es gribēju kļūt par kinozvaigzni. Bet mana kaislība un mans draugu loks bija futbolā. Austrālijā ir daudz migrantu, un futbols ir viens no veidiem, kā atrast savu vietu sabiedrībā. Mani draugi bija no Ēģiptes, Šrilankas, Honkongas, Peru, Bosnijas, bija arī divi baltādainie austrālieši. Man pašam ir saknes Šrilankā. Mani vecāki to pameta kara dēļ, un es esmu dzimis Austrālijā. Skolā gāju teātra pulciņā un reizēm vakaros savā istabā deklamēju monologus no amerikāņu gangsterfilmām... Universitātē mācījos kino mākslu, bet paralēli arvien nopietnāk aizrāvos ar futbolu.

    Devos studēt apmaiņas programmā uz Amsterdamu un tiku spēlēt vietējā futbola klubā. “Pagaršoju” Eiropas futbolu un kļuvu arvien apsēstāks ar to! Vienlaikus universitātē iesaistījos laikmetīgā teātra projektos.

    Man tie patika, bet neuztvēru tos īpaši nopietni. Teātris un futbols bija divas paralēlās pasaules. Atceros, kā futbola klubā viens biedrs mani vilka uz zoba, saucot par Romeo. Tāda ir viņu izpratne par to, kas ir teātris – tas ir Romeo un Džulieta. Bija brīdis, kad paralēli futbola treniņiem gāju uz baletu. Bija jāpiepūlas, lai noslēptu to no komandas biedriem. Pabeidzu universitāti, bet man nebija lielu izredžu strādāt kino industrijā, jo mācību vietā biju pārāk daudz laika veltījis futbolam. Vecākais brālis pierunāja mammu, lai ļauj man pamēģināt spēlēt futbolu profesionālā līmenī. Es ļoti cītīgi trenējos un atradu iespēju spēlēt Vācijā.

    Tur arī sākās mans ceļojums svešvalodu pasaulē. Dzīvoju mazā ciematiņā un man bija jāiemācās vācu valoda, jo angliski neviens nerunāja. Šajā klubā nospēlēju gadu. Kad atgriezos Austrālijā, man piedāvāja piedalīties kādā teātra projektā, kur jau agrāk biju spēlējis. Tad vēl vienā, un vēl vienā... Tad saņēmu piedāvājumu veidot pats savu izrādi. To sauca “Futbola dienasgrāmata”, un to veidoja mana pieredze kā futbolistam Eiropā. Tas bija arī stāsts par to, kā var savienot futbolu un deju, par futbolu kā horeogrāfiju. Pēc šīs izrādes arvien nopietnāk nodevos performances mākslai, un kā futbolists Vācijā tā arī neatgriezos.

    Māra Rozenberga: - Tomēr tagad tu dzīvo Beļģijā?

    Jā, mana sieva ir beļģiete. Mēs iepazināmies Austrālijā, un viņa nemaz nealka atgriezties dzimtenē. Mēs tur nokļuvām sagadīšanās dēļ. Viens no maniem teātra projektiem bija saistīts ar futbola migrantiem un tā saucamo futbola vergu tirdzniecību. Devos uz Beļģiju, jo tas ir viens no šī rūpala centriem. Iepazinos ar veselu grupu afrikāņu futbolistu, kuri tur trenējas bez brīvdienām, bet tā arī netiek pie līgumiem. Daudziem no viņiem arī nav dokumentu. Mēs kopā ar viņiem radījām teātra izrādi. Man tā bija ļoti īpaša, tāpēc nolēmu palikt Beļģijā, lai palīdzētu izrādei tikt uz priekšu. Tad saņēmu jaunus piedāvājumus, un beigu beigās ar visu ģimeni pārcēlāmies uz Beļģiju.

    Eiropā ir daudz labvēlīgāka vide māksliniekiem nekā Austrālija. Te tu jūties cienīts.

    - Kāda ir bijusi tava pieredze, veidojot izrāžu ciklu “Valodas triloģija” šeit, Latvijā? Izrādes pieteikumā minēts, ka tu izrādes tapšanas laikā katram sastaptajam latvietim jautāji, kas viņaprāt, ir latvieša būtība. Ko tu uzzināji?

    Vai, es uzzināju daudz ko! Laikam to varētu sadalīt tādās virspusējākās, smieklīgākās un dziļākās, nopietnākās lietās. Nu, piemēram, es tagad zinu, kā latvieši atver alus pudeli. (Atzīstos Ahilanam, ka viņa demonstrēto paņēmienu redzu pirmoreiz. Viņš apsola to iemācīt.)

    Protams, esmu iemācījies, ka Latvijā vienmēr pēdējā pankūka vai pēdējais tortes gabaliņš paliek uz šķīvja un ka nedrīkst sarokoties pāri slieksnim. Es varētu turpināt vēl un vēl. Bet caur savām izrādēm es ļoti gribu piekļūt nopietnākām, dziļākām lietām.

    Laikam tas, kas mani visvairāk uzrunā, ir ideja par lauku mājām. Līdz šim esmu bijis kādās trijās, un vienā no tām pavadīju ilgāku laiku. Un man ir sajūta, ka lauku mājas ir latvieša būtības pamatā. Jūs varbūt neesat bagāta valsts, bet

    man radies iespaids, ka katram latvietim ir piekļuve lauku mājām. Tas ir ļoti īpaši. Man liekas, ka tā ir daļa no latvieša ikdienas rutīnas – jums ir pilsētas dzīve, un tad jūs dodaties pie dabas, lai atgūtos.

    Daudzi uzskata, ka austrāliešiem ir ļoti cieša saikne ar dabu, bet man šķiet, ka mēs galīgi neesam tik tuvu dabai kā latvieši. Man šķiet, mēs no dabas daudz vairāk baidāmies. Un lauku mājas man šķiet tāda garīga atjaunotnes vieta, kas mani ir pilnībā apbūrusi.

    Īpaši dīķis, pirts, visas šīs lauku mājas sastāvdaļas, kurām katrai ir sava īpašā nozīme. Kā man sacīja kāds draugs atceļā uz Rīgu – cauri padomju laikiem latvieši ir saglabājuši savas lauku mājas un arī prasmi paši sev izaudzēt ēdamo. Vismaz vecākās paaudzes to vēl prot, lai gan jaunākie to laikam arvien mazāk pārņem. Bet

    tieši to es sajutu uzreiz, kad atbraucu uz Latviju – šo saikni ar zemi un spēju pašiem par sevi parūpēties.

    Festivāla “Homo Novus” vadītāja Gundega Laiviņa, piemēram, savās mājās kurina krāsni ar malku. Kad es to ieraudzīju, man tas likās tik lieliski! Tas ļauj izjust reālu saikni ar dabu... Jā, laikam tas mani ir apbūris visvairāk.

    - Preses konferencē tu teici, ka gribētu būt “perfektais migrants”, bet neesi pārliecināts, vai tas ir iespējams. Kāpēc?

    Tam ir vairāki iemesli. Protams, tas, ka esmu tumšādains, man Latvijā liek izcelties. Un es prātoju, vai jebkad te varētu tikt pieņemts kā savējais, pat ja perfekti runātu latviski? Tas ir tikai jautājums, uz ko droši vien katrs latvietis man atbildētu ko citu. Bet šis jautājums ir ļoti svarīgs manā izrādē. Un es nevienu nenosodītu, ja viņš teiktu – nē, jo, manuprāt, cilvēkiem ir diezgan dabiski tā domāt. Otra lieta, ko esmu sapratis, cenšoties būt “perfektais migrants”, ir tas, ka jēdziens “perfekts migrants” ir kļūdains. Esot “perfektam migrantam”, tu kļūsti par instrumentu, ar ko uzbrukt citiem migrantiem.

    - Vai tev Latvijā nācies izjust aizdomīgu vai nepatīkamu attieksmi pret sevi tavas ādas krāsas vai valodas dēļ?

    Starp citu, tas arī ir viens no jautājumiem, ko uzdodu izrādē – vai valoda var būt piederības atslēga? Es negribu nosodīt cilvēkus, jo nezinu, ko viņi patiesībā jūt, bet katrā ziņā esmu izjutis, ka ielās uz mani bieži blenž. Vai arī,

    ja ieeju veikalā, izjūtu tādu kā spriedzi. Kāds varbūt teiktu, ka tas ir rasisms, bet man gribētos domāt, ka tas vienkārši ir diskomforts, ko izraisa jauna, nepieredzēta situācija.

    Bet, kolīdz es sāku runāt latviski, īpaši tad, ja uzsveru, ka gribu praktizēties un nevēlos pāriet uz angļu valodu, tas ļoti daudz ko maina! Nupat bija kāds interesants gadījums – devos uz vietējo bāru, lai televīzijā skatītos Konora Makgregora un Floida Meivetera boksa maču. Kad iegāju bārā, bija ļoti neveikla situācija. Varbūt tas saistīts ar to, ka Meiveters ir melnādains, bet Makgregors – baltais. Ironiskā kārtā es šajā cīņā atbalstīju Makgregoru. Un bārā sanākušie gandrīz visi bija viņu pusē, tāpēc prātoju, vai spriedze, ko izjutu, kad ienācu bārā, bija saistīta ar to, ka pārējie domāja – ā, viņš ir melnais, tad jau droši vien atbalstīs melno... Bet vēlāk es aprunājos ar kādu no vīriem bārā, un tiklīdz viņš dzirdēja, ka runāju latviski, viss mainījās!

    Man šķiet, ka valoda var būt daudz spēcīgāka par ādas krāsu. Vai tā ir gana spēcīga, lai ļautu man būt latvietim – tas jau ir cits jautājums.

     

    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti