ĪSUMĀ:
- Režisoram Mārtiņam Eihem Rēzeknē liegts veidot izrādi par bēdīgi slaveno Benesu Aijo.
- Ventspilī neizrāda filmu "Neona pavasaris", iespējams, tāpēc ka filmā demonstrētas viendzimuma attiecības.
- LU Juridiskās fakultātes lektors Jānis Lapsa uzskata, ka lielākā problēma ir tā, ka spiediena izdarīšana uz kultūras iestādēm visbiežāk notiek mutiskā formā, nevis ar konkrētiem rīkojumiem.
- Eksperti ir skeptiski par centieniem ar likumu grozījumiem izskaust cenzūras mēģinājumus, jo pašvaldības kultūras iestādes ir atkarīgas no domes piešķirtā finansējuma.
- Francija līdzīgas problēmas atrisinājusi ar speciālu Mākslinieciskās izpausmes brīvības likumu.
Saturs cenzēts Rēzeknes teātrī "Joriks"
Līdz šim režisors Mārtiņš Eihe publiski nav runājis par Rēzeknes teātrī "Joriks" gatavoto un pašvaldības aizliegto izrādi par turpat pilsētā uzaugušo, bēdīgi slaveno nacionālboļševiku partijas aktīvistu Benesu Aijo. Režisors kopā ar aktieriem intervējis vietējos iedzīvotājus par Benesa bērnību, strādājis pie lugas sižeta, kad saņēmis telefona zvanu: "Man zvanīja no teātra un saka, ka ir sasaukti kopā visi aktieri, viņus ir sasaukusi kopā kultūras nama vadītāja, un viņiem ir paskaidrots, ka izrādi iestudēt nedrīkst, tāpēc ka, nu, ka viņiem gadījumā, ja mēs turpināsim ar šo nodarboties, Valsts drošības dienests veikšot kaut kādas sankcijas vai kaut kādā veidā viņus ietekmēšot, nu, sekas būs briesmīgas." Pēc režisora stāstītā, sākumā dome atteikusies dot izrādei finansējumu, bet pēc tam liegusi to iestudēt arī tad, kad tika piesaistīti kultūras atbalsta fondu līdzekļi. Arī pēc tam, kad režisors valsts drošības aizsardzības institūcijās esot guvis pārliecību, ka nekādu apdraudējumu valsts drošībai izrāde par Benesu Aijo neradīs: "Man neviens nekad līdz galam nav argumentējis, kāpēc šo izrādi nedrīkst iestudēt. Tie teksti ir apmēram tādi: "Tu taču saproti, tu tak zini..." Nu nē, es nezinu, vai nu mēs sarunājāmies, tad pasakiet savus argumentus... Ja es viņus varēšu atspēkot, es atspēkošu, ja nevarēšu, tad es piekritīšu.
Tas bija neviennozīmīgi, bet viens no mākslas uzdevumiem ir būt neviennozīmīgam, raisīt domāšanu."
Ventspilī neizrāda "Neona pavasari"
Uz jautājuma zīmes ir patiesie iemesli, kāpēc rudenī Ventspilī netika izrādīta filma "Neona pavasaris", kurā atspoguļotas viendzimuma pāra attiecības. Filmas režisors un producents Matīss Kaža sākumā īpaši neinteresējies, kāpēc Ventspilī filmu neizrādīs, ja neņem – neņem. Taču tad producents dzirdējis ar kultūras procesiem saistīto ventspilnieku viedokli, un šis precedents viņu ieinteresējis: "Tās runas, kas tur klīst, ir, ka tas nav bijis tādēļ, ka filmai nebūs daudz skatītāju, kas nereti ir tāds leģitīms iemesls atteikt filmas demonstrēšanu konkrētā demonstrēšanas vietā, bet tas esot tomēr bijis tāpēc, ka tā ir filma, kurā uz ekrāna divas meitenes skūpstās un ir atspoguļotas viendzimuma attiecības. Un šādā gadījumā, protams,
mūs kā filmas autorus tas apbēdina, jo tas parāda, ka mākslas institūcijās vēl valda zināmā mērā homofobija."
Pašvaldībās varas apziņa lielāka nekā valstiskā līmenī
Kamēr Ventspils precedenta apstākļi ir neskaidri un filmu neizrādīja privāts kinoteātris, Rēzeknes cenzūras piemērs pievienojas jau līdz šim skaļi izskanējušajiem gadījumiem, kad pašvaldības iejaucas kultūrtelpu mākslinieciskajā saturā.
Koncertzāles "Lielais dzintars" valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons atzīst, ka šie gadījumi nav patīkami:
"Rodas sajūta, ka politiķi domā, ka viņi arī ir ļoti kompetenti kultūras nozarē un mākslās, lai gan, protams, mēs kā kultūras nozare skaidri zinām, ka, lai būtu nozares profesionālis, tur ir jāmācās diezgan ilgu laiku.
Tie ir bakalauri, maģistri un dažreiz cilvēki mācās arī padsmit un 20 gadus, lai tiktu pie šī statusa vai izpratnes, kā strādā māksla." Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde uzskata, ka valstiskā līmenī problēmu patlaban nav: "Šobrīd ir skaidrs, ka viens gadījums, otrs gadījums aktualizē vispār to situāciju, kāda pastāv ne tikai starp muzejiem, bet arī citām kultūras mantojuma institūcijām, kuras atrodas pašvaldību pārraudzībā vai tiešā pakļautībā. Viss ir ļoti atkarīgs no pašām pašvaldībām."
"Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka kā iemeslu šādiem precedentiem min lielo pašvaldību autonomiju: "Tas droši vien valstiskā līmenī būtu neiedomājami vienkārši, arī tās varas attiecības, viņas nav tik tuvas. Ir pietiekami daudz mediju, kas arī ļoti būtiski, tā kopējā vide, ka mēs nevaram atļauties gluži tik daudz. Pašvaldību līmenī diemžēl tas ir ilglaicīgi. Ir drusciņ tāda "peles pa galdu danco" sajūta."
Kultūrtelpu piedāvātajā saturā var iejaukties ļoti konkrētos gadījumos
Tas gan nenozīmē, ka amatpersonām nav jābūt dialogā ar kultūras iestādēm arī par saturiskajiem jautājumiem. Koncertzāles "Lielais dzintars" valdes priekšsēdētājs
Timurs Tomsons piekrīt, ka "pašvaldībai kaut kādā veidā ir jāreaģē, piemēram, ja sabiedrība nav apmierināta ar kultūras iestādes darbību. Tas ir pilnīgi normāli. Es domāju, ka mēs runājam par veidu, kā to darīt."
Latvijas Universitates (LU) Juridiskās fakultātes lektors Jānis Lapsa uzskata, ka ļoti grūti nodefinēt iejaukšanās robežas: "Protams, jāsaprot, ka katrs cilvēks, kurš dara kaut ko, un tieši tie, kas dara, pieļauj kļūdas. Un ja, piemēram, kaut kas ar šo pašu kultūras darbinieku notiek viņa galvā, kaut kas var būt ārpus šiem morāles un tikumības jautājumiem, tad, es domāju, ka varētu iejaukties. Ja tu to nevari izdarīt vai izdari kaut ko nepareizi, tad jābūt šim te likumiskajam ietvaram, jābūt šim rīkojumam, tad ir iespēja tevi atstādināt."
Tikmēr režisoram Mārtiņam Eihem iejaukšanās robežas kultūrtelpu saturā ir ļoti skaidras:
"Vienīgā iejaukšanās, kas var tikt veikta, ir tad, ja cieš personas vai personu grupas, kuras pašas nav spējīgas aizstāvēties. Tas ir vienīgais, ja mēs runājam par mākslu, tas ir vienīgais brīdis, kad var iejaukties."
Vai ar likumu grozījumiem cenzēšanas precedentus var izskaust?
Pēc kultūras ministra Naura Puntuļa ierosinājuma sasauktā Muzeju padome lēmusi izstrādāt priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, lai stiprinātu iestāžu autonomiju. Taču grozījumi, iespējams, vajadzīgi jaunajā Pašvaldību likumā, kas stājies spēkā tikai janvārī. Jaunais likums pašvaldībām liek iedzīvotājus nodrošināt ar daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un sniegt atbalstu kultūras norisēm.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (Zaļo un Zemnieku savienība) ir pārliecināta, ka neviens likums nebūs pilnīgs un piemērojams jebkurai situācijai. Deputāte uzskata, ka jau pati sistēma izveidota tā, ka pašvaldības kultūras iestādes vienmēr būs atkarīgas no vietējās domes: "Iejaukšanās notiek jau tajā mirklī, kad kultūras iestādes atnāk ar savu skaisto, ambiciozo plānu, kuram ir vajadzīgs kaut kāds budžets. Un skaidrs, ka visam naudas nepietiek. Tā sistēma ir uzbūvēta tāda, ka tādas īstas neatkarības reāli nav, jo, ja deputāti var pateikt – nē, jums būs uz pusi mazāk vai jums šogad būs vēl mazāk, vai būs vairāk, un viņi diktē to, viņi ar budžetu diktē."
Jānis Lapsa domā, ka lielākā problēma ir tā, ka spiediena izdarīšana uz kultūras iestāžu piedāvāto saturu visbiežāk notiek mutiskā formā: "Tātad, ja mēs saprotam šajās situācijās, kur pašvaldības vadītāji dod šos nosacīti mutiskos rīkojumus vai vienkārši izdara nosacīto spiedienu un nav konkrēto rīkojumu, tad mēs saprotam, ka šiem konkrētajiem rīkojumiem nav šī likumiskā ietvara. Zemapziņā jau mēs saprotam – ja tu nepildīsi šo mutisko uzstādījumu vai kaut kādu virzienu, tad, iespējams, mēs nerunāsim par to, ka nākamgad paaugstinās algu, tev nemaksās prēmiju, jo tu nebūsi sasniedzis pašvaldības izvirzītos mērķus un tamlīdzīgi, tur, man liekas, tā problemātika ir."
"Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka domā, ka ar likumu šo problēmu neatrisinās: "Būs šīs atkarības attiecību problēma, ka man vajag labvēlīgu lēmumu no tā izpilddirektora vai domes deputātiem, un tad es vairāk būšu atvērts viņu priekšlikumiem. [..]
Politiskā kultūra ir tāda ārkārtīgi sarežģīta lieta, kas veidojas ilglaicīgi, un to ļoti grūti mainīt straujiem soļiem."
Vēl jādiskutē, vai un kādai jābūt instrukcijai pašvaldību sadarbībā ar vietējām kultūrtelpām
Pašvaldību amatpersonu mutiskie uzstādījumi bieži vien ir saistīti ar politiku, nevis mākslu. Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde uzskata, ka muzeju dibinātāji ir apzinājušies muzeja iespējas uzrunāt sabiedrību: "Viņi vēlas ietekmēt gan saturu, gan komunikāciju, saprotot, ka muzejs var nodot vēlamo informāciju vai – tieši otrādi – nevēlamo informāciju." Līdzīgus iemeslus cenzūras precedentiem min arī producents un režisors Matīss Kaža:
"Mākslai ir spēks mainīt sabiedrību. Māksla var būt politiski aktīva māksla, un šādos gadījumos, kad māksla ir politiski aktīva, tad vēl jo vairāk mēs redzam, ka šīs sadursmes, pretējie viedokļi parādās, jo mākslai ir iespēja ietekmēt sabiedrisko domu."
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa pieļauj, ka arī likumā varētu ielikt normu par kultūrtelpu satura neatkarību: "Tādas lietas var ielikt, varbūt arī tas būtu jādara, bet, es domāju, kultūras cilvēki tad varētu par to diskutēt, bet nu kā citādi." Diskusiju par šo jautājumu atbalsta arī "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka: "Būtu nepieciešama diskusija par to, cik tālu šīs iestādes ir neatkarīgas savā darbībā, cik lielā mērā no amatpersonām, kur ir tās sarkanās līnijas, kuras nevar pārkāpt. Nu tā ir diemžēl tā Latvijas kultūra, kurā vajag katru soli aprakstīt, ko nedrīkst darīt."
Francija līdzīgas problēmas atrisināja ar Mākslinieciskās izpausmes brīvības likumu
Ar cenzēšanas mēģinājumiem cīnās ne tikai Latvijā, tas ir aktuāls pat vecajās demokrātijās. "Lielā dzintara" valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons stāsta par to, kā ar cenzūras mēģinājumu ierobežošanu tikusi galā Francija: "Viņi risinājuši jautājumu ar atsevišķu likumu. Tas ir Mākslinieciskās izpausmes brīvības likums, kas regulē, protams, visu jaunradi.
Kultūra, kas ir ļoti svarīgi, mums liek klausīties un dzirdēt ļoti dažādas balsis, nevis vairākumu, kā to gribas dzirdēt politiķiem, un tāpēc ir svarīgi saprast, kādā veidā tad mums kā kultūrai nekļūt par dažādu partiju politisko programmu realizatoriem."
Režisors Mārtiņš Eihe uzskata, ka centrālais risinājums būtu vienkārši izglītošana: "Man liekas, ka tās lielākās bailes ir no tā, ka, nezinu, tur visi kļūs par liberastiem vai naciķiem, vai vēl kaut ko. Nu nē, cilvēks nemainīs savu domāšanu, bet tas, ko viņš iemācīsies, viņš iemācīsies atšķirt melus no īstenības."
Producents un režisors Matīss Kaža ir pārliecināts, ka vissvarīgākais ir neklusēt par jebkuru cenzēšanas mēģinājumu: "Tas, kas var palīdzēt aizsargāt šo te mākslinieku brīvību ir, pirmkārt, paši mākslinieki, kuri nereti mēdz būt gana skaļi tajā, cik ļoti viņi aizsargā savu, teiksim tā, radošo brīvību, gan arī institūcijas, kurās māksla tiek eksponēta vai demonstrēta. Un arī šīm institūcijām ir jāsargā mākslinieku radošā brīvība, un, ja šādi kaut kādi, teiksim tā, "kaktu zvani" par konkrētiem jautājumiem notiek, tad uzreiz tas ir jāpiefiksē un – bez bailēm zaudēt amatu – ir jāuzsāk publiska diskusija, jo tas ir precedents."
