Agnija Lazdiņa: Atskatoties uz pēdējiem aktuālākajiem notikumiem kultūrā, vai var teikt, ka kultūra Latvijā ir brīva?
Rūta Muktupāvela: Ja mēs runājam par kultūru, par māksliniekiem kā tādiem, tad nevienā valstī nav absolūti brīva mākslinieka, jo vai nu viņiem ir kāds iekšējais cenzors vai pašcenzūra, vai nu viņi ir atkarīgi no kādiem finanšu avotiem, vai nu viņi tiešām ir atkarīgi no kādas politiskās konjunktūras, un tāda absolūta brīvība, es nezinu, man šķiet, ka nevienā nozarē nav iespējama, jo vienmēr, ja cilvēks nedzīvo viens pats mežā, tad vienmēr būs kaut kāda vide, kaut kādi citi cilvēki, kādi noteikti apstākļi, ar kuriem cilvēkiem ir jārēķinās.
Kā ar politiskās varas ietekmi?
Jā, laikam mēs nevarētu teikt, ka mums absolūti nekādas problēmas nepastāv, un katrs mākslinieks var izpausties, kā viņam ienāk prātā, pretējā gadījumā tad jau arī nebūtu tādi publiski, skandalozi gadījumi.
Mākslas funkcija nav jau risināt problēmas, bet uz tām norādīt, iespējams, arī šī iemesla dēļ politiķi ne visai mīl māksliniekus, ne vienmēr. Jā, tie ir tādi laikam grūti savaldīšanai pakļauti cilvēki, viņi ir pašpietiekami savā radošumā, un mēs to redzam, ka mākslinieki var būt arī politisko manipulāciju instruments. Jā, nu, viņi arī ir cilvēki, galu galā.
Reizēm par kādiem noteiktiem kultūras notikumiem var dzirdēt tādu frāzi kā "nedrīkst jaukt mākslu ar politiku". Vai tā ir pareizi teikt?
Es domāju, ka tā ir nepareizi [teikt]. Tā frāze, kā jau es teicu, [mākslinieks] ir dzīvs cilvēks. Viņam agri vai vēlu nākas paust kaut kādu nostāju, un, manuprāt, tiešām arī mākslā tādas pelēkas zonas īsti cilvēkus neuzrunā, jo tie mākslinieki, kas mēģina peldēt un izlavierēt – agri vai vēlu viņi krīt, un mēs tad atceramies tos spēcīgākos, tos, kam ir tomēr mugurkauls. Savukārt politika un māksla – būtu ļoti labi, ja netiktu jaukta, bet, kā mēs redzam, tādos saspringtos brīžos ļoti grūti atdalīt šīs divas lietas.
Vai tas nozīmē, ka kultūra ir apdraudēta?
Attiecībā uz Latviju es gan to neuzdrošinātos teikt, un tā nebūtu patiesība, jo tomēr, neskatoties uz tiešām kaut kādām dažādām atkarības arī formām, bet es neteiktu, ka mūsu politiķi nu nepārprotami tagad diktē un visus apspiež, un visi mākslinieki nelaimīgi. Ja tā būtu, tad laikam arī trīs kultūra ministra pakļautībā esošas mākslu un kultūras universitātes būtu tukšas, es tā nedomāju, ka tas būtu mūsu telpai – klasiskai, rietumu, demokrātijas – telpai būtu raksturīgs.
Ja mēs šo jautājumu aplūkojam Ogres Vēstures un mākslas muzeja kontekstā?
Jā, Ogres un muzeja situācija, un arī laikam citi gadījumi, attiecībā uz tādiem mākslas cenzūras mēģinājumiem, protams, norāda uz to, ka ir problēmas.
Mēs redzam šo sadursmi starp politiskām interesēm un mākslinieku un mākslas tieksmi uz brīvību. Protams, mēs nevaram uzskatīt, ka tas ir tikai viens, nenozīmīgs gadījums.
Es tikai priecājos par to, ka šis jautājums attiecībā uz muzeju nozari, tika pacelts likumdevēju līmenī, jo, manuprāt, ja nozare acīmredzami ir satraukusies, un tieši likumdevējam ir tas instruments, kā vispirms izzināt iemeslus, kāpēc nozare ir satraukusies, un tad ar savu mandātu šīs problēmas risināt.
Vai pēdējā laikā šādi līdzīgi gadījumi kultūrā nenotiek pārāk bieži?
Jā, varbūt tur varētu no vienas puses būt tie ārējie apstākļi, jo sabiedrība ir pārgurusi, mēs esam pārcietuši divus pandēmijas gadus, starp citu, arī kultūras nozares pamirums tajā laikā – bez šaubām ietekmē kopīgo mentālo veselību, ja tā varētu teikt. Mēs visu tagad varbūt tveram mazliet asāk nekā iepriekš, nemaz nerunājot par karu, kas atkal uzliek papildu draudus un stresu. Šajā kontekstā bez šaubām, ka arī tās izpausmes – jebkura sadursme tiek tverta saasināti.
Vai māksliniekiem vajag novilkt konkrētas robežas, radot savus mākslas darbus, proti, būt neitrālam, vai arī tieši pretēji – viņam vajag runāt, un ir svarīgi, ka viņš pauž savu nostāju?
Tas ir atkal, protams, atkarīgs no katra mākslinieka – no viņa kapacitātes, no viņa idejām, no izglītības līmeņa, no jūtīguma līmeņa, no nozares galu galā, no žanra pat kurā viņš darbojas – cik daudz, cik tālu, ko viņš var pateikt, vai ar savu ķermeni, vai ar papildu instrumentiem. Es domāju, ka to robežu velk katrs pats, un valstij nav tādu instrumentu, kā piespiest klusēt, ja mākslinieks neaicina uz vardarbību un kaut kā tiešām nenodara pāri sabiedrībai, vai arī tieši otrādi – izteikties. Šajā ziņā mēs esam pietiekami pasargāti, manuprāt.
Bet cita lieta, ja mākslinieks jūt, ka viņam ir ko teikt, lai uzlabotu sabiedrību, lai tiešām kaut kādā veidā paceltu sabiedrībā arī neērtus jautājumus –
viņi ir pirmie, kas sajūt, viņi pat varbūt ne vienmēr spējīgi noformulēt precīzi, bet ar mākslas palīdzību, viņi norāda uz jomām, kurās varbūt kaut kas nav sakārtots, vai kurās parādās šī te neskaidrība vai kaut kādi nestabilitātes konteksti, un viņi drosmīgi rīkojas.
Gada labākā aktrise Marija Luīze Meļķe atsakās no savas "Lielā Kristapa" balvas. Ko tas nozīmē un parāda sabiedrībai?
Jā, no vienas puses tas ir tieši tas gadījums, kad ir iespēja publiski paust savas vērtības, sev svarīgus jautājumus. Es domāju, ka nav absolūti kaut kāda unikāla lieta, mēs zinām, ka tādas atteikšanās jau ir bijušas.
Acīmredzami, šai aktrisei, ja viņa jūt, ka šī viņas pozīcija nav saskaņā ar viņas iekšējo pasauli – viņa to pauž. Tā momenta atrašana, kā pateikt sev svarīgas lietas, manuprāt, ir ļoti atbalstāma, viss ir kārtībā.
Tas par ko es padomāju, kāpēc tieši Puntulim gribēja atdot to balvu? Ja mēs paskatāmies uz mūsu ministriju, es domāju Kultūras ministriju, un tieši kino nozarē – 2022. gadā tika atbalstīta gan ar papildu finansējumiem, gan attiecībā uz ārzemju filmu uzņemšanu Latvijā, tātad piesaistot finansējumu no ārzemēm, tad arī Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstīts, nozarei atalgojums palielināts – mēs tos labos darbus kaut kā negribam dzirdēt un redzēt, bet, ja kaut kas nepatīk, tad ļoti konkrēti – Puntulis pie vainas. Šajā ziņā es gribētu aizstāvēt, jo es jau zinu, kas notiek arī nozarē, kā ministrija un ministrs aizstāv nozari, nu ne tikai sliktas lietas. Mēs to nesaskatām un kaut kā nevēlamies redzēt arī mūsu politiķu labos darbus.
Šajā gadījumā – brīvs cilvēks, brīvā valstī ir tiesīgs runāt par to, kas viņam ir svarīgs.
Mēs runājām par to, ka vara un politika mēdz iejaukties kultūras notikumos un mākslinieku darbībās. Vai šis ir tas gadījums, kad māksliniece uzrunāja varu?
Es domāju, ka jebkura publiska, savas nostājas paušana ir arī varas uzrunāšana, vismaz mēģinājums, jo īpaši valsts līmeņa pasākumos, jo šis ir valsts līmeņa pasākums, un tas ir skaidrs, ja mākslinieks kāpj uz skatuves un norāda uz viņam būtiskām lietām, skaidrs, ka tas paģērē kaut kādu risinājumu, ko cilvēks vai sabiedrības daļa sagaida.
Šāda veida žesti no māksliniekiem, kāda ir tā pieredze, vai tas ko maina? Kā mēs redzam, sabiedrībā tas raisīja lielu ažiotāžu, bet tajā varas pusē?
Nekad nebūs tā – kāds kaut ko pateica, un nākamajā dienā Puntulis teiks: "Jā, zini, man nebija taisnība!" Tas būtu naivi.
Mēs runājam un atkal atgriežamies kā tādā rondo, pie mūsu sarunas pirmsākumiem. Mākslinieki ir tie, kas pirmie sajūt, viņi ir jūtīgāki nekā cita sabiedrības daļa – tieši tāpēc viņi ir mākslinieki. Tā ir viņu būtība – uztvert signālus, un tad translēt tālāk, kā tādas antenas – uztver un translē tālāk jau ar savu interpretāciju, jau ar savu pievienoto vērtību, un tad sabiedrība sāk šūpoties, tad sabiedrība sāk par to runāt. Tā tas ir ierasts – mākslinieki ierosina kaut kādus procesus, uzņemas vadību, un tad pēc tam viņi tiek nostumti malā, un tad atkal nāk politiķi, ekonomisti, juristi, kas visu smuki sakārto, un tos māksliniekus atkal kaut kur atbīda, un atkal viņi gaida savu iznācienu.
Bet, kad ir lūzums, kad sabiedrība ir apjukusi, ļoti bieži tieši mākslinieki ir tie, kas izvelk to sabiedrību un atkal noliek uz tās pareizās takas.
Mākslinieks kā tāds sabiedrības dzinulis?
Tā tas ir, un tas ir neizbēgami, tāda laikam ir tā dzīves dialektika. Es nedomāju, ka tas nozīmē, ka māksliniekiem to nevajag nedarīt – viņi vienkārši nevar to nedarīt, tādi viņi ir, tāda ir viņu dvēsele, tāda ir viņus struktūra, tāda ir viņu uzbūve, tāds ir viņu pasaules redzējums – tā tas bija un būs.
