Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) aicina iepazīt muzejā glabāto rokrakstu dzīves, apjaust tajos piemītošo enerģiju, uztvert tos arī vizuāli – kā mākslas darbus. Un arī uztvert tos kā mūsu kultūras pieminekļus, īpaši tos, kuru saturs pazīstams jau vairākām lasītāju paaudzēm, piemēram, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, Viļa Lāča “Zvejnieka dēlu”, Imanta Ziedoņa “Kurzemīti” un citus.
“Man nedod mieru jautājums, kāpēc jāglabā, piemēram, “Mērnieku laiku” manuskripts, ja romāns desmitiem reižu izdots grāmatā. Tomēr tas ir skaists pat par sevi, tam sava aura. Varbūt pēc simt gadiem ne tikai grafologi varēs pateikt, kā jutās brāļi Kaudzītes, kad rakstīja kādu no romāna lappusēm – kāds bija garastāvoklis, kā sarunājās. To, ko šodien nevaram nolasīt no manuskripta,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta Māra Eņģele.
Iepazīstinot ar izstādi, Eņģele rāda, ka uz muzeja telpas griestiem projicējas Imanta Ziedoņa dzejolis.
“Te nav ne sākuma, ne gala, var sākt no jebkuras vietas; tie ir manuskripti no muzeja krājuma - kā artefakti, kā izziņas avoti, kā cenzūras pieminekļi. Vienkārši lasāmviela,” norāda Eņģele.
Tāpat izstādē var aplūkot arī dienasgrāmatas, iepazīt videomateriālus, kas papildina to, ko varbūt zinām par rakstniekiem un rakstīšanu. Centrā rokraksts.
Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma rokraksti būs arī plaši pārstāvēti Latvijas muzeju kopizstadē “Latvijas gadsimts”, ko atklās maijā. Eņģele atklāj, ka šai izstādei muzejs atdevis savus vislabākos rokrakstus. Piemēram, Edvarta Virzas “Straumēnu" fragmentus, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” tīrrakstu, arī Ilzes Indrānes “Zemesvēzi dzirdēt” un Annas Sakses “Pret kalnu”.
Šai ceļojošajai izstādei “Radīti, lai nezustu. Rakstniecības un mūzikas muzeja rokrakstu stāsti” izraudzīti manuskripti, kam ir stāsti, jo tieši stāsts rokrakstu padara dzīvu. Piemēram, “Mērnieku laiku” pirmraksts. “Ja to atver un skatās, tur var sekot līdzi, kā parādās labojumi, papildinājumu, varianti,” stāsta Eņģele.
Vai arī Gunāra Priedes aizliegtās lugas “Smaržo sēnes” eksemplārs, ko muzejam nodevis pats autors.
“1968. gada pavasarī Gunārs Priede vienu lugas “Smaržo sēnes” eksemplāru atnesa uz muzeju un iedeva toreizējai krājuma glabātājai Saulcerītei Viesei, un teica, lai noglabā tā dziļāk. Saulcerīte Viese to pielika pie citām Priedes lugām, un, ja kāds bija tik gudrs un pieprasīja visas viņa lugu mapes, tad mierīgi visus padomju gadus varēja lasīt arī "Smaržo sēnes",” atklāj Eņģele.
Viens no izstādes eksponātiem ir arī Ojāra Vācieša dzejoļa “Potjomkina sādža” mašīnraksta lapa. 60. gadu sākumā tas bijis publicēts presē, bet vēlāk dzejniekam tā arī nav izdevies panākt, ka to iekļautu kādā no viņa krājumiem. Savas dzīves laikā viņš to nepieredz.
Visplašākais materiāls izstādē ir par Jēkaba Janševska “Dzimteni” - romānu, ko viņš rakstīja 40 gadus no 1884. gada līdz 1924. gadam.
“No 1905. gada neko nebija publicējis, daudziem likās, ka beidzis rakstnieka darbu,” bilst Eņģele. “Viņš fiksējis Lejaskurzemes tradīcijas valodu. Kad lasu šo Janševska romānu, dzirdu, kā runāja mana vecāmāte.”
Eņģele arī atklāj - Edvarts Virza ir izteicies, ka nekad nebūtu uzrakstījis “Straumēnus”, ja Janševskis nebūtu uzrakstījis “Dzimteni”. Tas viņam devis grūdienu. Starp citu, Janševskis visu sava apjomīgā romāna manuskriptu nēsājis līdzi portfelī.
Visā izstāžu telpā gar sienām ir attēli ar rakstniekiem pie rakstāmgaldiem rakstīšanas vai lasīšanas procesā. Eņģele norāda, ka RMM krājuma materiāli ļautu sarīkot vēl plašāku izstādi, iepazīstinot ar rakstnieku rokrakstiem un viņu darbu manuskriptiem.
Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā izstāde būs aplūkojama līdz 6. maijam. Tālāk tā ceļos uz Liepāju.
