Izstādi veidos vēsturiski materiāli no bibliotēkas krājumiem, kā arī instalācijas. Viena no instalācijām veltīta kādam unikālam materiālam, kas ir ļoti personisks stāsts par 19. gadsimta Rīgu. Rakstniece Inga Ābele šo materiālu pārvērtusi esejā.
"1914.gada 6.jūlijā - šodien gaidījām ciemiņus, bet viņi atteica. Mēs gājām pie Freimann ēst saldējumu un pēc tam uz Vērmaņparku," lasa Inga Ābele. "1914.gada 12.jūlijā - mamma un papa aizgāja uz balli Vērmaņparkā, bet es biju pie Riteres kundzes un labi izklaidējos."
Rakstniece Inga Ābele lasa Rīgas skolnieces, uzvārdā Urdovičas, ierakstus viņas kalendārā - plānotājā, kas veikti 1914. gadā. No plānotāja nevaram uzzināt meitenes vārdu, jo viņa ierakstījusi tikai vārda pirmo burtu „e", toties varam uzzināt interesantus faktus par viņas dzīvi, kas reizē arī labi raksturo laiku pirms 100 gadiem. Mazā rīdziniece atklāj, ko tolaik mācīja skolā, kāda bija viņas kabatas nauda, ar ko saistījās viņas sapņi un cerības.
Ingas Ābeles eseja, veltīta šai baltvācu meitenei, ir arī izstādes sastāvdaļa, bet izstāde kopumā vēsta par Rīgas attīstību 19. gadsimtā tūlīt pēc viduslaiku nocietinājumu nojaukšanas. Izstādei ir piecas sadaļas un pirmā no tām „Rīga aug", stāsta projekta vadītāja Marta Dziļuma.
"Rīga izplešas, sākas liela industrializācija, tiek ražots viss: ķirurģiskie instrumenti, kamīni, mašīnu sastāvdaļas, galošas, apģērbi un vēl daudz kas cits. Šī nodaļa ilustrē to, cik daudzveidīga ir šī izraušanās ārpus vecajiem viduslaiku vaļņiem," stāsta Marta Dziļuma.
Izstādē eksponētajos materiālos varēsim ieraudzīt, kādi izskatījās tā laika Rīgas fabriku un rūpnīcu ražojumi un kā tie tika reklamēti. Varēsim arī uzzināt, kādi bija Kārļa Hermaņa diližansu braucienu tarifi, kāda izskatījās Otto Švarca restorāna dzērienu karte un kādi bija Rīgas ūdensvada lietošanas noteikumi.
Nākamā izstādes sadaļa veltīta rīdzinieku dažādībai 19. gadsimtā.
„Vienkopus dzīvo dažādas etniskās grupas, un tām ir ļoti dažādas un ļoti attīstītas kultūras izpausmes. Tā, piemēram, Krievu teātris, ko mēs pazīstam kā Nacionālo teātri mūsdienās, Vācu teātris, tagad Nacionālā opera. Izstādē redzēsim arī dažādu koncertu programmas dažādās valodās," turpina Dziļuma.
Tālāk izstāde sniedz atbildes uz jautājumiem - kā rīdzinieki piedalījās politikā un kā svinēja Rīgas 700.jubileju:
Rīgas 700.gadu jubileja ir brīdis, kad saduras šīs dažādās etniskās grupas. Vācieši grib redzēt Rīgu kā kultūras mantojuma pilsētu, bet latvieši, kas tajā brīdī ir jau kļuvuši par izteikti pašapzinīgu etnisku grupu, saka - mums nevajag vācu Rīgu, jo tā ir vecā Rīga, mēs gribam jauno, moderno Rīgu, un tā ir industriālā Rīga," skaidro Marta Dziļuma.
Izstādes scenogrāfe Liene Pavlovska un dizaina veidotājs Artis Tauriņš stāsta, ka izstādi vizuāli veidojuši tā, lai, to izstaigājot, skatītājam rastos sajūta, ka viņš nokļuvis laikā pirms 100 gadiem.
„Tiklīdz tika nojaukti mūri, pilsēta tiešām pāris gadu desmitos attīstījās un auga, tādēļ arī mūsu izvēlētā tonalitāte ir pelēkie toņi un bloki, kas rada iespaidu par būvniecības procesu. Tāpēc arī viss ir svaigs, lai rastos sajūta, ka tajā brīdī, kad mēs esam izstādē, notiek šī attīstība," stāsta Liene Pavlovska.
Savukārt Artis Tauriņš uzskata, ka izstādē ir lieliska iespēja ieraudzīt tā laika materiālus un saprast, kāds tas laiks bija.
Izstāde noslēdzas ar Pirmā pasaules kara sākumu, it kā skaudri akcentējot, ka straujā tehnikas attīstība, izrādās, bija nozīmējusi galvenokārt nāves nesējas tehnikas attīstību, par to liecina arī ieraksts mazās rīdzinieces Urdevičas kalendārā-plānotājā.
Līdz beidzot ieraksts, kas pielika punktu ieilgušajam 19.gadsimtam un meitenes bezrūpīgajai bērnībai: 1914.gada 20.jūlijs. Vācija pieteica Krievijai karu."
Izstādi "Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem" atklās 16. oktobrī Gaismas pilī, tā būs apskatāma līdz 30. novembrim.
