Likteņdārza pabeigšanai turpinās vākt ziedojumus; valsts naudu neprasīs

Visus šos gadus Likteņdārzs tapis par ziedojumiem. Tomēr iecere to pabeigt līdz Latvijas simtgadei nav īstenojusies, jo ziedojumu ir mazāk, nekā sākotnēji tika cerēts. Nule pieņemtais un plašu rezonansi izraisījušais Likteņdārza likums ļauj projekta finansēšanā piedalīties arī valstij un pašvaldībām, tomēr pašlaik Likteņdārza īstenotāji ir apņēmības pilni iesākto pabeigt par ziedotāju naudu.

“Šī ir tā daļa, ko esam iesākuši, bet kas, protams, ir jāpabeidz. Un tur ir Likteņdārza draugu aleja ar bruģakmeņiem – arī tas vēl ir darāmais darbiņš,” rāda Kokneses novada fonda vadītāja Valda Auziņa. Ar viņu un Likteņdārza idejas autoru Vili Vītolu stāvam pie Likteņdārza amfiteātra – vietas, kur daudzus gadus notikuši ziedojumu vākšanas koncerti un sestdien skanēs arī Likteņdārza 10 gadu jubilejas koncerts.

“Un tur, tālāk, ir tas lielais kalns, kuram no visām pusēm esam veduši grunti. Vēl ir sabiedriskā ēka, kas pašlaik ir uzcelta līdz karkasa stadijai. Pašlaik ražošanā ir stikla fasāde,” stāsta Valda Auziņa. Viņas uzskaitītie darbi apliecina, ka vērienīgo Likteņdārza ieceri līdz Latvijas simtgadei vēl nepagūs pabeigt, kā to divtūkstošo gadu sākumā iecerēja Vilis Vītols, pats tam ziedojot pusmiljonu latu.

“Mums ir ienākuši mazāk līdzekļu, nekā cerējām. Jo tomēr šis ir ļoti liels un arī dārgs projekts, un ziedojumi nav bijuši tik lieli, kā bijām domājuši,” atzīst Vītols.

Ziedojumos naudā līdz šim savākti vairāk nekā 2,8 miljoni eiro, bet sākotnējo ieceru pabeigšanai kopā varētu vajadzēt apmēram piecus miljonus. Tādēļ ziedojumu vākšana turpināsies arī pēc Likteņdārza zemes nodošanas valsts īpašumā, kas ar īpašu likumu tika izdarīts šajā vasarā. Valda Auziņa domā, ka ziedotāju aktivitāti tas nesamazinās.

“Pilnīgi pretēji – es uzskatu, ka likums ir ļoti liels ieguvums arī ziedotājiem. Jo likuma mērķis vairāk bija gūt aizsardzību katram ieguldījumam, kas ir Likteņdārzā, arī katra cilvēka ieguldījumam. Tiem, kas ir stādījuši kokus, likuši bruģakmeņus, veduši akmeņus. Cilvēkiem noteikti ir lūgums un aicinājums palīdzēt tapt Likteņdārzam, jo mainās jau tikai īpašumtiesības uz zemi. Pārējais viss paliek tāpat, un arī fonds strādās tieši tāpat,” viņa uzsver.

Zināmu atvieglojumu par zemes pāriešanu valsts rokās var dzirdēt pašvaldības vadītāja Daiņa Vingra (LZP) balsī. Viņš priecājas, ka Likteņdārzs novadam nesis atpazīstamību un vairāk tūristu. Taču, ja fonda kādreiz vairs nebūtu, pašvaldība viena ar tik lielu projektu netiktu galā. Pašlaik tās ieguldījums ir pati zeme, dārznieka un palīga algošana.

“Tā ir tāda drošības sajūta. Ja valsts ir pārņēmusi šo zemi, tad ir tas drošības spilvens – ja nu kas, tad aiz muguras ir valsts. Un valsts garantē, ka šis objekts netiks pamests novārtā. Jo sazin kas tur var būt uz priekšu…” saka Kokneses novada pašvaldības vadītājs.

Projekta autori gan uzsver – nodokļu maksātājiem “uz kakla” šī vieta nebūs, jo uztur sevi ar saimniecisko darbību – teritorijas iznomāšanu pasākumiem, maksas stāvvietu. Likums paredz, ka valsts Likteņdārzu pārņemtu tad, ja Kokneses fonds pārstātu eksistēt vai zaudētu sabiedriskā labuma statusu. Bet valsts līdzfinansējumu atsevišķiem projektiem Likteņdārzs saņēmis arī agrāk. Un Vilis Vītols pauž cerību, ka tas turpināsies.

“Mums tomēr ienāk vairāk nekā 170 tūkstoši eiro gadā, bet dārza uzturēšana pašlaik maksā ap 80 tūkstošiem eiro gadā. Tā kā tā summa, kas ienāk, Likteņdārza uzturēšanai ir pietiekoša. Vienīgais, kas mainās – cik varam izdot būvēšanai. (..) Ja izejam no tiem skaitļiem, kas pašlaik ir mūsu rīcībā, tad sanāk, ka vēl ļoti, ļoti daudzus gadus būs jāstrādā, lai uzbūvētu visu, kas te ir paredzēts,” secina Likteņdārza idejas autors.

Kā Latvijas Radio norādīja Likteņdārza zemes jaunās pārvaldnieces Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis (ZZS), valsts naudu šim projektam prasīt nav plānots.

“Protams, ka Zemkopības ministrija, „Latvijas Valsts meži”, Meža dienesta un citu dienestu darbinieki turpinās atbalstīt Likteņdārzu, gan braucot talkās, gan ar citām praktiskām lietām, bet budžetu pieprasīt mēs Likteņdārzam neplānojam,” norāda Arnītis.

Likteņdārza ideju Vilis Vītols sākotnēji apsvēris attīstīt netālajās savu vecvecāku mājās. Tomēr beigās vienojās ar Kokneses pašvaldību par salu Daugavā. Padomju gados no šejienes pacēlās tā sauktie “kukuruzņiki”, bet pirms appludināšanas tas bija augsts kalns. Tagad 10 gados cilvēki te saveduši tūkstošiem laukakmeņu, ziedojuši bruģakmeņiem un iestādījuši 2609 kokus saviem zaudētajiem tuviniekiem. Jautāju Valdai Auziņai – kā tos varēs atrast, kad saaugs iecerētais biezais jauktu koku mežs?

“Visus iestādītos kociņus mēs reģistrējam, piešķiram numuru un apliekam pagaidām šādu metāla plāksnīti. Uz tā ir stādīšanas datums, stādītājs un kam tas veltīts. Visu šo informāciju SIA “Metrum” katru gadu nolasa GPS koordinātās un mēs to reģistrējam savā mājaslapā. Ja jūs atbraucat, piemēram, pēc trīs gadu pārtraukuma un neatceraties vairs to vietu, varat ieiet informācijas centrā, nosaukt meitenēm stādītāju un pēc tiem parametriem koku var atrast. Tā kā pazust tas nevar,” skaidro Auziņa.

Vilis Vītols atminas – pirms Likteņdārza iekārtošanas Kokneses pašvaldība jautājusi vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi atbalstītu šādu projektu.

“Tika veikta aptauja un, ziniet, ja nemaldos, tikai divi vai trīs cilvēki no visa pagasta bija pret,” viņš uzsver.

Aptauju par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Likteņdārzu 2014.gadā veikusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte (LU SZF). Savu attieksmi kā “labu” atzīmējuši 57,4% aptaujāto, kā sliktu – 2,7%, bet gandrīz 40% nav bijis viedokļa vai viņi šādu vietu nav zinājuši. Latviešu vidū atpazīstamības un arī pozitīvas attieksmes rādītājs bija ievērojami augstāks nekā cittautiešu vidū.

“Protams, ka Likteņdārzs ir uzskatāms par ļoti nozīmīgu šā gadsimta kolektīvās atmiņas projektu, kuru pilnā mērā var dēvēt par sabiedrības līdzdalīgi veidotu vides un atmiņas objektu, kurā labi izmantots gan ļoti smagais vēstures vēstījums, gan daba,” vērtē LU SZF Sociālās atmiņas pētniecības centra direktore Vita Zelče.

Pētnieces ieskatā ir izdevies izveidot piemiņas vietu, kas palīdz dziedēt vēstures traumas un simboliski aizstāj 20.gadsimtā zaudētās dzimtu mājas un piederīgo nezināmās kapavietas. Zelče nepiekrīt Likteņdārza kritiķiem, kas to mēdz dēvēt par “sintētisku projektu”.

“Runājot par to sintētiskumu, no vienas puses, varbūt tas ir gan šī projekta vājums, gan spēks, ka tā nav konkrēta [vēsturiska notikuma] vieta, bet simboliska platforma, kuras uzdevums ir vienot dažādus pagātnes notikumus, dažādu likteņu un vietu cilvēkus,” viņa uzskata.

Zelče secina, ka Likteņdārza vājā vieta pašlaik ir infrastruktūra – kamēr nav pabeigta sabiedriskā ēka, nav ne kārtīgu tualešu, ne kafejnīcas, kur pakavēties. Arī projekta autori cer, ka jaunā ēka ļaus audzēt ieņēmumus, iznomājot to svinībām un uzņēmumu pasākumiem. Kad to pabeigs, autori pašlaik gan nesteidzas prognozēt.

Uz jautājumu, kādu ieceres autors Likteņdārzu redz pēc 50 gadiem, Vilis Vītols atbild: “Es to redzu kā vietu, kur cilvēki brauks atpūsties, pastaigāt, apskatīties, kas jauns atkal uzbūvēts un ievietots – kā uz jebkuru lielu parku ārpus Rīgas. (..) Es domāju, kamēr Latvija un latvieši būs, un tas būs arī nākotnē, tikmēr uz šo vietu cilvēki brauks.”

Savu 10 gadu jubileju Likteņdārzs svinēs sestdien ar koncertu, kurā skanēs arī Vestarda Šimkus un Raimonda Tigula jaundarbi.