Amatierkolektīvi palika bez telpām
1968. gadā būvētā Līksnas Kultūras nama sienās pirmās plaisas parādījās pirms astoņiem gadiem, bet pirms trīs gadiem jau bija atzinums, ka ēka slikto pamatu dēļ var sabrukt kuru katru brīdi.
“Tie tehniskie risinājumi bija tādi, ka esošo ēku mēs saglabāt nevarējām, bija jādemontē. Bet, lai uzbūvētu jaunu, bija nepieciešams gandrīz 1 miljons eiro. To nevarēja atļauties novada dome, un šāds finansējums nebija pieejams,” pastāstīja Līksnas pagasta pārvaldes vadītāja Biruta Ozoliņa.
Attiecīgi kultūras dzīve un pašdarbības kolektīvu mēģinājumi tur beidzās. “Mums ir pieci amatierkolektīvi: sieviešu vokālais ansamblis “Elēģija”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Daugaveņa”, amatierteātris “Maskas”, bērnu kolektīvs “Sprīdītis” un sieviešu apvienība “Saules taka”. Dažādās vietās notika mēģinājumi, pat ārā, un tika īrētas telpas,” pastāstīja Ozoliņa.
Pašdarbnieki Līksnā palika bez savām mājām, un tas bija smagi, atzina deju kolektīva “Daugaviņa” dalībniece Ingrīda Geriņa. “Bez iespējas mēģināt telpās esam kopš pēdējiem dziesmu svētkiem. 2018. gada dziesmu svētkiem vēl gatavojāmies telpās, bet pasākumi jau toreiz nenotika Kultūras namā. Tad iestājās kovida ēra. Faktiski pēdējais normālais mēģinājums notika 2020. gada marta pirmajos datumos. Tad jau sekoja liegums pulcēties, un tad,
šajā sezonā atsākot mēģinājumus, pavasarī, kad jau bija atļauts pulcēties, dejojām ārā, kamēr vien to laika apstākļi ļāva.
Pienāca rudens, kļuva auksti un slapji, un ārā vairs nedejosi. Un faktiski mums nebija, kur dejot, un tad meklējām tās telpas kur vien iespējams. Līdz pat pēdējam dejojām pie Kultūras nama ārā,” pastāstīja Geriņa.
Atrod jaunu vietu kultūras dzīvei
Nu šī situācija mainīsies. Tā pauda Ozoliņa, slēdzot vaļā jaunā, vizuāli miniatūrā Līksnas saieta nama jeb, kā to iesaukuši paši līksnieši, kultūras istabiņas durvis. Kādreiz šajā ēkā bija ēdnīca un veikals. Un pielāgot to kultūras dzīvei nebija vienkārši, atzina pagasta pārvaldes vadītāja.
“Vairākus gadus šī ēka stāvēja tukša, neapsaimniekota, bojāja arī to mūsu kopējo skatu. Tad novada dome rada iespēju, piešķīra līdzekļus, un šo ēku nopirka no īpašnieka. Mēs jau 2020. gadā nomainījām ēkai jumtu, atjaunojām apkuri. 2021. gadā tika ņemts aizņēmums Valsts kasē. Kopā izlietoti gandrīz 129 tūkstoši eiro, vēl 40 000 piešķīra novada dome aprīkojuma iegādei.
Protams, bijušo veikala ēku pielāgot kultūras nama vajadzībām ir praktiski neiespējami, neveicot pārbūvi,” pastāstīja Ozoliņa.
Pārbūvi veikt neizdevās. Taču jaunajā saieta namā ir skatītāju zāle gandrīz pussimtam cilvēku, neliela telpa, kur pārģērbties pašdarbniekiem, un pats galvenais – skatuve, lai arī visai zema.
Telpas izrādīja Ozoliņa: “Garderobi diemžēl mums nav, kur izvietot. Esam pielāgojušies. Projektoram ir sagatavots ekrāns, ir krēsli, aizkari, ir akustiskie paneļi kā lielā koncertzālē. Te skatuve, bet augstumā mēs esam ierobežoti. Gara auguma dejotājiem un, rokas paceļot augšā, būs problēmas.”
Līksnas dāmu ansamblis “Elēģija” uz šīs skatuves jau paspēja ierakstīt divas dziesmas. Skanot labi.
Tagad galvenais – atjaunot kultūras dzīvi
Deju kolektīva “Daugaviņa” dalībniece Ingrīda Geriņa cer, ka kolektīvam atkal būs savas mājas, kur mēģināt, un beidzot tas būs pilnā sastāvā. Tiesa, tagad svarīgākais būšot atgriezt cilvēkus atpakaļ pašdarbībā un kultūrā.
“Tas ne tikai Līksnā, tas ir jebkurā pagastā un pilsētā, jo kovids ir ieviesis savas korekcijas. Ir ļoti grūti tagad, pēc tik ilgas nenākšanas kopā, sanākt. Mēs kā šajā žurkas sākam palikt savā alā, un tagad ir ļoti grūti cilvēkus no tās alas izvilkt ārā. Es ceru, ka tagad tieši vietējie līksnieši sasparosies un nāks iesaistīsies kultūras dzīvē, ne tikai gaidot, ka kāds to kultūru atnesīs, bet to kultūru radīs paši. Lai var darboties un atkal atraisīt to dejotprieku, dziedātprieku un darbošanās prieku,” sacīja Geriņa.
Par kultūras dzīves, kura Līksnā savulaik virmojusi pilnā sparā, atjaunošanu bažīga arī pagasta pārvaldes vadītāja: “Tad, kad mēs īrējām telpas novada kultūras namā Vārpā uz valsts svētku pasākumiem, tad bija ap 240 cilvēku. Vedām savus pagasta cilvēkus ar diviem autobusiem. Kā tagad būs, es nezinu. Kad tie cilvēki jau iegājušies, viņi apmeklē pasākumus, viņu dzīves ritms ir savādāks un interese satikties. Bet, kad to visu palaid pašplūsmā, ir diezgan grūti visu dabūt atpakaļ.”
Tomēr, ja viss izdosies un notiks, pagasta pārvaldniece nezaudē cerības par paplašināšanos, izmantojot teritoriju, kur joprojām atrodas vecais, brūkošais, ar žogu apjoztais kultūras nams. “Šī ēka ir jādemontē. Ja ir tāds plāns ar pārbūvi, tad mēs atstātu vienu daļu, bet te būtu kā tāds neliels laukumiņš, terase ar skatuvi, noliekam krēslus un kaut kā varēs pielāgot.
Cerēsim, ka tas spīdums acīs nepazudīs sakarā ar to, ka pandēmija visu pasauli ir pārņēmusi,” piebilda Ozoliņa.
Pagaidām līksnieši pavasarī oficiāli cer atklāt savu jauno nelielo saieta namiņu, kuram joprojām vēl arī nav dots nosaukums.