“Ja lūkojas uz „Wiktoriju” detaļās un iet tai tuvplānā klāt, tad es ik palaikam, būdama te gana bieži, es atkal kaut ieraugu. Te nav lieku detaļu vai lietu, lai smuki izskatās, tām ir stāsts. Bāra siena ir klavieru stīgas. Ir vesela siena ar senām Liepājas durvīm, kuru uzdevums – laist cilvēkus iekšā un ārā, laiks ir beidzies, bet tās tagad tur „Wiktorijas” mugurkaulu staltu,” par kultūras namu „Wiktorija” saka viena no koncertcikla „Ziema Wiktorijā” rīkotājām Maija Kalniņa.
Vieta klausītājiem un skatītājiem durvis vērusi pirms diviem gadiem, taču pati telpu sāka apdzīvot jau agrāk. Mūziķis Uldis Meļķis kopā ar domubiedriem piepildījis telpu ar saturu, lietām un sajūtām, kādas citur neatrast.
„Ir tik daudz lietu, par kurām var tikai stāstīt, jo ar acīm tās redzēt nevar. Tas ir kā pārmūrīt skursteni, kur tu ieliec čaulu. Radiatori arī ir it kā pašsaprotama lieta, bet te nekas tāds nebija. Tā māja nebija sildīta, tecēja un pilēja griesti. Bija tikai dažas garas brusas, ar kurām no šejienes varējām tikt pie griestiem,” stāsta Meļķis.
Vietā, kur padomju laikā atradusies sporta zāle, tagad pārvērtusies par mājīgu vietu, kuru veido saujiņa radošu cilvēku.
„Wiktorijas” stāsts ir daudz senāks, un tās pirmsākumi meklējumi pagājušā gadsimta sākumā, kad tur izveidots kultūras nams un darbojies kinoteātris.
„Tas stāsts bija tāds – meitene, kura remontēja dzīvokli, plēšot nost vecās tapetes, zem tām atrada 1917. gada avīzi, kurā bija kinoteātra "Wiktorija” programma. Bija rakstīts ar dubulto W. Jautājumā, kā šī vieta jāsauc, nav bijis pat divu domu,” skaidro Meļķis.
Svētdienas, 1. decembra, vakarā Liepājā kultūras namā „Wiktorija” sāksies ziema. Ar šo notikumu 1. decembrī klausītājus aicina uz koncertcikla "Ziema Wiktorijā" pirmo koncertu, kurā būs iespēja dzirdēt Ievu Akurateri un Aivaru Hermani, aicina Maija Kalniņa.
Tajā viesosies lieliski mūziķi – Ieva Akuratere un Aivars Hermanis. Kultūras namā „Wiktorija” ne tikai rāda kino vai rīko koncertus, tā ir platforma skaņu ierakstu studijai, kurā tapuši jau četri albumi. Liepājas centrs, bruģēts un ar savu īpašo auru apvīts pagalms, grāmatu plaukti līdz griestiem, caur kuriem nonāc vietā, kur sākas cits – “Wiktorijas” laiks.
