Muižas īpašnieku pēcteča barona Georga Pētera fon Klopmana deponējums ir vēsturiski nozīmīgs ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas mērogā.
Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis skaidro: “Barona Pētera fon Klopmana deponējuma nozīme ir kultūrpolitiska un starptautiska, jo pēc 1920. gada, kad jaunā, tikko nodibinātā Latvijas valsts veica muižu redukciju un zemes reformu, Baltijas muižniecībai tika atņemti viņu zemes īpašumi un reizē arī nekustamie īpašumi ēku veidolā. Un tie muižnieki, kuriem šis žests no jaunās Latvijas valsts nepatika, pārcēlās ar visu savu inventāru uz Vāciju vai citām zemēm un aizveda savu īpašumu līdzi. Un šobrīd, 100 gadus pēc 1920. gada, barons Pēteris fon Klopmans ar savu ģimeni ir nolēmuši, ka Latvija ir Eiropa un ka Latvija ir cienīga, lai saņemtu šo kādreizējo muižas inventāru – mēbeles, lustras, sadzīves priekšmetus, traukus – atpakaļ šeit. Eksponēšanai ir piemērota šī pati Lielvircavas ēka, no kuras izgājusi ārā skola, bet kuru Jelgavas novada dome par saviem līdzekļiem ir restaurējusi un atjaunojusi pieklājīgā izskatā, lai tur ierīkotu iekšā Baltijas un Latvijas mērogā unikālu ekspozīciju, ļaujot atgriezties šajās telpās Baltijā ražotām mēbelēm, izgatavotiem rakstāmgaldiem, sekreteriem, kāršu galdiņiem, sadzīves priekšmetiem un būtībā ļautu izveidot kaut ko tādu, kas ļauj stādīties priekšā, kā Baltijas muižniecība sagaidīja 20. gadsimtu.”
Lielvircava savulaik saukta par Klopmanu Vircavu, jo baronu dzimta, ievērojamie vācbaltiešu muižnieki Kurzemes hercogistē, bija muižas īpašnieki no 1500. līdz 1821. gadam. Šī muižas kungu ēka celta deviņpadsmitā gadsimta sākumā.
Tūrisma informācijas punkta vadītāja Lielvircavas muižā Zanda Zariņa stāsta: “Šajā telpā, kas pēc kāda laika pārtaps par kungu mājas ēdamzāli, līdz šim esam izvietojuši Klopmanu dzimtas portretus, ko pats Pēteris Barons fon Klopmans mums ir [..] iedevis, un mēs esam izgatavojuši šo portretu replikas. Uzmanību gribētu pievērst šim kungam – Dionīsijam fon Klopmanam, kurš ir veidojis šo māju, sācis celt, tomēr 1826. gadā šo vietu pilnībā nepabeigtu pārdod ūtrupē.”
Kādreizējo muižas īpašnieku dzimtas vēsturiskais mantojums glabājies viņu ģimenes īpašumā pilī Bavārijā.
“Jau uz gada beigām plānojam to visu izvietot pa muižas telpām un veidot šo deponējumu atbilstoši vācbaltiešu dzimtas muižkungu aristokrātu dzīvei 19. gadsimtā Latvijas muižās,” skaidro Zanda Zariņa.
Kopumā deponētas 386 vienības. Saskaņā ar deponējuma līgumu barons fon Klopmans Lielvircavas muižai vēsturiskos priekšmetus uzglabāšanai un eksponēšanai nodod uz 25 gadiem.
Ojārs Spārītis norāda: “Atsevišķi izņēmuma dāvinājumi Latvijā, protams, ir bijuši. Līdz šim kā nozīmīgākos varētu nosaukt Rundāles [ieguvumus], kur princis Bīrons un šī dinastija ir Rundāles pils muzejam dāvinājuši kaut ko no traukiem, kaut ko no mēbelēm, bet tie bijuši atsevišķi priekšmeti, kas neveido visu pils iekārtu. Un tādējādi mēs varam teikt, ka Rundāles pils – tas ir kā rekonstruēts laikmets no priekšmetiem, no kuriem varbūt tikai 0,1 procents ir autentiskie un pilij kādreiz bijušie oriģinālie priekšmeti. Taču Lielvircavas muižā atgriezīsies tas inventārs, kurš tur ir dzimis, kurš tai interjera videi ticis iegādāts, pasūtīts, izgatavots vai speciāli pirkts. Tādējādi tas ir unikāls, vienreizējs gadījums arī Latvijas kultūras mantojuma vēstures nozīmē.”
Šobrīd Lielvircavas muiža apmeklētājiem slēgta, jo kungu mājā norit remontdarbi. Plānots, ka jaunā ekspozīcija tiks izveidota līdz nākamā gada sākumam.
