Lielgabali runā, mūzām jāpaklusē. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs komentē situāciju Ukrainā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Ja es tās vēstniecības vietā labprāt redzētu noasfaltētu laukumu Medicīnas muzeja darbinieku mašīnām, par kādiem mākslas objektiem, par kādu mākslas valodu var būt runa?" retoriski vaicā tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Gļebs Panteļejevs, uzsverot, ka tas nenozīmē, ka mākslinieki nevar paust viedokli un aktīvi rīkoties.

Anete Lesīte: Ko šobrīd kultūras jomu pārstāvji var darīt un ko vajadzētu darīt, domājot par situāciju Ukrainā, par kara šausmām?

Gļebs Panteļejevs: Fundamentāls jautājums ir, vai mākslas valodai tagad ir vieta šajā situācijā. Man grūti iedomāties, ka tagad var cīnīties ar izstādēm, ar mākslas darbiem.

Tas tā banāli skan, bet lielgabali runā un mūzām laikam jāpaklusē. Bet tas nenozīmē, ka mākslinieki nevar paust savu viedokli un aktīvi rīkoties.

Jo, redziet, Kalpaks arī, viņš spēlēja vijoli, tīri ciešami spēlēja vijoli. Ja viņš ar savu vijoli būtu piedalījies kaujas laukā, kas notiktu? Tur citi mehānismi, cits laiks pavisam, un es nevaru iedomāties, ka es pie Krievijas vēstniecības taisu mākslas objektu, lai kaut ko pierādītu, jo to taču neviens neņems vērā, viņi skaidri nodefinēja, pat sankcijas diez vai būs tik iedarbīgas, kā tas izklausās. Un, ja man iekšā viss vārās, es jūtu naidu tiešām, un man iekšā viss vārās,

un, ja es tās vēstniecības vietā labprāt redzētu noasfaltētu laukumu Medicīnas muzeja darbinieku mašīnām, par kādiem mākslas objektiem, par kādu mākslas valodu var būt runa?

Jo tādos gadījumos, ja kāpņu telpā viens gopņiks sākumā terorizē kaimiņus, un pēc tam ielaužas svešā dzīvoklī un sāk tur lauzt mēbeles un sist kaimiņus, ko izdara veči? Viņi savācas un sadod pa purnu. Pēc idejas te vajadzētu darīt to pašu, bet diemžēl to nedara un acīmredzot nedarīs, jo viņiem pašiem būs jātiek ar to galā. Tas mani uzvelk, un tas man sāp.

Arī privātā personīgā iniciatīva strupceļā atrodas, jo, ja tu gribi palīdzēt un aizbraukt karot, tad, atgriežoties Latvijā, tevi gaida kriminālpants par piedalīšanos bruņotajā konfliktā ārpus Latvijas,

jo tas pants tika izstrādāts tad, kad likās, ka tas var būt tikai un vienīgi separātistu republiku pusē, tādi gadījumi kara darbības dalībai ārzemēs. Tagad ir cita situācija, un tas arī visu nosaka, ka mēs atstājam viņus vienus pašus.

Kāda bija jūsu pirmā reakcija, domājot par Latvijas iesaisti šajos notikumos un valsts kopējo attieksmi?

Mēs esam ļoti tuvu ģeogrāfiski un civilizācijas kontekstā, tas taču ir pavisam tuvu. Es negribu atkārtoties un atkārtot jau teikto, jo tas ir skaidrs, – ne gluži, ka mēs esam nākamie, pagaidām vēl ne –, bet tas, ka uz mums tas attiecas un ka tagad es dzirdu, ka – vai, vai, vai, elektrības cenas celsies, apkurei, gāzei vēl dārgāk paliks... Jā, tā būs. Un tā ir mūsu cena, tas ir mūsu karš, ar ko mēs maksājam par šo karu, kurš nav mūsu izraisīts. Tā var uzskatīt. Diemžēl tie ir kara zaudējumi mūsu [pusē].

Vai no vēstures kaut ko varam mācīties?

Cilvēks ir plēsīgs, egoistisks, netīrs un ļauns dzīvnieks pēc savas būtības, un cilvēks nemainās. Viņu var iegrožot. Viņu var ierobežot, bet cilvēciskais tik un tā izpaužas – tā dabīgā agresija –, un izpaudīsies. Neko mēs neiemācīsimies no vēstures. Mēs vienīgi varam sevī to iekšējo plēsoņu bremzēt, neitralizēt.

Un tas, kas tagad notiek, – tas plēsoņa ir ārā, viņš nav nobremzēts. Bet tas plēsoņa ir katrā no mums.

Ko Oskars Kalpaks darītu šodien, ja dzīvotu mūsdienās?

Kalpaks darītu savu darbu, un viņa darbs bija karavīra darbs. Gunāra Astras darbs bija varoņa darbs, nevardarbīgā cīnītāja darbs.

Kalpaka darbs bija karavīra amats. Un viņš noteikti pildītu savu pienākumus, jo šajā gadījumā ir jāpilda savi pienākumi – morālie, garīgie, fiziskie, profesionālie.

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Putins 21. februārī paziņoja, ka nolēmis parakstīt dekrētu par Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarības atzīšanu no Ukrainas.

Putins arīdzan piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".

Ukraina un rietumvalstis gan uzsver, ka tieši Krievija ar Putinu priekšgalā ir tā, kas īsteno agresiju pret Ukrainu, savelkot līdz pat 150 000 karavīru pie Ukrainas robežas un draudot ar jaunu iebrukumu Ukrainas teritorijā.

Putina lēmums atzīt Doneckas un Luhanskas separātistu pasludināto "tautas republiku" neatkarību izraisīja teju vienbalsīgu starptautiskās sabiedrības nosodījumuEiropas SavienībaASV un citas valstis paziņoja par jaunām sankcijām pret Krieviju.

Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". "Es esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju," sacīja Putins neilgi pirms plkst. 6 (plkst. 5 pēc Latvijas laika). Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu, rietumvalstu līderiem brīdinot, ka Krievija tiks saukta pie atbildības. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti