Diena sākusies

Pieskarties Bēthovena ģēnijam. Saruna ar pianistu Rihardu Plešanovu

Diena sākusies

Ventspils Kamermūzikas dienās - klavieru duets Sana Villeruša un Francis Gaiļus

Lielā loze – būt kopā 24/7. Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis ver vaļā "OratoriO"

Lielā loze – būt kopā 24/7. Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis ver vaļā «OratoriO»

Augusta beigās savas durvis skatītājiem un klausītājiem vērs aktrises Rēzijas Kalniņas un diriģenta Aināra Rubiķa kopīgi radītā mūzikas un drāmas telpa "OratoriO", kas mājvietu radusi Sporta 2 kvartālā Rīgā, bijušās saldumu fabrikas teritorijā līdzās Laikmetīgās mākslas centram ''Kim?'', filmu studijai "fon Films", Imanta Ziedoņa fondam "Viegli" un citiem radošajiem rezidentiem. Par telpas, mūzikas un mākslas attiecībām intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta paši jaunās vietas un idejas saimnieki – Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis.

Signe Lagzdiņa: Šķiet, ka latviešiem, kuri pieraduši pie četriem dažādiem gadalaikiem un divpadsmit dažādiem mēnešiem, patīk ik pa laikam vilkt paralēles. Vai arī jums? Un vai varat raksturot, kāds jums parasti ir augusta vidus un noslēgums?

Rēzija Kalniņa: Man augusta noslēgums parasti sācies ar to, ka Dailes teātrī atsākas sezona, un tā notiks arī šogad – 26. augustā. Protams, šis augusts ir īpatns, jo kopš marta ir tik daudz izmaiņu – es to saucu par realitātes koridoru: mēs vairs nebūsim tādi, kādi bijām; tas, kādi būsim, atkarīgs no mums pašiem. Kaut kāda transformācija ir notikusi. Bet šobrīd mūsu augusts kopā ar Aināru un pārējo komandu ir ļoti saspringts – tuvojas 29. augusts, kad durvis vērs mūsu kopīgi izsapņotā un realizētā mūzikas un drāmas telpa "OratoriO".

Paralēli man ir arī ļoti intensīvs darbs pie seriāla ar pasakainu grupu – režisori Lindu Olti, producenti Kristu Sondori, brīnišķīgo operatoru Ņikitu Korņevu. Tās ir divas ļoti intensīvas realitātes, kuras druscītiņ savā starpā strīdas, bet abas ir ļoti piepildītas. Šis augusts ir skaists.

Ainārs Rubiķis: No savas puses drīzāk varētu teikt tieši tā, kā tu, Signe, saki, par to ritējumu – par divpadsmit mēnešiem un atšķirīgajiem gadalaikiem. Man pirmo reizi dzīvē Latvijas platuma grādos izdevies sagaidīt, ieraudzīt un pavadīt pavasari, sagaidīt un ieraudzīt vasaru, un nu jau tuvojas laiks, kad to arī pavadīšu.

Pasaule šogad tika norauta uz rokas bremzes. Sākotnēji bija grūti pie tā pierast, vairākas reizes dienā bija sev jāatgādina – Ainār, nevajag skriet uz Berlīni...

Ātrums, ko mēs paši pirms šīs rokas bremzes bijām sev uzgriezuši, bija diezgan nežēlīgs, un tāda reāla apstāja notika apmēram pēc diviem mēnešiem, kad bija iespējams pilnībā saplūst ar dabas ritējumu un ieraudzīt, kā zāle zaļo un aug, un ka tā ir arī jāpļauj. Runājot par Rēzijas pieminēto mūzikas un drāmas telpu – to ideju mēs vienā brīdī lolojām, vienā brīdī tā pazuda, šad tad atkal parādījās, un tad atkal to nolikām tālāk, uz pārdomu laiku. Un tad vienā brīdī, kad jau viss dabas ritējumā un sevī bija nomierinājies, nospriedām – ja reiz ir laiks, kāpēc ne tagad? Tā nu mēs esam šajā brīnišķīgajā augustā, kas faktiski vairs neatšķiras no iepriekšējiem, jo parasti augusta vidū jau atrados Berlīnē, uzsākot sezonu un darbu pie jauniestudējumiem. Te faktiski ir tāda pati situācija, tikai emocijas citas – savs bērns ir savs. Jā, Berlīne tāpat ir mans bērns, vismaz uz četriem gadiem, no kuriem divi jau pagājuši, bet "OratoriO" ir mūsu kopēji izlolots, ar ļoti daudzu cilvēku entuziasmu, emociju un fizisku atbalstu veidots un piepildīts.

Kad dzima šīs idejas pirmie iedīgļi?

Rēzija Kalniņā: Tie dzima kopā ar mums ļoti tuvu un labu draugu Elitu Moiseju, kura arī labā nozīmē ir saindējusies ar teātri un skatuvi. Ar Elitu tieši norunājām, ka "OratoriO" tiks atvērts brīdī, kad būs pagājuši deviņi mēneši kopš idejas dzimšanas. Dažādi ceļi ieti, dažādas telpas meklētas un ne viss bijis gludi, bet domāju, ka tieši tur, kur "OratoriO" piedzims 29. augustā, tieši tur ir tā īstā māja, īstā dzimtene, un tas ir Sporta 2 kvartāls ar ieeju no Hanzas ielas.

Tur ir brīnišķīga gaisotne, lieliski cilvēki, kuri, kā Ainārs saka, darbojušies ar degsmi, entuziasmu un atdevi. Brīdī, kad šādu cilvēku ir daudz, tu saproti, ka tas ir Dievam tīkams darbs, tāda svētība caur tiem cilvēkiem, ko Viņš pieved.

Tas ir mūsu tehniskais direktors Ansis Gornavs, Baiba Bože, Normunds. Tā ir Elita, Evija, mūsu dizainere Madara Līviņa, vizuālais mākslinieks  Dāvids Vidvuds Fomins. Tā ir pasakaina sajūta, ka šie cilvēki nāk no brīvas gribas un idejas vārdā ir tik aizrautīgi, pretimnākoši un griboši piedalīties tajā, kas top.

Vai varat atklāt, kāpēc bija sajūta, ka vajag savu savu telpu? Vai telpu patiesi ir par maz?

Ainārs Rubiķis: Zini, telpu nav par maz. Bet atgriezīšos mazliet senākā vēsturē, kad vēl ar Jāni Aišpuru strādājām pie līdzīga projekta. Tas tiešām bija ļoti, ļoti sen. Toreiz pasākums notika Andrejsalā, līdzīgā vidē kā Sporta iela 2, un

mums abiem bija teiciens – ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda...

Tobrīd, pirms gadiem divdesmit pieciem, bija aktuāla koncertzāles situācija, kura šobrīd atkal tiek uzprišināta, atjaunoti dažnedažādi risinājumi. Bet šoreiz iekšējais dzinulis vairāk bija tāds, ka Latvijas kultūras dzīve ir tik bagāta, krāsaina, raiba – visvisāda. Varētu domāt – nu kā mēs šajā tirgū kā biznesmeņi tiksim iekšā? Mēs par to neesam domājuši nevienā brīdī. Gribam dalīties ar to, kas mums iedots, formātu meklējot tieši starp šīm divām lietām – mūziku un drāmu.

Turklāt vārds "drāma" nav jāsaprot kā kaut kas dramatisks, bet kā apzīmējums, kas senā pagātnē apzīmēja teātra izrādi – komēdiju vai traģēdiju.

Tikai vēlāk abas sfēras tika nošķirtas. Gribējām radīt gan kopsaucēju starp šīm divām pasaulēm, gan pilnīgi pretēji – tās atbīdīt maksimāli tālu, kur ne drāmai, ne mūzikai nav iespēju satikties. Viens no dzinuļiem bija arī vēlme parādīt, kā mēs izjūtam pasauli caur mūziku, caur drāmu un caur abām kopā. Reiz, Berlīnē vakariņojot, ienāca prātā atskārsme, kas attiecas uz kamermūzikas lauku – uznāca vēlme visus kamermūziķus saaicināt vienuviet, no manas puses mūzikas telpu veidot kā platformu gan jaunajiem māksliniekiem pirms lēciena, gan tiem, kuri jau lēkuši, gan arī jau lidojošajiem. Katrā ziņā nenošķirt – jauns, vidējs, vecs, bet mēģināt to visu apvienot vienā.

Šobrīd relīzē tiek minēti divi datumi – 29. augusts un 26. septembris. Bet pēc tava stāstītā, Ainār, jūtu, ka plāni ir daudz plašāki. Vai "OratoriO" būs stabila vienība, kurā klausītāji un skatītāji allaž varēs ko atrast?

Ainārs Rubiķis: Tur vienmēr varēs kaut ko atrast, turklāt ļoti daudz... Tas nav projekts, bet radošās darbības sākums.

Protams, plāni jau vienmēr ir kā Napoleonam – lieli, bet tas ir ļoti labi. Vienmēr esmu par to.

Tiešām – neapstāsimies pie diviem datumiem, bet ejam uz ilglaicīgu teritoriju jeb platformu, kā tagad moderni saka, kurā cilvēki vienmēr varēs dzirdēt gan mūziku, gan dzeju, gan poēziju, gan teātri. Sarežģītākais ir sevi vienā brīdī ielikt rāmjos, lai izveidotu sākotnējo seju – tādu, kāda tā ir un kādu mūs pēc tam redz citi. 5. septembrī koncertēs Katrīna Gupalo kopā ar "Oriole". Man bija vēlme, lai māsas Balanas kopā ar Andreju Osokinu vēlreiz nospēlē kino programmu. Tad būtu cikls kopā ar dzeju un mūziku "Brīdis pēc vakariņām", ko pirms kāda laika aizsāka Rēzija kopā ar Kasparu Zemīti, Laimu Jansoni un Kārli Lāci. Plānojam šo ciklu attīstīt – Rēzijai nepazūdot no skatuves, aicināsim vēl citus aktierus un mūziķus.

Pirmā tikšanās "OratoriO" gaidāma 29. augustā pulksten 18.00 – kopā ar Rēziju Kalniņu un Andreju Osokinu poētiskā dzejas un mūzikas uzvedumā "Brīdis pēc vakariņām".

Rēzija Kalniņa: Kā Andrejs pats saka, koncertā skanēs izcilāko latviešu komponistu darbi – tur ir Pēteris Vasks, Juris Karlsons, Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš un daudzi citi. Un – vēl neizdotais Daces Micānes-Zālītes dzejoļu krājums "Zalktenes divas saules". Šī sadarbība ir neizsakāmi radoša, jo jau Andrejs pats ir ļoti radošs, nāk pats ar saviem piedāvājumiem. Interesanti, kā šajā gadījumā dzeja saliekas kopā ar mūziku – cik mūzika no mana skatījuma ir līdzvērtīga tieši šai dzejai, Daces Micānes-Zālītes redzējumam par divām saulēm. Šos dzejoļus viņa rakstījusi desmit gadu garumā, dzīvojot Amerikā un ilgojoties pēc Latvijas. Tās divas saules nozīmē to, ka esi zem vienas saules, bet ilgojies pēc otras… Ļoti ceru, ka mūs sadzirdēs vai nu izdevniecības vai kultūrkapitāla fonds, jo viss jau ir gatavs – dzejoļu krājuma makets ar absolūti brīnišķīgajām Sandras Strēles gleznu reprodukcijām ir gatavs. Ļoti ceram, ka dzirdīgas ausis mūs sadzirdēs un mēs to izdosim, jo koncertā, kas ilgst mazliet vairāk par stundu, nav iespējams visus brīnišķīgos dzejoļus norunāt un iepazīstināt ar šo bagātību.

Vai ir kāda dzejas rinda jau tev kabatā?

Rēzija Kalniņa: Divrinde, kas iekritusi manā sirdī, ir šāda:

"Ja mēs viens otru pazaudēsim

Dieva bārdā būs par vienu vairāk sirmu matu."

Ja runājam par nākamo "Brīdi pēc vakariņām", esam vienojušies ar aktieri Ivo Martinsonu par Pētera Jurciņa dzeju, un esam uzrunājuši arī vienu mūziķi, jo princips mums ir tāds – ja dzeju runā vīrietis, tad mūziķe ir sieviete. Un otrādi. Esam uzrunājuši arī Anatoliju Fečinu, un mūziķe viņam būtu vijolniece Darja Smirnova. Kāpēc dzeja? Tāpēc, ka pati uzaugu ar dzeju. Manai mammai bija – un vēl joprojām ir – ļoti, ļoti daudz dzejoļu krājumu. Mēs uzaugām ar Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Raini. Visu mūžu viņa gatavoja, tomēr tā arī nerealizēja Raiņa "Tālas noskaņas zilā vakarā".

Dzeja ir īpaša valoda – ļoti, ļoti īpaša. Tāda vibrācija, kura uzrunā asociatīvi un emocionāli. Un tas ir tas, kas man tuvs. Man vispār ir tuva tāda dzejiska dzīvošana – dzīvošana haikās, nevis pļāpās.

Drāmas telpas atklāšana būs 30. oktobrī ar Šona Grenana lugu "Then and Now": pagaidām mēs par latvisko tulkojumu domājam, lai būtu īstais konteksts, jo tas nav "Šeit un tagad", tas ir kā "Toreiz un tad". Grenans ir tas pats autors, kuram pieder lugas "Liec Dievam pasmieties" un "Alvas sieviete", kas skatāmas Dailes teātra Mazajā zālē. Tagad veram vaļā viņa trešo lugu, kas arī ir brīnišķīga – par izvēlēm. Par to, ka nevis pagātne ietekmē mūsu izvēles, bet ka nākotne nāk palīgā mums pieņemt izvēles un saprast, ka katrs brīdis ir izvēļu pieņemšana.

Pastāstiet par "OratoriO" telpu! Tur reiz bijusi saldumu fabrika, telpā būs 150 vietu, tur būs mājīgi…

Ainārs Rubiķis: Par mājas sajūtu un saldumu fabriku tu pateici ļoti trāpīgi. Madara un Ansis dara visu, lai tur būtu kā mājās, neskatoties uz to, ka tā reiz bijusi noliktavas telpa. Tās vienkāršās idejas, kuras var realizēt, reizēm ir fascinējošas!

No sākuma tas likās diezgan nereāli – šo vidi radīt maigu un mīlīgu, bet tagad šī vide tiešām ir mājīga, draudzīga, silta.

Rēzija man neļaus samelot, kā viņas kopā ar Elitu definēja – ka tā būs vieta, kur, ja tev ir draņķīgi ap dūšu, vari atnākt vienmēr... Man ir milzīgs prieks.

Nosaukums jau pats par sevi daudz ko izsaka un varbūt nevajag nemaz komentēt, bet – vai  jums par to ir savs stāsts?

Rēzija Kalniņa: "Orare" latīniski nozīmē – runāt, lūgt. Man ir svarīgi, lai mākslas valodā un mākslas telpā notiktu nevis pļāpāšana, bet runāšanās, dalīšanās, arī lūgšana. Šajā gadījumā nerunāju par lūgšanu vai Tēvreizi. Kad ar otru cilvēku runājam vai dalāmies kādā mākslas notikumā, mēs viņu uzrunājam un dalāmies, un šī dalīšanās, manuprāt, arī ir šis lūgšanas veids. Dialoga veids.

Nevis ka man kaut ko vajag, bet man vajag, lai tev kaut ko vajag.

Savukārt oratorija ir muzikāls termins, un tā nu kopā radās šis nosaukums – "OratoriO". (..) Katrā ziņā, esam atvērti jebkādu ideju ģenerēšanai, apspriešanai un radīšanai; dienas laikā vai rīta stundās esam gatavi attīstīt to, lai nāk bērni pie mums uz dejošanu, dziedāšanu vai teātra spēlēšanu, pulciņiem. Esam atvērti arī telpā, kas būs tik skaista. Tai būs dažādas sejas – tur varēs notikt gan konferences, gan svinības – tāda dzīves svinēšana. "OratoriO" – tas ir kā tilts no cilvēka uz cilvēku, arī logo to var pamanīt. Pa vidu tam ir nosacīts krusts, bet ne kā soda ierocis, bet kā tilta savienojums, un šo tiltu mums palīdz būvēt redzamie un arī neredzamie eņģeļi.

No kreisās: Signe Lagzdiņa, Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis

Domāju par jūsu spēcīgo un radošo tandēmu – katrs no jums ir spēcīga personība, taču jūs arī satiekaties – Ziemassvētku programmās, Mendelszonā, mūzikas un drāmas telpas radīšanā. Vai varat pastāstīt, kas jums pašiem patīk savā radošajā tandēmā?

Ainārs Rubiķis: Tas ir mistiski neizskaidrojams jautājums. Arī manā profesijā tā ir tīrākā mistika – ka iznāk viens melnā frakā ar melnu tauriņu un kociņu, un septiņdesmit vai pat tūkstoš cilvēku pēc tā kociņa danco un spēlē... Tas pats mums ar Rēziju – satiekoties radošajā pasaulē, notiek mistika: kaut kādā veidā darbojamies kā viens vesels. Un brīžos, kad kopēji projekti ir beigušies – tā bija ar "Jevgeņiju Oņeginu", Bernsteina Mesu vai "Traviatu" – tajā brīdī, kad Rēzija vairs nepiedalās izrādēs, bet man tajās ir jāpiedalās, ir mazliet sajūta, ka viena rociņa nogriezta. (..) Mums vienmēr ir ļoti jautri un viegli strādāt, jo iespēja strādāt kopā ar režisoru divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā ir ļoti liela privilēģija...

Zinu, ka šādi tandēmi bieži arī nenostrādā labi, bet no savas puses kā profesionāls diriģents, nevis Rēzijas Kalniņas vīrs, varu pateikt, ka man nevienā brīdī nav bijušas grūtības sastrādāties arī režīmā "24/7".

Tā ir kaut kāda iekšēja kopēja sajūta, kā visam jāritinās uz priekšu. Mūsu lielākais ieguvums – ir ļoti daudz lietu, par kurām mums nav jārunā skaļi, mēs vienkārši saprotam, kas jāizdara.

Rēzija Kalniņa: Domāju, ka mēs viens otru ļoti bagātinām, izejot no savas profesijas un sava redzējuma. Varētu teikt – Ainārs no dzirdes, un es – no redzes. Ja ir tikai dzirdēšana bez redzēšanas, paliek tikai piecdesmit procentu. Arī tas, ka esmu sieviete un Ainārs ir vīrietis – viņa redzējums uz kādu notikumu, situāciju vai ainu ir citāds, manējais – absolūti atšķirīgs, bet mūsu vienotais redzējums un sajušana ir vienāda. Arī dzīves principi mums ir līdzīgi, pat vienādi, tāpēc iespējama diskusija, bet nav vajadzības par kaut ko strīdēties.

Man ir sastrādāšanās pieredze ar profesionāļiem, kuriem ir cits pasaules redzējums – tad ir ļoti grūti. Tāpēc vajadzīgi domubiedri – kā Ainārs saka, 24/7. Tā ir lielā loze, ja esi kopā ar savu domubiedru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt