Mildas Palēvičas devums mākslas zinātnes laukā bijis pazīstams centīgākajiem mākslas teorijas studentiem, taču plašākai auditorijai viņas vārds izgaismojas kā jauns pagrieziena punkts teorētiskās domas kartē.
Latviešu akadēmiskās estētiskas izveidotāja, viena no pirmajām feminisma teorētiķēm Milda Palēviča studējusi mākslas vēsturi un filozofiju Strasbūrā un Parīzē,
Sorbonnas universitātē, kur, aizstāvot disertāciju "Kritiskais un zinātniskais virziens tagadnes vācu estētikā", ieguva filozofijas doktores grādu. Viņas pētījums veltīts tā laika modernajiem 20. gadsimta vācu estētikas strāvojumiem, un nozīmīgākās publikācijas par citiem estētikas jautājumiem apkopotas 1936. gadā rakstu krājumā "Aistētikas problēmas".
Šobrīd ar Mildas Palēvičas uzskatu tiešumu varam iepazīties apgāda “Neputns” klajā laistajos izdevumos – “Estētiskās domas attīstība Latvijā” un domātājas personīgajās dienasgrāmatās. Ar abiem tekstu korpusiem, kas publicēti pirmo reizi, vistiešāk strādājusi Maija Garkeviča un Latvijas Universitātes profesors Igors Šuvajevs.
“Tad, kad es pēc sava tēva nāves mantojumā saņēmu dienasgrāmatas un vēl daudz citu materiālu, daudz fotogrāfiju, ne uzreiz man bija spēks pieķerties dienasgrāmatām, kur es cerēju gūt atbildes uz daudziem jautājumiem, kurus mēs savulaik ģimenē neizrunājām nekādos veidos. Bet man zināšanu pietrūka – bija jālūdz tulkotāja no franču valodas palīdzība, un
tulkotāja bija Vineta Berga, viņa ļoti ātri un labprāt ielasījās Mildas Palēvičas rokrakstā, un beigās viņa man saka: “Kāpēc jūs nepublicējat?”
Es nekad par to nebiju domājusi. Es to domāju vienkārši ģimenes lietošanai, kā mantojums ģimenes lokā, lai mēs zinām un pazīstam,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atklāj Palēvičas mazmeita.
Galu galā dienasgrāmatas nonāca mākslas zinātnieces un izdevējas Laimas Slavas rokās, kura tās atrada par pērli esam. Garkeviča atzīmē, ka šo materiālu bija sakārtojusi pēc sava prāta, daudzas situācijas aizstājot ar daudzpunkti un svītrām: “Es gribēju, lai mēs visi tur izskatāmies daudz labāki, skaistāki, gudrāki, cēlāki.” Tomēr Laima Slava, grāmatas literārā redaktore Irēna Auziņa, sastādītājs, priekšvārda autors Igors Šuvajevs pierunājuši vārdu pa vārdam atlikt atpakaļ, līdz ir tā, kā Palēviča rakstījusi ar savu roku. “Tur nav tikai liecība par personību, par personības darbību, par privāto dzīvi. Tā ir arī laikmeta liecība, un skarba,” norāda Garkeviča.
“Tagad ir likts pamats, lai
beidzot var sākt nopietni runāt par Mildu Palēviču kā filozofi, par to, kas ir noticis Latvijā no 1911. gada līdz 1972. gadam – nevis tā pa gaisiem, bet skaidri un gaiši, jo ir teksti, kas ļauj to aptvert,”
uzsver Šuvajevs. Lai varētu uzrakstīt priekšvārdu izdevumam “Dienasgrāmatas”, protams, nācās pētīt. Tā profesors nokļuva pie manuskripta “Estētiskās domas attīstība Latvijā”, par kura pastāvēšanu filozofu aprindās bija kas zināms, bet redzējis to neviens tā arī nebija. 1960. gadā tapušo manuskriptu Šuvajevs atzīst par īpašu vērtību, piebilzdams, ka Palēvičas atstātajā mantojumā ir arī vēl citi materiāli, kurus varētu publicēt.
