Digitālā krātuve redzidzirdilatviju.lv darbojas kopš 2016. gada. Pirms tam skatīties video un iepazīties ar informāciju varēja tikai uz vietas arhīvā, tādēļ tika izlemts, ka ir laiks darīt visu, lai tas būtu pieejams jebkuram un internetā.
Par krātuves tapšanu Dace Bušante stāstīja: “Šī krātuve tika izveidota tāpēc, lai cilvēki pēc iespējas vairāk to skatītos, lai viņiem būtu iespēja no jebkuras vietas to skatīties. Arhīva uzdevums nav tikai glabāt, bet arī rādīt un nodrošināt, lai cilvēkiem ir iespēja skatīties. Šis laiks mūsu dzīvē tomēr ir pierādījis, ka tieši audiovizuālais darbs – filma, video – ir tas, kas mums palīdz dzīvot, sazināties, apmeklēt to, kas mums ir liegts darīt klātienē.
Tāpēc domājām, ka šis laiks ir piemērotākais, lai mēs atvērtu visu kolekciju un ļautu cilvēkiem skatīties Latviju.”
"Sākām ar kinohronikām, publicējām 5000 ierakstus par dažādām Latvijas filmām. Apmēram 500 video. Četru gadu laikā digitālā krātuve ir augusi, klāt nākušas fotogrāfijas un skaņu ieraksti. Sākumā bija tikai filmas. Arī saturs ir audzis: par filmām ir vairāk nekā 9000 ierakstu, ap 1000 video pieejami," skaidroja Dace Bušante. Jebkurš interesents digitālajā krātuvē var meklēt dažādas Latvijas filmas, informāciju par filmām, spēlfilmas, animācijas filmas.
Skaņu ierakstu modulis ir pats jaunākais, kas ir tapis 2018. gadā, tādēļ skaņu ierakstu šobrīd tajā ir salīdzinoši maz, un šobrīd var publicēt to, ko neskar autortiesības. Lielākoties tās ir runas, dokumentāli skaņu ieraksti, radio raidījumi, trimdas radio raidījumi.
“Jebkurš no darbiem ir autortiesību objekts. Ar fotogrāfijām arī. Protams, fotogrāfiju mums ir krietni vairāk – 44 000 pieejamas mūsu datu bāzē, lai gan arhīvā ir 1,5 miljoni fotogrāfiju. Tā kā šī ir tikai maza kripatiņa, kas ir palaista publiski. Tā ir mūsu kapacitāte. Tik daudz mēs varam izdarīt,” skaidroja Bušante, atzīstot:
"Prioritārais ir filmas, jo tas ir kas īpašs, kas ir mums un kā nav citiem. Tāpēc vairāk gribam parādīt video."
Kopš kinofotofonodokumentu arhīvs piedāvā savu uzziņu sistēmu un informāciju iespējams atrast internetā, tam ir palielinājies interesentu skaits. Bušante skaidro, ka arhīvs kļuvis pieejamāks, jo iepriekš ne visi zināja, ka tāds pastāv, vai nevarēja uz arhīvu atnākt klātienē.
“Cilvēki saprot, ka tas ir informācijai, ir iespēja zināt, ko arhīvs glabā, mēs varam noskatīties, lai mēs saprastu, vai mums šo materiālu vajag vai nevajag. Un pēc tam ir iespēja pasūtīt konkrēto materiālu vai privātiem nolūkiem, vai arī kāda darba tapšanai. Ir iespējams izdarīt elektronisku pasūtījumu, sazināties ar arhīvu un pasūtīt kopiju, kas ir maksas pakalpojums,” stāstīja Bušante.
“Mēs pie tā strādājam un domājam, kā pēc iespējas publiski atļaut gan skatīties, gan klausīties, lai cilvēki vispār saprastu un varētu izvērtēt, kas ir, un attiecīgi līdz ar to arī vairāk zināt un izmantot šos darbus, lai viņi vienkārši neglabājās arhīvā, bet viņi tiek lietoti,” uzsvēra Dace Bušante.
Kino žurnāliste un Nacionālā kino centra vecākā referente Kristīne Matīsa norādīja: “Man lielākais prieks, ja šobrīd runāju kā Nacionālā kino centra pārstāve, ka mums ar Daci ir ārkārtīgi intensīva sadarbība, un man vislielākais prieks par to, ka Dace ik pa laikam uzrodas ar e-pastu – mums atkal ir nauda digitalizācijai vai restaurācijai, saskaņojam sarakstu.”
Matīsa uzsvēra:
“Ir tāda sajūta, ka ejam milzu soļiem uz priekšu tieši pieejamības veicināšanā, digitalizācijā, jo īpaši restaurācijā, salīdzinot ar 10 gadiem iepriekš.
Liela daļa materiālu, nerunājot par ilgus gadus neskaidrajiem juridiskajiem un tiesiskajiem statusiem, ir veco laiku kvalitātē. Protams, ka arī portālā filmas.lv cenšamies nelikt filmas sliktā kvalitātē. Ja senāk tā likās kā tāda izrādīšanās, tad šobrīd tam ir reāls pamats, jo restaurācijas un digitalizācijas process iet ļoti normālā tempā uz priekšu.”
Šobrīd Dacei Bušantei un Kristīnei Matīsai ir saskaņoti jau trīs saraksti, kas ir katrs citā stadijā – krājums strauji papildinās.
Pašu restaurāciju veic kinofotofonodokumentu arhīvs. “Es tik priecīgi uztveru jaunu dokumentu, kurā tiek ierakstīti jauni nosaukumi, kas mums atkal tūlīt būs pieejami. Tālāk jādomā, kā mēs to publiski izrādām. Piemēram, Nacionālajā bibliotēkā mums bija restaurēto un digitalizēto dokumentālo filmu un hroniku klasikas cikls, ko mēs taisījām pirms diviem gadiem pavasarī,” stāstīja Kristīne Matīsa.
Digitālajā krātuvē par filmām atrodami vairāk nekā 9000 ierakstu. Vai tas ir daudz vai arī tikai aisberga mala? Matīsa norādīja, ka kopējais arhīva vēsturiskais kino vienību skaits ir neaptverams – tur ieskaitāmas gan pilnmetrāžas spēlfilmas (padomju perioda intensīvajā ražošanas laikā Rīgas Kinostudijā ik gadu tapa 5–7 spēlfilmas), gan kino žurnāli (52 katru gadu), gan tūkstošiem citu, mazo video formātu vienību.
Bet cik liels ir arhīva krājums, kurš vēl nav digitalizēts? Kamēr datu bāzē tiek runāts par filmu nosaukumiem, arhīva plauktos tiek glabātas bundžas un kasetes. “Vienas filmas tapšanā ir 7–10 bundžas. Ja mēs runājam par kino, tad ir vairāk nekā 90 000 vienību,” stāstīja Dace Bušante.
Turklāt filmām ir dažādas kopijas. Vienai filmai var būt 5–10 dažādi izejmateriāli, bet kinofotofonodokumentu arhīva direktore ir rēķinājusi, ka tas, ko būtu nepieciešams digitalizēt, ir 40 000 bundžas:
“Ja mēs šobrīd esam paspējuši uztaisīt 37 000 minūšu, kas ir apmēram līdz 4000 bundžu, tad mēs saprotam, ka esam no visa izdarījuši 10%.
Viss mums vēl ir priekšā, bet tas solis ir sperts.”
Filmu arhīvs spēlē aktīvu lomu arī jaunu kultūras produktu tapšanā, un kinohronikas režisoriem un vēsturniekiem dod bagātīgu informāciju par pagātni. Turklāt visas kinohronikas jau ir digitalizētas un pieejamas labā kvalitātē. Kristīne Matīsa atzīmēja: “Tās kinohronikas kā tāds kosmoss, man liekas, ir ārkārtīgi aizraujoša pasaule. Man tā mīlestība pret šo pasauli parādījās pirms 12 gadiem, kad 2008. gadā Latvijai palika 90 gadi, un es pēkšņi biju izdomājusi, kamēr pirms banku krīzes bija daudz naudas, “Splendid Palace” un Nacionālais kino centrs sarīkojām nedēļu garus seansus, kuru programmas kopējais nosaukums bija “Latvijas desmitgades hronikas”. Katru dienu bija viens seanss no Latvijas dibināšanas uz priekšu. Kādā trešajā dienā kopā ar kinoteātri sapratām, ka bija pilnīga muļķība ielikt šo programmu Mazajā zālē, jo tur jau vairs nebija vietas. Tur bija jānes katru reizi krēsli klāt, un bija liela publikas interese par šo. Bija daudz jautājumu, kad varēs redzēt, kur varēs redzēt un kad izdos DVD, kas tolaik bija populārs formāts.”
Matīsa uzsvēra – jāatceras, ka kinohronika vēsturiski ir propagandas materiāls – Padomju Savienībā tās tika radītas kā ziņu formāts, ikdienas notikumu iemūžinājums
“No 1946. gada sākas ražošanas konveijers, un katru nedēļu ir šī kinohronika, kuras uzdevums ir rādīt, cik labi ir dzīvot Latvijā, jo ir padomju vara, skaidroja Matīsa. Viņa atzina, ka, no vienas puses, varētu likties – kādēļ mums kaut kas tāds jāskatās? “Bet, no otras puses, tas ir koferītis ar tik daudziem dibeniem,” atzīmēja Matīsa. “Tur var pētīt, piemēram, kaut kādus tematiskus šķērsgriezumus.” Visai Padomju Savienībai bija izstrādāti standarti, kā veidot kinohronikas, kas turklāt lielā mērā balstījās lauksaimniecības darbu kalendārā gada griezumā – bija obligāti jāatspoguļo sējas, pļaujas, ražas novākšanas darbi, ražas nodošana padomju varai.
“Ir interesanti skatītes, kā mainās kino attēls atkarībā no kino tehnikas, kad parādās sinhroni teksti.
Sākumā ir diktora teksts, kas vienkārši runā visu laiku frāzītes, tad it kā kadrā parādās dzīvi cilvēki, bērnudārza audzinātāji vai kuģa bocmanis, tad viņš tik un tā runā tās frāzītes, kas uzrakstītas priekšā,” stāstīja Matīsa. “(..) Ir tik ļoti jocīgi saprast, ka cilvēkiem tajā laikā, ja viņš nostājas kameras priekšā, tad viņam likās, ka tas, ko viņš runā, ka tam nav jābūt pilnīgi nekādā sakarā ar realitāti. Jo tā kinohroniku filmēšana ir pilnīgi cita pasaule.”
