Uz interviju Latvijas Radio ceturtdienas pēcpusdienā Ģirts Šolis ierodas tieši no diskusijas ar Leļļu teātra direktoru un režisoriem, kas skārusi tieši topošo aktieru likteni.
„Šobrīd esmu reizē dusmīgs un bēdīgs, jo Kultūras ministrija nav radusi nekādu iespēju papildus finansēt jauno aktieru uzņemšanu teātrī. Mūsu rocība ir tāda, ka, sažņaudzot jostas, mēs šobrīd varam paņemt štatā četrus no 13 cilvēkiem. Man kā šī kursa vadītājam tas ir nepatīkams jaunums,” viņš atzīst.
Lai gan Kultūras akadēmija regulāri sagatavo aktierus, specializētā leļļu teātra programmā jaunieši mācās pirmo reizi pēc 14 gadu pārtraukuma – tās mērķis bija papildināt tieši Leļļu teātra aktieru trupu, jo tas ir vienīgais profesionālais leļļu teātris Latvijā.
„Šāda programma nozīmē papildu izmaksas, un tās ir mūsu visu izmaksas – tie ir nodokļi. Mēs esam sagatavojuši, manuprāt, ļoti labus, strādāt gribošus jaunos speciālistus, kas jau ir redzējuši šo to pasaulē, ir strādājuši ar ārzemju teātriem un ir ļoti labā formā. Viņi ir, maigi izsakoties, konkurētspējīgi,” uzsver kursa vadītājs.
Šolis absolvējis iepriekšējo specializēto leļļu teātra aktierkursu 2005. gadā. Arī toreiz štatā no visa kursa paņēma tikai sešus jaunos aktierus, no kuriem pašlaik teātrī palikuši divi.
„Vēsture mazliet atkārtojas, tikai šoreiz – vēl skaudrāk,” viņš secina. Lielākā daļa Leļļu teātra pašreizējās trupas darbu ar lellēm apguvusi jau teātrī, nevis speciāli tam gatavota studiju gaitā.
„Kad mēs vēl varēsim tikt pie šāda [speciāli izglītota] pienesuma – tas ir ļoti nenoteikts laiks,” atzīst Leļļu teātra galvenais režisors.
Pērn rudenī Ģirts Šolis kandidēja Saeimas vēlēšanās no partijas „Progresīvie” saraksta, kas gan parlamentā neiekļuva. Tomēr tas lika domāt, ka Šolis būtu gatavs arī pamest Leļļu teātri. Viņš to nenoliedz.
„Es sastopos ar bezizeju. Mēs esam četrus gadus strādājuši ar jauniešiem un mēģinājuši viņiem iedot maksimālo, ko varam iedot.
Bet, ja valsts viņiem neredz pielietojumu – paņemsim tikai četrus –, tad es neredzu lielu jēgu turpināt… Šobrīd esmu dziļās, dziļās pārdomās par to, kāpēc man nepieciešams tērēt savu enerģiju, savu laiku, lāpot kaut kādas valstiskas neizdarības. Kam man tas ir vajadzīgs? Atšķirībā varbūt no citiem leļļu teātrī es spēju sevi labi nodrošināt arī ārpus teātra un varu darīt ļoti daudz ko. Mana runāšana pašlaik ir emocionāla, bet varbūt vienkārši nav citu iespēju, kā likt kādam saprast, ka tur kaut kas nav kārtībā,” spriež Šolis.