Latviešu pētnieki Minsterē pēta unikālus kultūrvēstures materiālus

Nesen no Minsteres pilsētas Vācijā atgriezās latviešu literatūrzinātnieku un pētnieku komanda. Nedēļu ilgajā projektā tika pētīts, kārtots un digitalizēts biedrības “Latviešu kopība Vācijā” rīcībā esošais apjomīgais arhīvs, kas glabājas Latviešu centrā Minsterē (LCM). Digitalizēti 3420 dokumenti, un tas ir līdz šim brīdim lielākais šāda veida projekts. Jāpiebilst, ka paveikta vien neliela daļa no milzu darba, bet jau šobrīd pētnieki atraduši ļoti daudz vēl nezināmu, vērtīgu, unikālu vēstures liecību par latviešu trimdas rakstniekiem.

Pirms dažām dienām no Minsteres Latvijā atgriezās septiņi sajūsmināti Latvijas literatūrzinātnieki, Literatura.lv komanda. Nedēļu strādājot projektā “Latviešu rakstnieki trimdā: Latviešu centra Minsterē dokumentu un fotogrāfiju pētniecība, atlase un digitalizācija”, viņus gaidīja daudz pārsteigumu, atklājumu un vēl nezināmu, nepētītu, unikālu  vēstures liecību. Projekta iniciētāja un vadītāja, literatūrzinātniece Māra Grudule teic – ne viens vien teicis, ka meklēšot individuālas iespējas un naudas piesaisti, lai turpinātu darboties: “Lielākajai daļai tiešām bija šoks, ka ir tik ārkārtīgi bagāta latviešu kultūras krātuve ārpus Latvijas. Tur ir tāda latviešu kultūras sala, kādu neviens nebija gaidījis! Ārkārtīgi daudz dokumentu, fotogrāfiju, vēstuļu, pat piemiņas lietu no mūsu pirmā numura literātiem – Zentas Mauriņas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Arnolda Apses, Kārļa Ieviņa, Pētera Ērmaņa un citiem.”

Par skenējumu pieejamību plašākai sabiedrībai lems Latviešu kopības Vācijā valde. Domājams, ka daļa tiks publiskota, tomēr

krājumos ir, lai arī ļoti interesantas, bet tomēr arī sensitīvas, privātas lietas, un šo cilvēku pēcnācējiem diez vai būtu patīkami, ja tās būtu pieejamas ikvienam:

“Noslēdzām vienošanos, ka vispārīgi pieejami būs tie materiāli, ko valde atļaus. Esam vienojušies (pagaidām vairāk mutiski, nekā rakstiski), ka pētniekiem gan digitālie materiāli būs pieejami visi. Protams, digitalizācija, pirmkārt, tiek veikta, lai nekas neietu zudumā, jo materiālie priekšmeti, īpaši papīra formātā, izbalē, izirst.”

Krātuvi veidojusi izcila personība

Nenovērtējamās kultūrbagātības savulaik vāktas un saglabātas, faktiski lielākoties pateicoties vienam cilvēkam – Austrai Rudzītei (1911–1991). Kad bēgļu gaitas aizveda uz Vāciju, viņa studēja Bonnas universitātē, iegūstot doktora grādu agronomijā. Studējusi arī teoloģiju. Sākotnēji darbojas Annabergā, vēlāk bijusi skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā. Minsteres latviešu centrā izveidojusi lielāko Eiropas latviešu bibliotēku ārpus Latvijas, periodikas un rokrakstu krātuvi, vairāku trimdas autoru muzejistabas, piemiņas stūrīšus. Austra Rudzīte bijusi unikāli erudīta un enerģiska personība. Savu brīvo laiku viņa veltīja izbraucieniem uz latviešu kultūras darbinieku dzīves vietām, dokumentēja viņu dzīvi.

Jāpiebilst, ka Austra Rudzīte bijusi arī aizrautīga dienasgrāmatu rakstītāja un visas savas gaitas cītīgi dokumentējusi, kas, protams, mūsdienu pētniekiem piedāvā bagātīgu izziņas materiālu. Dienasgrāmatas nu ir atceļojušas uz Latviju, kur tās (arī A. Apses dienasgrāmatas) digitalizēs Autobiogrāfiju krājuma (garamantas.lv) darbinieki.

Īpaša draudzība Austru Rudzīti saistīja ar Jāni Jaunsudrabiņu un viņa ģimeni,

viņa bieži devās atgūt spēkus uz rakstnieka vasarnīcu Mēnes ezera krastā, ko viņš bija nosaucis par “Mēnesnīcu”. Enerģiskā kundze nereti arī tīri praktiski palīdzēja latviešu literātiem trimdas gaitās, jo daudziem neklājās finansiāli spoži. 

Inguna Daukste-Silasproģe

Inguna Daukste-Silasproģe, šobrīd zinošākā, izcilākā trimdas latviešu rakstnieku pētniece, kas projekta ietvaros pievērsās tieši Arnolda Apses mantojumam, uzgājusi stāstu par Jaunsudrabiņa mēteli – to Rudzītes kundze sūtījusi kā “humāno palīdzību”. Māra Grudule stāsta: “Austra Rudzīte vāca ne tikai dokumentālus materiālus, sadzīves priekšmetus, piemiņas lietas, bet nodarbojās arī ar tādu kā sociālās apgādes funkciju tolaik dzīvajiem latviešu rakstniekiem ārzemēs, kam bija grūti ar iztikšanu.

Tā Arnolds Apse tika pie Jāņa Jaunsudrabiņa mēteļa un arī uzvalkiem, un viņš bija atrakstījis ļoti skaistu vēstuli, kurā vēstīja, ka nu jutīšoties kā Jaunsudrabiņš un ikdienā šos apģērba gabalus nemaz nevilkšot, tikai īpašos gadījumos, pieminot un novērtējot, kam tie piederējuši pirms tam.

Vienlaicīgi tā ir arī liela cilvēcīga sirsnība no to puses, kas ar Rudzītes kundzes starpniecību palīdzēja citiem,

jo Jaunsudrabiņi paši jau arī nemaz nedzīvoja pārtikuši, viņš pats rakstīja, ka regulāri slimojis, jo ziemas bija aukstas.”

Kērbekā, kur atrodas Jaunsudrabiņa “Mēnesnīca”, pabija arī literatūras pētnieku komanda. Šobrīd vasarnīcā neviens nedzīvo, bet tai ir vairāki mantinieki, kas īpašumu pieskata, zināmā mērā apkopj un savulaik panākuši, ka tai piešķir arī kultūras vēstures pieminekļa statusu, kas māju un zemesgabalu pasargā no tīkotājiem – šis rajons ezera krastā ir visai iekārojams.

Jāņa Jaunsudrabiņa "Mēnesnīca" Kērbekā

Lai arī pats nams, kas gleznaini ieaudzis, nav pieejams, jo ir privātīpašums, turpat netālu vietējā muzejā ir iekārtota Jāņa Jaunsudrabiņa istaba. Viņš bija Vācijā krietni labi zināms, jo darbi izdoti arī vācu valodā (tāpat kā vairāku citu latviešu rakstnieku darbi). Arī pieminekli vācu puse rūpīgi kopj.

Minsteres bibliotekāre neļauj iet zudībā vērtībām

Savukārt Austras Rudzītes atstāto mantojumu kopj un pieskata LCM bibliotēkas, arhīva un muzejistabu pārzine Dina Krastiņa. Tieši viņai jāpateicas par to, ka daudzi unikāli materiāli ir aizceļojuši arhīva drošībā. Projekta vadītāja Māra Grudule, kas Minsterē bijusi vairākkārt, saka: “Priecīgs pārsteigums man bija, ka skats uz bibliotēku, muzejistabām un arhīvu ir daudz labāks nekā tad, kad biju iepriekš. Ir tiešām ļoti daudz kas sakārtots. Arhīvs un bibliotēka šobrīd ir drošās rokās un gaida brīdi, kad būs finansējums kataloģizācijai un arī turpmākai digitalizācijai.” 

Pētnieku komanda un Dina Krastiņa

Pati Dina Krastiņa savukārt ļoti priecīga, ka realizējies šāds projekts, jo pašu spēkiem to nav iespējams veikt: “Tik liels un apjomīgs projekts īstenots pirmo reizi! Bet tā ir tikai maza daļa. Man jau zvanīja kundze no Rakstniecības muzeja, kas grasās braukt oktobrī, uztraucās, vai kas maz būšot vēl palicis, ko darīt, es saku – mīļo cilvēk, tā ir tikai maza daļa! Te mūža nepietiks, lai to visu sakārtotu, izpētītu.”

Jāpiebilst, ka Minsteres arhīvu (vairāk trimdas organizāciju dokumentus u.tml.) pētīt un digitalizēt pavasarī braukuši arī Latvijas Valsts arhīva pārstāvji. Diemžēl pandēmijas ierobežojumi šo apjomīgo projektu pārtrauca pašā sākumā… Dina teic –

līdz šim daudz kas turējies lielā mērā uz entuziasmu.

Viņa pati ir, cik vien spēki un laiks ļauj, mēģinājusi pieskatīt un kārtot: “Ja nebūtu mājās lasījusi arhīva kastu saturu, daudz ko interesantu palaistu garām arī pētnieki. Tagad biju priecīga, ka varēju pateikt – re, tur tajā kastē ir tas, un tajā – vēl tas. No sākuma komanda pievērsās muzejistabu saturam, jo tur jau arī ir pilnas atvilktnes un plaukti ar materiāliem. Aizvedināju uz arhīvu, un tad bija liela sajūsma! Un man ļoti patika, ka nedēļas beigās pēc paveiktā darba, pētnieki paši pieteicās arī mums prezentēt padarīto, bija tikšanās ar interesentiem. Jauki, ka vairums no apmeklētājiem bija tādi, kuriem arī bijusi senāk saistība ar Minsteres ģimnāziju, arhīvu vai bibliotēku. Tas jau ir signāls par to, ka cilvēki atceras, ka viņus interesē, kas veidojas tālāk.”

Dina Krastiņa uzskata, ka tā saucamās vecās trimdas latviešu kultūras darbinieku devums īsti nav novērtēts,

turklāt tur daudz neizpētīta, tāpēc tieši tagad, kad daudz tiek runāts par diasporas jautājumiem, ir lieliska iespēja izcelt saulītē arī šo kultūrvēstures jomu: “Manuprāt, šobrīd uzsākts ceļš ar jaunu uzrāvienu. Daudz kas atklājams vēl priekšā. Daudzi, šķiet, nemaz neapzinās, cik liela loma bija trimdai, trimdas inteliģencei. Maz zināšanu, vienpusējs iespaids… Tieši pateicoties tam, ka tas ir saglabājies ārpus Latvijas, kaut kas vispār ir palicis. Pēdējos pāris gados par to intensīvāk runā, daļēji tāpēc, ka diasporas tēma ir aktualizējusies, ir vairāk informācijas. Un

aktīvāka kļuvusi Latvijas sadarbība ar diasporu, interese ir arvien lielāka.

Arī mūsdienu diasporas pārstāvji, kas nāk uz bibliotēku, liela daļa ņem un lasa “vecās trimdas” rakstnieku darbus un tieši par dzīvi svešumā, par bēgļu gaitām. Tādas literatūras arī ir patiešām daudz. Man jau liekas, ka tas ir mūsu uzdevums, ja jau mēs esam ārpus Latvijas, tad jārunā, jāstāsta, lai citi sadzird, lai redz, kas ir bijis, kas ir darīts. Tagad ir arī pavisam cita enerģija, kad redzams mērķis, kad skaidrs, ka izvēlētais ceļš ir pareizs.”

Priekšā vēl daudz atklājumu

Arī Māra Grudule aicina vairāk interesēties par trimdas literatūru, jo tā nav zaudējusi aktualitāti un ir aizraujoša lasāmviela ikvienam lasītājam, ne tikai pētniekiem: “Tā literatūra ir ļoti dažāda! Ir, protams, darbi, bez kuriem literārā ainava varētu mierīgi iztikt, bet tādi ir visur. Bet kopumā tur daudz ļoti interesantu autoru arī bez populārā Anšlava Eglīša. Ļoti interesantas atklāsmes varētu būt, cik tālu ir tikusi trimdas literatūra atsaucēs uz Rietumu modernismu, piemēram, Ilze Šķipsna tur itin labi ierakstās! Ir arī gluži sirreālistiskas ievirzes darbi Tālivaldim Ķiķaukam, kas plašai publikai ir pavisam nezināms autors. Un tie darbi, kas ir ar kultūrvēsturisku, autobiogrāfisku ievirzi, arī ir ļoti interesanti, jo mēs maz ko zinām par to kultūras telpu, kādā latviešu rakstnieki dzīvoja ārpus Latvijas. Par to vienkārši vairāk jārunā, jāpopularizē.” 

Pie Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekļa Kērbekas kapos

Šoreiz Latvijas pētnieku darbu Vācijas puse – “Baltisch-Deutsches Hochschulkontor” projektu finansiāli atbalstīja Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) no Vācijas Ārlietu ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem. Māra Grudule izmantojusi iespēju pieteikties viņu izsludinātajā konkursā, akcentējot, ka arhīvs atrodas Vācijā un tam tur būtu jāpaliek. Tomēr viņa uzsver  – nākotnē būtu  nepieciešams Latvijas valsts atbalsts: “Es domāju, ka varētu būt ejami vairāki ceļi – varbūt kopā ar Minsteres ļaudīm, tāpat ar biedrības “Latviešu kopība Vācijā” valdes pārstāvjiem aktīvāk  jārosina jautājums par krājuma sakārtošanu, digitalizēšanu, kas ir finansiāli ietilpīgs darbs.

Mantojuma saglabāšanu būtu vērts atbalstīt valstiskā līmenī, jo tas ir ļoti vērtīgs, ļoti apjomīgs,

tur būtu vajadzība izveidot elektronisku katalogu. Burtiski katrai vienībai, kas tur atrodas. Būtu vajadzīgi speciālisti, bibliogrāfi, kuri to prastu pareizi izdarīt, lai šis katalogs, piemēram, internetā būtu pieejams jebkuram no Latvijas strādājošam pētniekam. Jānodrošina arī atbilstoši uzglabāšanas apstākļi. Vēl jau, protams, ir katra mūsu kā pētnieku individuālās intereses un iespējas piesaistīt projektu naudu, sponsoru atbalstu. Arī studentiem te paveras plašs pētniecības darbalauks. Vēl viens virziens – urdīt sabiedrību, lai mūsos ieklausītos. Būtu lieliski, ja ļaudis Minsterē tiktu sadzirdēti!”

Foto: no Māras Grudules privātā arhīva

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti