Jau daudzus gadus par savu koncertdarbību Krievijā dzēlīgas piezīmes saņem komponists Raimonds Pauls, arī grupa "Prāta vētra", kas Krievijā ir ļoti atzīta un cienīta. Piemēru ir daudz, bet jaunākais, kas raisījis skaļas diskusijas, ir aktieris Andris Bulis, kurš vasaras sākumā ar izrādi "Facebook. Post Scriptum" piedalījās teātra festivālā Krimā, kuru šobrīd ir okupējusi Krievija un ar kuru daudzas valstis jebkādus kontaktus ir stingri ierobežojušas. Andris Bulis sociālajos tīklos jau plaši un gana emocionāli ir skaidrojis savu ppzīciju.
Telefonsarunā raidījumā "Krustpunktā", skaidrojot savu lēmumu par labu dalībai festivālā, Andris Bulis norādīja: "Tas raisīja zināmas pārdomas manī. Iepriekšējos gados bija sadarbība ar Ukrainas festivālu, kas ir turpat blakus, un viņi zvanīja un piedāvāja arī šogad piedalīties. Es godīgi teicu, ka mēs spēlējam Krimā, nu jau tā kā ienaidnieku pusē. Uz to viņi reaģēja ļoti draudzīgi un teica, ka varbūt varam atbraukt "vienā rāvienā". Teātris stāv pāri visam, māksla, kultūra, kāpēc šeit jājauc politika! Lai arī biju brīdināts, ka to izmantos pret mani, tajā brīdī es personīgi izlēmu braukt. Tas ir galvenais - spēlē izrādi, karavīru zālē nav, tie ir cilvēki, kuri ir nopirkuši biļeti."
Viņš atklāj, ka pirms braukšanas konsultējies ar politikai tuvu stāvošām personām, kuras nav saistītas ar kultūru, lai noskaidrotu, vai ir kādi aizliegumi, vai pēc tam var tikt piemērotas kādas sankcijas, bet visi raustījuši plecus un teikuši: "Kāpēc ne!"
Jautāts, vai atsauktos vēl kādam Krievijas uzaicinājumam, aktieris uzsver: "Šodien tas ir ļoti provokatīvs jautājums. Jautājums ir, kurš mani aicinātu un ar kādu nolūku aicinātu. Es tagad neteiktu, ka brauktu, jo man ir spīts, es noteikti izskatītu. Es nesaku ne jā, ne nē."
Savukārt dziedātāja Laima Vaikule telefonsarunā savā nostājā bija strikta, uzsverot, ka starp politiku un kultūru jābūt novilktai treknai svītrai. "Vēsture visu parāda. Piemēram, Marlēna Dītriha bija brīnišķīga kino zvaigzne, visi to zina. Viņa ļoti mīlēja Ādolfu Hitleru, bet kara laikā viņa bija pret viņu, kara laikā viņa aizbrauca uz Ameriku. Kad viņa atgriezās, par to, ka viņa mīlēja vadoni, vācieši meta viņai virsū olas vai kaut ko tamlīdzīgu. Sanāca tā, ka viņa aizbrauca no savas dzimtenes uz visu mūžu. Vai tas nav šausmīgi?" vēsturi ieskicēja dziedātāja.
"Nevajag aktierus, nevajag nevienu maisīt politikā, mēs neesam politiķi. Kā kādreiz krogos bija rakstīts - bērnus un muzikantus nesist! Tas nozīmē, ka muzikanti un aktieri ir kā bērni, viņi nav spējīgi nodarboties ar politiku, ir atsevišķi cilvēki, kuriem ir dotības, tad jā, vajag būt karogam un iet uz priekšu," norādīja Vaikule.
Viņa retoriski vaicā, kā gan viņa nevar braukt uz Sanktpēterburgu vai Maskavu, ja tur ir publika, kas viņu mīl: "Es ieeju zālē un mani tur mīl tieši tāpat, kā Latvijā, tieši tāpat kā Igaunijā, Ukrainā. Es negribu pat par to domāt!" Laima Vaikule gan atzīst - viņa cer, ka uz Krimu viņu neviens neaicinās, jo tas viss esot ļoti politizēts.
"Man gribas teikt, ka es darīšu, ko es gribēšu. Man tā uzreiz gribas pateikt, kā par spīti. Lieciet mūs mierā! Ko mēs varam darīt, kas mēs tādi esam? Vienkārši cilvēki, tādi paši, kādi ir tie, kuri tur dzīvo, viņi arī - ko viņi var darīt?" pauž dziedātāja.
Laima Vaikule atsakās prognozēt, kas varētu būt nākotnē, un atbildēt uz jautājumu, ko viņa darītu, ja, piemēram, tiktu uzaicināta uzstāties Maskavā, Sarkanajā laukumā, nosaucot to par žurnālistu provokāciju. "Cilvēki šodien ir tā noskaņoti - meklēt to otro plānu. Aktierim nekāda otrā plāna nav, izņemot to, kā parādīt to, ko viņš ir sasniedzis, parādīt to publikai," uzsver Vaikule.
Dziedātāja asi nosoda Krievijas mākslinieku iekļaušanu tā dēvētajā "melnajā sarakstā", par piemēru minot dziedātāju Valēriju: "Ko tāda Valērija, četru bērnu māte, varētu sliktu šeit izdarīt? Būtu nopirkusi vairāk bulciņu, kādu kleitu vēl. Ko viņa būtu sabojājusi? Saprotiet, kā tos mūziķus ievelk?”
Savukārt mūziķis, dzejnieks un ierakstu kompānijas "MicRec" pārstāvis Guntars Račs un dzejniece, publiciste Liāna Langa diskusijā studijā pauda, ka nevar būt gluži tā, ka māksliniekiem viss ir ļauts, neuzņemoties atbildību. "Mēs te neesam atnākuši nevienu tiesāt, katrs pats sev ir tiesnesis," uzsākot diskusiju uzsvēra Liāna Langa.
"Bet es pilnīgi piekrītu maestro Raimonda Paula teiktajam, ka katram ir tiesības uzstāties, kur viņš vēlas. Bet! Jebkuras tiesības sevī ietver arī pienākuma ingredientu. Apgalvojums, ka mākslu vai mūziku nevajag vai nedrīkst jaukt ar politiku, ir tādā infantilā, popkultūriskā domāšanā sakņots. Tas ir ļoti nepatiess. Katrs mūziķis ir arī savas valsts pilsonis, pārstāvis, un viņš nekādā gadījumā neatrodas ārpus politiskā konteksta," pauda rakstniece.
Langa uzsver, ka politiskais konteksts Krimas un Krievijas gadījumā ir ļoti nopietns, jo Krimas kā Ukrainas teritorijas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. "Mūziķi ir pieauguši cilvēki, viņi nav mazi, infantili bērni, uz viņiem skatās ļoti daudzas līdzpilsoņu acis. Viņi kā pilsoņi nevar atļauties mētāties ar infantilām frāzēm brīdī, ka agresovalsts viņus izmanto savas maigās varas, hibrīdkara vai infokara nolūkiem," norādīja Liāna Langa.
Neskatoties uz muzikālo sadarbību ar Laimu Vaikuli, mūziķis un dzejnieks Guntars Račs atzīst, ka viņam ne pārāk tīk dziedātājas paustā nostāja, norādot - kultūra un politika nav gluži katra pati par sevi. Lai arī viņam esot apnicis teikums "vajag vai nevajag jaukt kultūru ar politiku", pēc ilgām pārdomām Račs atradis atsauci pavisam nesenā vēsturē.
"Es atcerējos Atmodas laikus, kad māksla un mūzika tika sajaukta ar politiku vistiešākajā veidā. Dzima dziesma "Pie laika", dzima "Dzimtā valoda", dzima "Palīdzi, Dievs" - visas šīs dziesmas, kas faktiski palīdzēja mums Dziesmotajā revolūcijā. Kā lai es tagad pasaku, ka nevajag jaukt mūziku ar politiku, ja tas toreiz notika."
Račs uzskata, ka mākslinieki ir pieauguši cilvēki un viņi var no skatuves paust savu nostāju, lai arī nav gatavi karot vai dibināt partijas. Račs arī uzsver, ka šis ir īstais brīdis paust savu viedokli no skatuves. Savukārt Liāna Langa norāda, ka ikvienam Latvijas pilsonim būtu jāciena savas valsts pozīcija un ar to jārēķinās. Abi kultūras cilvēki arī uzsver, ka nepiedalītos Krievijas rīkotos pasākumos ne Krimā, ne pašā Krievijā.
Gan Račs, gan Langa atzinīgi vērtē tos māksliniekus, kuri ir atteikušies no sadarbības ar Krieviju, tai skaitā režisoru Alvi Hermani, kurš pārtrauca daudzsološu projektu, aktrisi Gunu Zariņu, kura atteicās spēlēt izrādē "Mēdeja" Gogoļa centrā Maskavā, paužot: "Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara."
"Man ir saprotama un tuva šī pozīcija. Lai kādi būtu apsvērumi māksliniekiem, visi ir cilvēki un vēlas pelnīt lielu naudu, un Krievijā acīm redzot maksā lielu naudu, ja reiz mākslinieki piekrīt braukt un dziedāt tanku paēnā. Bet merkantili apsvērumi cilvēku sabiedrībā nevar stāvēt pāri morālei brīdī, kad Austrumukrainā tiek nošauti cilvēki," saka Liāna Langa.
"Es saprastu pacifistisku soli - aizbraukt, dziedāt uz tanka pret kara dziesmu, bet tad visus līdzekļus ziedot Ukrainas bērniem," pauž Liāna Langa.
Savukārt Guntars Račs uzsver - ja mākslinieks var pamatot, kāpēc viņš dodas uz vienu vai citu vietu, tad var darīt visu, jo māksliniekiem jābūt sociāli aktīviem.
