Piemineklis "Vienoti Latvijai"
Piemineklis “Vienoti Latvijai”, plašāk zināms kā “Latgales Māra”
Pieminekļa kompozīciju veido trīs figūras:
Ķēžu rāvējs simbolizē Latgales cīņu par neatkarību Latvijas brīvības cīņās
Ceļos nokritusī meitene - lūgšanu
Stāvošā meitene ar krustu - brīvo Latgali
Autors: Leons Tomašickis
Tēlnieks: Kārlis Jansons
Piemineklis atklāts 1939. gada 8.septembrī
Atjaunots: 1943.gada 22.augustā
Vēlreiz atjaunots: 1992. gada 13. augustā
Atbrīvošanas aleju Rēzeknē varētu saukt arī par pieminekļu aleju. Nedaudz vairāk kā pusotru kilometru garā ielas posmā uzstādīti vairāki pieminekļi, un tajos iemūžināti Latgales vēsturē zīmīgi notikumi un personības. Te var satikt politiķi un garīdznieku Franci Trasunu, pakavēties Ontona Kūkoja un Jurija Tiņanova rakstītajās rindās, vai piestāt pie nesen uzceltā Latgales kongresa simtgades pieminekļa.
Tomēr pāri visiem uz viena no Rēzeknes pakalniem majestātiski ar apzeltītu krustu rokās uz granīta postamenta slejas bronzā liets sievietes tēls. Pie tās kājām uz ceļiem nometušies vēl divi tēli.
Tauta šo pieminekli iesaukusi par “Latgales Māru” par spīti oficiālajam nosaukumam “Vienoti Latvijai”.
Šis piemineklis kļuvis ne tikai par Rēzeknes, bet arī visas Latgales simbolu. Savulaik atklāts visai Eiropai sarežģītā un trauksmainā laikā - vien dažas dienas pēc Otrā pasaules kara sākuma (1939.gada 8.septembrī). Padomju okupācijas varai tas bija traucējošs, tāpēc to demontēja. Latgalē nostiprinoties nacistiskās Vācijas armijai, to atkal atjaunoja. Vēlāk atkal nogāza. Savā vietā Latgales Māra atgriezās vien līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu 1992.gada 13.augustā.
Bronzā lietie tēli iemieso gan uzvaru Neatkarības karā, jo tieši Latgale bija pēdējais novads, kuru 1920. gadā Latvijas armija sadarbībā ar papildspēkiem atbrīvoja no lielinieku varas,
gan arī atbrīvošanos no citām vairāku gadsimtu garumā Latgalē saimniekojušajām varām. Tādēļ pieminekļa sākotnējais oficiālais un pilnais nosaukums bija “Latgales atbrīvošanas piemineklis no svešām varām”. To mēdz saukt arī par Latgales Brīvības pieminekli.
Tolaik nebija šaubu - piemineklis jābūvē Rēzeknē. Pieminekļa būvniecību un izskatu aktīvi apsprieda tā laika latgaliešu presē. Izskanēja ierosinājums pieminekli celt arkas veidā uz Rēzeknes lielā tilta, bija ideja to būvēt torņveidīgu un ierīkot piemineklī liftu, par kura lietošanu varētu iekasēt naudu un to izlietot pieminekļa uzturēšanai. Aktīvi savu viedokli presē izteica toreiz vēl baznīckungs, vēlāk bīskaps Pīters Strods.
“Juo ideja beja ceļt iz Rēzeknis piļskolna. Jis ari uzskateja, ka pi pīminekļa, kai jis pats raksteja, piec franču mūdis vajadzātu apbedeit nazynomū kareivi, kas krits par Latgolys atbreivuošonu. Poša pīminekļa formai juobyut kai tūrņam, kurā augšā īreikuotu stundinīku. Bet pošā tūrņa viersūtnī Strods grybātu nūvītuot breivū Latgolu ar vuorpu kiuleiti rūkā,” par bīskapa Pītera Stroda idejām vairāk zina stāstīt jaunā vēsturniece Laura Melne, kas ir pētījusi tā laika avīzes.
Filmas "Latgales Māras ceļš" režisors Voldemārs Ivdris par pieminekļa vēsturi
Cik vētraini sākušās, tik ātri diskusijas presē apklusa, un reāla rīcība pieminekļa būvniecībā izpalika. To aktualizēja vien 1930. gadā, kad ielika pieminekļa pamatakmeni, izveidoja celšanas komiteju un sāka vākt ziedojumus.
Pieminekļa būvniecība ieviesa korekcijas Rēzeknes vaibstos. Par tā atrašanās vietu izvēlējās laukumu pie pašreizējās pilsētas domes.
Izvēlētajā vietā tolaik atradās Krievijas imperatoram veltīta kapela. Par to plašāk zina stāstīt Daugavpils Universitātes lektors un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs: “Izsprīde, ka vajag tū vītu atbreivuot pīminekļam, bet vītejim pareizticeigajim krīvim tys lykuos šausmeigi. Jo pryncypā tei beja īsvieteita zeme, tei beja izbyuvāta celtne, jā, ar taidu monarhistisku pīskaņu, bet sovā ziņā tei taida religiska celtne. Tod beja tai, ka vīnā naktī atsyuteje Rēzeknis garnizona karaveirus, i jī puornese.” Tiesa gan, kapelas pārvietošana izrādījās bezjēdzīga, jo vēlāk pamainīja pieminekļa atrašanās vietu, to izbūvējot dažus metrus tālāk ielas centrā. Kapela tam nebūtu traucējusi.
Kā izskatīsies Latgales atbrīvošanai veltītais piemineklis, tapa skaidrs dažus gadus vēlāk 1934. gadā.