"Šobrīd mēs atrodamies Latgales Kultūrvēstures muzeja keramikas ekspozīcijā "Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums", un šī ir nosacīti māla amatnieka dzīvojamā istaba," telpu Latgales Kultūrvēstures muzejā ar silti zaļām sienām, pie kurām izvietoti trīs koka skapji, pilni ar Latgales podnieku darbiem, izrāda muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā
"Tieši šajā plauktā, šajā skapī var redzēt, ka mums ir daudz vairāk velniņu nācis klāt. Re, kur otrā plauktā ir izvietoti velniņi, kuri tikko atgriezušies pēc restaurācijas."
Zelča rāda vairākus plauktā izvietotus velniņus, ko darinājis keramikas vecmeistars no Ludzas puses Antons Šmulāns. Keramiķis plašāku atpazīstamību ieguvis tieši ar savu sīkplastiku, no kuriem lielākā daļa ir pasaku negatīvo varoņu – velnu atveidojums. Katrs no tiem ir unikāls un iemieso cilvēkiem raksturīgās īpašības.
"Šie velniņi radušies 20. gadsimta otrajā pusē," stāsta Zelča. "Var aplūkot viņus arī tuvāk un redzēt. Šis velniņš ir muzikants ar tauri rokās. Tas savukārt nes uz muguras grozu, šim velniņam uz muguras ir kāpostgalva, šis ir ar portfelīti kaut kāds atbildīgs darbinieks, birokrāts, var teikt.
Katrs stāsta par kaut ko savu, kaut kādu noteiktu cilvēku tikumu vai netikumu. Par kādu interesantu rakstura īpašību vai profesijas iezīmēm.
Tā Antons Šmulāns ar velniņu palīdzību mēģinājis atspoguļot tā laika un īstenībā arī mūsdienu sabiedrībā esošos cilvēkus. Caur velniņu attēlošanu viņš tā kā pasmējies par mums."
Šobrīd Latgales kultūrvēstures muzeja krājumā ir gandrīz 3000 keramikas priekšmeti, no kuriem nozīmīgu vietu aizņem dažādi mazo formu tēlniecības darbi – figūriņas un svilpaunieki. 2018. gadā muzejā nonāca mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta unikāla Latgales keramikas kolekcija. Lielākoties tie ir vecmeistaru darbi, tajā skaitā arī diezgan daudz Antona Šmulāna velniņi.
"Bet, tā kā šī kolekcija piedzīvoja diezgan biežu pārvešanu, pārbraukšanu, tā visa rezultātā parādījās kaut kādas maziņas nepilnības, robiņi, kaut kas nolūzis, kaut kas drusciņ ieplīsis," stāsta muzeja direktores vietniece.
Antons Šmulāns mūžībā devies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un šogad viņš svinētu savu 95 gadu jubileju. "Un mēs šogad kā veltījumu tieši Antonam Šmulānam viņa jubilejas gadā nolēmām iesniegt projektu, lai varētu restaurēt šos brīnišķīgos, unikālos velniņus," atklāj Zelča.
Šīs vasaras sākumā muzeja darbinieki atlasīja 17 Šmulāna darbus, kas aizceļoja pie keramikas, porcelāna un stikla priekšmetu restauratores, vecmeistares Janas Lībietes uz viņas darbnīcu Rīgā. Tagad velniņi ir atgriezušies muzejā, un daļa no tiem jau ir apskatāmi pastāvīgajā ekspozīcijā.
"Tā ka īstenībā nevar pat uzreiz pamanīt un saprast, kurā vietā, kas ir likts klāt. Vienīgi, paceļot restaurācijas papīrus, foto atskaites, tad var apskatīties un atcerēties. Ā, redz tam velniņam tās kājas fragmenta nebija, bet, re, kur viņš stāv. Tā kā viņš visu laiku tur būtu bijis. Varam paskatīties, vai tiešām nekur neko nevar redzēt. Re, kur viņš viss ir sastiprināts. Šim velniņam bija problēmas ar ausu galiņiem un ar radziņiem. Re, kur viss ir lieliski. Vai ne?"
Latgales kultūrvēstures muzejs ar restauratori Janu Lībieti sadarbojas jau vairākus gadus. Viņa ir restaurējusi daudzus muzeja keramikas kolekcijas priekšmetus, tostarp vāzes un svečturus, tagad arī velniņus.
"Velniņus bija atjaunot samērā vienkārši tāpēc, ka muzejam ir liela kolekcija. Un varēju paskatīties, kādi velniņi ir izskatījušies, teiksim, ja vienam trūkst tas radziņš, tad otram ir rags un tad var paskatīties to formu un izveidot tā, kā ir bijis oriģinālā," atzīst Lībiete.
Restauratore stāsta par keramikas velniņu, kura restaurācija prasījusi visilgāko laiku: "Bija tāds, kuram trūka abas kājiņas, abas spīles un trūka ragi, un trūka austiņas. Tad tādam velniņiem ir apmēram divu nedēļu darbs, bet ar pārtraukumiem, tāpēc, ka katram procesam, ja noņem formu un atlej trūkstošo fragmentu, tad viņam ir jāžūst 24 stundas, tad viņu pielīmē, tad līmei ir jāžūst 24 stundas, tad atkal tonēšanas darbi, kamēr klāj pa kārtiņai to krāsu, arī krāsai ir jānožūst apmēram diennakti, tad klāj nākamo krāsas kārtiņu. Laiks aiziet vienkārši reizēm uz tiem procesiem, kad jānožāvē un jānogaida, lai tas iedarbojas. Nedrīkst steigties, nedrīkst neko darīt ātrāk."
Latgales Kultūrvēstures muzejs arī šobrīd turpina iesākto darbu pie savas keramikas kolekcijas atjaunošanas, tāpēc arī pašlaik vairāku vecmeistaru sīkplastikas darbi un svečturi ir nogādāti pie restauratores Janas Lībietes. Plānots, ka jau nākamā gada sākumā muzeja ekspozīcijā būs apskatāmi vairāki jauni savu sākotnējo izskatu atguvuši keramikas priekšmeti.