Maļinovas baznīcas pārziņa pienākumu izpildītājs priesteris Aleksandrs Jukimovičs ar prieku iepazīstina Rus.lsm.lv ar savu "saimniecību": "Lūk, katlumāja, ir apkure, iekārtojam dažādas palīgtelpas. Strādājam visu gadu, bez pārtraukumiem. Ceru, ka līdz pavasara beigām būs centrālais kupols. Mēs tagad stāvam tajā vietā, kur būs altāris. Sievietes altārī atrasties nedrīkst, bet pagaidām šis ir būvlaukums, drīkstat pastāvēt. Paskatieties uz augšu – tur atradīsies koris…"
Izskanot šiem vārdiem, pazīstamais Daugavpils dziedātājs Sergejs Pimanovs, kurš ir dzimis Maļinovā un ir liels baznīcas atjaunošanas entuziasts, pa kāpnēm dodas augšā uz laukumiņu un pārbauda akustiku – zem topošās baznīcas velvēm atbalsojas Ļermontova lūgšana. Pret akustiku pretenziju nav.
Mēs atstājam jaunbūvi un ejam uz pagaidu baznīcu, kas atrodas bijušajā garīdznieka mājā. Tieši šeit jau daudzus gadus notiek dievkalpojumi, te guvusi pajumti Maļinovas pareizticīgo draudze, kurā gan vairs nav daudz cilvēku.
"Stāsts ir garš. 1836. gadā Maļinovas, Šķeltovas, Lipiņišku un Grāveru ciemos (tagad tie atrodas Augšdaugavas un Aglonas novados – L.V.) tika uzceltas četras koka baznīcas pareizticīgajiem karavīriem. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai Šķeltovas baznīca," saka Aleksandrs Jukimovičs. "Maļinovā baznīca tika izjaukta un 1859. gadā pārnesta uz to vietu, kur tagad tiek būvēta jaunā baznīca. 1860. gadā tā tika iesvētīta, tāpēc var teikt – mēs nevis ceļam, mēs kaut kādā ziņā atjaunojam iepriekšējo. Baznīca darbojās līdz Otrā pasaules kara sākumam, kad Sarkanā armija atkāpjoties to nodedzināja. Vācu laikā draudzes locekļi Maļinovā uzstāja uz jaunas baznīcas būvēšanu; vācieši sākumā negribēja dot atļauju, tomēr galu galā to deva. Sāka būvēt, taču 1944. gadā Sarkanā armija uzbruka Daugavpilij, te notika sīvas kaujas, un nepabeigtā baznīca atkal nodega."
Vispār ugunsgrēka tēma iegūst patiešām mistisku jēgu, kad ir runa par Maļinovas pareizticīgo baznīcu.
1947. gadā mācītāja mājai tika piebūvēts altāris, tā radās pagaidu baznīca, kurā ziemā uz dievkalpojumu pulcējās 300 (!) cilvēku. Par tādu skaitu tagad pat nevar sapņot. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā pēc vietējās ciema padomes prasības baznīca tika pārcelta uz bijušo draudzes telpu tālāk no ciema centra, bet 1965. gadā tā nodega. Cēloņi tad netika noskaidroti, tagad pagājis daudz gadu, palikušas dažādas baumas, tās atcerēties un vairot hierejs Jukimovičs nevēlas.
Taču tas vēl nav viss. Baznīcu zaudējusī draudze pulcējās ciema iedzīvotāju mājās, cilvēki gribēja lūgties, meklēja telpas. Savukārt vēsturiskās baznīcas vietā sāka strādāt ciema padome un bibliotēka, kas 2010. gadā nodega. Ēkas atliekas tika nodotas baznīcai, un sākās jaunas baznīcas būvniecība, kas tagad iziet finiša taisnē. Mācītāja māja arī jau deviņdesmito gadu sākumā tika atdota baznīcai, tai tika piebūvēts zvanu tornis, kur tika uzstādīti zvani, te, kā jau teikts, notiek dievkalpojumi, gaidot darbu pabeigšanu jaunajā baznīcā.
"Viss virzās – ne ātri, bet pakāpeniski. Būvniecība notiek par ziedojumiem. Sergejs Zaharovičs (Pimanovs – L.V.) organizēja labdarības koncertus, savāktos līdzekļus ziedoja baznīcas celtniecībai. Labdaru vidū ir vietējais uzņēmējs Valērijs Ančevskis, mums palīdz Augšdaugavas novada dome, esam ļoti pateicīgi tās izpilddirektorei Vandai Kezikai. Jebkuri ziedojumi mums ir ļoti vērtīgi, tāpat kā palīdzība. Nesen vīri atveda malku, pēc tam atgriezās, to saskaldīja. Ja būs nauda, noteikti visu pabeigsim šogad," uzsver garīdznieks.
Pēc viņa sacītā, Maļinovas pagastā dzīvo apmēram tūkstoš cilvēku.
Bet tas, kā mēdz teikt, ir uz papīra. Daudzi jau sen no šīm vietām aizbraukuši labākas dzīves meklējumos – uz Latvijas pilsētām un uz citām valstīm. Draudze ir neliela – daži desmiti cilvēku. Tam ir arī savi plusi: tādām mazām "ģimenes" draudzēm piemīt īpaša atmosfēra – visi cits citu zina, ir, par ko parunāt; pēc dievkalpojuma arī tēju var kopā padzert – jaunās baznīcas apmeklētājiem tam būs īpaša telpa. Uz Maļinovu brauc lūgties pareizticīgie no Daugavpils, kaimiņu Naujenes, Ambeļu, Dubnas pagastiem.
"Daudzi tagad grimst grūtsirdībā, īpaši laukos. Nav noslēpums, ka arī dzer. Dzīvot ir grūti, bet baznīca palīdz atrast dzīves jēgu. Vienkārši gribam atgādināt par Dievu, nostiprināt ģimenes vērtības. Varbūt atjaunosim svētdienas skolu, kādreiz tāda šeit bija; bērnu vasaras nometni jau jaunajā laikā izdevās noorganizēt. Un dievkalpojums – tā taču ir mākslu simfonija, kas aizved cilvēku augstākā pasaulē," uzskata Aleksandrs Jukimovičs.
"Cik gan naudas cilvēki vārda burtiskā nozīmē izmet vējā – to es saku par Jaungada uguņošanu. Kāda rīboņa visapkārt! Tas nav lēts prieks, es zinu. Labāk būtu baznīcai ziedojuši," ar patiesām sāpēm piebilst Sergejs Pimanovs.
Topošā baznīca atrodas pie ceļa, un jau sen redzams, kā spīd tās jaunais zilais jumts. Tie, kuri ir gados vecāki, droši vien atceras kulta filmu "Grēksūdze", kas iznāca uz ekrāniem "perestroikas" laikā: "Kāpēc vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz baznīcu?" Tāpēc – Maļinovas baznīca noteikti būs!
